Ko Latvijas skolēni apgūst vēstures stundās. Saruna ar vēsturnieku un skolotāju Valdi Klišānu

Valsts svētku laikā simt gadus senos vēstures notikumus teju ikviens ierasti piemin, pie pils mūriem iededzot sveci, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa un uzklausot amatpersonu uzrunas. Taču kādas ir skolēnu zināšanas par šo Latvijas valsts tapšanas laiku, ko viņi apgūst vēstures stundās, kādi ir sabiedrībā izplatītākie stereotipi par šo laiku un kādi ir vēstures skolotāju izaicinājumi attālināto mācību laikā? Par to Latvijas Radio intervijā plašāk izvaicāja vēstures mācību grāmatu autoru, skolotāju un Vēstures skolotāju biedrības pārstāvi Valdi Klišānu.

Intervija ar Valdi Klišānu
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Latvijas Radio: Kad sazvanījāmies, lai norunātu šo interviju, jūs piekodinājāt, ka nemīlat patosu, bet vairāk uz vēsturi raugāties kritiski. Kā ir vai patosam vēstures mācībās skolās vispār ir vieta?

Valdis Klišāns: Es domāju, ka ir jājautā, cik dziļš ir šis patoss vai kas to motivē. Ja tas patoss nāk no dziļas vēstures sapratnes un tas raisa emocijas, un jaunietis spēj iejusties un saprast tā vēstures perioda, ko viņš mācās, cilvēku sāpes un sajūtas, tad šim patosam ir jēga. Taču, ja šis patoss ir vienkārši plakātisks, kā kaut kāds svinīgs referāts, kur referents pats apraudas, bet jaunieši tā arī to īsti nesaprot, tad es teiktu, ka labāk, lai šāda patosa nav vēstures mācībās.

Jūs esat arī vairāku vēstures grāmatu autors, kā arī esat strādājis ar mācību saturu skolās? Iezīmējiet mazliet, ko šobrīd skolā māca tieši par 18. novembri?

Pēc jaunā standarta Latvijas valsts izveidošanās tēma tiek mācīta agrāk nekā iepriekšējā sistēmā. Tagad, jau sākot no 4.,5.,6. klases, viņi apgūst pamatlietas. Es visu dzīvi strādāju vidusskolas līmenī, un mans mērķis mācot ir likt saprast, ka mēs nevaram saprast šos notikumus, ja mēs neapskatām tādu jautājumu, kas ir Pirmais pasaules karš, kas bija fronte šeit, Latvijas teritorijā un Baltijā, kas notika 1917. gadā Vidzemē un Latgalē, kas bija Brestļitovskas līgums, ar kuru boļševistiskā Krievija atteicās par labu Vācijai no visas Baltijas, Ukrainas un Baltkrievijas. Un kādos vispār vēsturiskos apstākļos tā Latvijas valsts tiek proklamēta, un pats galvenais ir tas, kā viņa tiek izcīnīta Neatkarības karā 1919., 1920. gados.

Mans mērķis ir sarunā ar skolēniem parādīt, cik tas viss ir ārkārtīgi sarežģīti, un es jau kādus piecus gadus praktizēju gala pārbaudes formu, ka skolēni raksta pārspriedumu jeb eseju par neatbildamu jautājumu ‘’Latvijas valsts izveide ir nejaušība vai likumsakarība?’’. Ja mēs iedomājamies 1919. gada pavasari, vasaras sākumu, kad tā teritorija, ko mēs juridiski varētu saukt par Latvijas Republiku, ir tikai viena kuģa klājs, uz kura atrodas Ulmanis, Pagaidu valdība un Tautas padome ne pilnā sastāvā. Un tad mēs domājam, kam bija jānotiek, kādai veiksmīgu faktoru sakritībai, pēc tam arī ārējiem faktoriem, kā igauņu un britu palīdzība un poļu faktors.

Tas viss ir ļoti sarežģīti, un skolēni parasti pēc šīs tēmas pabeigšanas saka, ka nebija iedomājušies, ka tas viss ir tik komplicēti.

