Kokneses novada Vecbebros īpaši organizētā nometnē, kurā karavīru bērni apgūst skautu un gaidu gudrības, pulcējušies aptuveni 100 bērnu.
Sestdien, 27. jūlijā, te viesojās arī Valsts prezidents Egils Levits. Tomēr, pirms sēsties pie pusdienu galda, arī viņam nācās noskaitīt skautu lūgšanu.
Pēc maltītes jaunie skauti valsts vadītāju iepazīstināja ar saviem skautu kopu saucieniem. Asprātības izraisīja kopīgus smieklus.
Daudziem nometnē līdzi gan dienošie tēti, kurus ikdienā sanāk redzēt ļoti reti.
“Skumstu, ar mammu un brāli esmu mājās. Un mamma ar brāli arī skumst, jo viņš ir ļoti reti mājās,” stāsta Tomass Potapovs.
Citās ģimenēs dien abi vecāki. Tāda ir Kārkliņu ģimene. Kamēr tēvs dienējis Afganistānā, mammai bija mācībās Amerikā.
“Ir jau pierasts! Mums tas dzīvesveids ir tāds, ka jābrauc uz misijām vai mācībām un bērniem nākas saprast, ka tas ir mammas un tēta darbs,” atzīst Mārīte Kārliņa.
Viņa gan piekrīt, ka dažreiz liekas, ka viņi paliek bērniem parādā, “bet mēs to kompensējam ar visādām aktivitātēm. Sportojam, dejojam tautiskās dejas piedalāmies dažādās citās atrakcijās. Svarīgi, kāda kvalitāte tam kopā pavadītajam laikam”.
Atšķirībā no citām skautu nometnēm te bērni dzīvo skolas kopmītnes istabiņās, tomēr tas nemazina kopības sajūtu.
“Vēl vakar viens no vadītājiem atnāca uz vadītāju sanāksmi un teica, ka bērni atvērās! Viņi nosēdēja vairāk nekā stundu pēc karoga nolaišanas un sēdēja aplī un dalījās savās sajūtās. Un tad viņi dalās vairāk ar pārējiem, kā viņi jūtas un ko viņi ir pieredzējuši,” stāsta Latvijas skautu un gaidu vadītāja Agnija Jansone.
Bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, kura vadītais patriotiskais fonds “Namejs” rīko nometni, atzīst – kaujas operācijā caur savu iekšējo pārdzīvojumu nedodas tikai karavīrs, līdz ar viņu dodas visa ģimene.
“Bija tā, ka to man viens karavīrs teica smēķētavā Afganistānā. Runājām par ģimeni. Viņš teica: “komandiera kungs, man ir viegli, es zinu, ko darīt, bet ģimenei ir grūti. Tā uztraucas, bērni to katru vakaru jūt. Viņiem ir smagāk.” Tā arī ir tā atbilde,” saka Graube.
“Protams, tu pastiprināti skaties ziņās, tu prasi – kas jauns, mēģini sameklēt vairāk informāciju, ja nav saziņas, tu sāc kā sieviete piemeklēt 77 variantus – kas ir noticis, kāpēc nezvana? Protams, ka vairāk pārdzīvo, kad tas otrs cilvēks ir prom,” atzīst Mārīte Kārkliņa.
Valsts prezidents Egils Levits, apmeklējot nometni, savukārt uzsvēra, ka “mēs visi varam justies drošāk tieši tādēļ, ka šie cilvēki ir piedalījušies starptautiskās misijās”.
“Šeit ir arī bērni, kuru vecāki ir krituši. Tas ir sabiedrības uzdevums rūpēties par šiem bērniem ne tikai valsts, kā organizācijas, bet arī sabiedrībai, kura izsaka pateicību, ka cilvēki gādā par drošību,” sacīja Levits.
Tikmēr paši karavīri atzīst – dienests ir viņu pienākums, tāpēc īpašu sabiedrības pateicību negaida.
“Ja tā godīgi, es pat negaidu. Es nevaru vilties, jo es neko negaidu. Ir forši, ka ir šīs nometnes, viņi izraujas no savas ikdienas, viņi iemācās kaut ko tādu, ko nemācās mājās,” secina Sandis Kārkliņš.
Uz jautājumu, kāpēc viņi negaida pateicību, Mārīte Kārkliņa atbild: “Tas ir mūsu darbs. Es domāju arī mūsu bērni to novērtē. Mēs ikdienā runājam, kas ir Latvija un kas ir dzimtene un kāpēc svarīgi aizstāvēt dzimteni. Viņiem šīs vērtības ir ieliktas ģimenē, un viņi saprot – kam mēs, vecāki, ejam cauri.”
Līdzīgu nometni fonds “Namejs” ar Latvijas skautu un gaidu organizāciju gatavos arī nākamgad.
