Pār Kokneses pilsdrupām klājas tumsas seģene, un saimnieces steidz klāt galdu, jo sens ticējums vēsta, ka veļu vakarā senču garus kārtīgi jāpamielo, lai tie neietu pa rudzu lauku un nākamais gads nebūtu neražas gads. „Vienalga, kurā gadsimtā mēs arī nedzīvotu, mēs tomēr pieminām savus aizgājušos draugus, radus, paziņas. Šis varētu būt tāds labs veids kā pieminēt visus kopā, visus reizē,” stāsta Kokneses folkloras kopas „Urga” dalībniece Annija Blaus.
Par veļu laiku, kas saukts arī par dievainēm, zemlikām vai Dieva dienām pieņemts uzskatīt laiku starp Miķeļiem un Mārtiņiem. Kad rīkot veļu vakaru, priekšā pasakot pati daba, bet tam esot jābūt ceturtdienas vakaram. „Ceturtdiena - tas tāds nedēļas vidus, kad galvenie darbi ir pabeigti. Priekšā svētdiena, un tad arī ir īstais laiks tos veļus aicināt pie sevis,” norāda Blaus.
Kad pilsdrupas izstaigātas un veļi saaicināti, tiek iedegts ugunskurs. Īpašā rituālā ugunij tiek ziedots medus, graudi un dzīpari. Senie latvieši ticēja, ka veļu laikā vecajie nāk satikties ar dzīvajiem, bet mūsdienu cilvēkam veļu vakars ir mirklis, kad apstāties, un kopā būt. „Es domāju, ka mūsu jaunatnei, kas ir pārņemta ar datoriem arī vajadzētu šo laiku atkāpties atpakaļ uz klusumu un padomāt par vecmāmiņām, kuras vairs nav, bet varbūt vēl ir ar mums,” prāto pasākuma apmeklētāja Zanda Ķikute.
Veļu vakars Koknesē ir tradīcija jau vairāku gadu garumā, bet Kokneses pilsdrupās tas notika otro reizi.