Es domāju, ka daudziem cilvēkiem, kas par vēsturi neinteresējas, tā liekas, – nebija Latvijas, tad bija 18. novembris, un pēkšņi visi cilvēki saņēmās un radās Latvija. Taču es domāju, ka tajā 18. novembrī lielākā daļa Latvijas sabiedrības par šo notikumu vēl ilgi neko nezināja pie tā laika plašsaziņas līdzekļiem. To arī rāda vēlākie notikumi pat tad, kad Latvijā nāk iekšā boļševiki, kur diemžēl liela daļa armijas ir latviešu strēlnieki, viņi jau neko nezina par šo jaundibināto Latvijas valsti.

Paturpiniet, kas notiek tieši sabiedrībā šajā laikā. Vai cilvēki zina par atdalīšanos no Krievijas Impērijas? Kas notiek Rīgas ielās, viensētās reģionos?

Tas ir atsevišķa pētījuma temats. Tā situācija 1918. gada beigās un 1919. gadā varēja likties pilnīgi bezcerīga, jo armijas īsti nav. Tiek izveidots Baltijas landesvērs, kur ir atsevišķs latviešu bataljons, ko komandē Oskars Kalpaks un vēlāk [Jānis] Balodis, tas atkāpjas uz Kurzemi, un ir brūkoša vācu armija. Savukārt neatkarības ideja, viņa patiesībā vēl ir tikai politiķu galvās, un tad turpmāko notikumu rezultātā, pirmkārt, rodas šī valstiskā apziņa, patriotisms, un tā valsts tiek izcīnīta, jo cilvēki saprot, ka vienkārši cita ceļa nav. Tad jau, ja paskatāmies – Bermontiādes laikā Latvijas bruņotajos spēkos ir vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, un viņi masveidā stājas armijā, tā kā tas ir tas svarīgākais.

Bet, ja mēs paraugāmies uz 1918. gada novembra notikumiem, tad šo Latvijas proklamēšanu veic politiķi un ne jau vienkāršā tauta. Tātad tie ir politiķi ar labām izglītībām, kas gūtas Krievijas Impērijā. No otras puses, tad ir šis jautājums, vai tas veicina patriotismu vai ne. Ja kāds skolēns sāk šajos notikumos iet dziļumā, tad vaicā – kāpēc tas viss notiek tik vēlu, jo Latvija ir pēdējā. Ja mēs paskatāmies valstu neatkarības proklamēšanu, tad 1917. gadā Somija, 1918. gada februārī Igaunija un Lietuva, Ukraina vēl agrāk proklamē neatkarību, arī Baltkrievija un Polija, bet mēs esam pēdējie. Protams, tie ir īpaši vēsturiski apstākļi, bet tās ir arī latviešu politiķu dziļas iekšējās nesaskaņas starp Demokrātisko bloku un Latviešu Pagaidu nacionālo padomi. Divi galvenie politiskie spēki, kas strīdas, un tomēr tad tā mācība, ko skolēniem šodien var skaidrot ir – no vienas puses, ir politiķi jeb tā laika intelektuālā elite, jā, viņiem ir konflikti, kas ir dabisks diskusiju process un viedokļu daudzveidība, bet tad, kad situācija ir spiedīga un nav citu iespēju, tad viņi spēj nolikt savas personiskās ambīcijas malā un vienoties par kaut ko tādu, kas paliek vēsturē ilgstoši. Tā, manuprāt, šodien ir svarīga atziņa.

Kas ir biežāki jautājumi no jauniešu puses jūsu vēstures mācību stundās?

Galvenā problēma šobrīd, kas ir ne tikai jauniešiem, – arī sabiedrība kopumā bieži uz šiem notikumiem skatās caur ļoti etnisku prizmu. Tātad, ja viņiem jautā, kas karoja Neatkarības karā, tad viņi nedomājot saka, ka latvieši karo pret krieviem. Un tad, ja jautā, kas tie latvieši un kas tie krievi, tad atbilde pārsvarā ir, ka krievi ir boļševiki, latvieši visi ir par Latvijas neatkarību, un tad tur pa vidu vēl vācieši.

Es tad vienmēr jauniešiem stāstu, lai viņi paraugās uz Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku jeb boļševistisko Latviju. Šī politiskā veidojuma valdībā visi ir latvieši, un latviešu strēlnieku brigādēs ir latvieši. Protams, daļa sāk dezertēt un pāriet nacionālo spēku pusē. Neaizmirsīsim, ka latvieši ir arī pirmā Sarkanās armijas regulārā daļa, un Jukums Vācietis īsu laiku ir Sarkanās armijas pirmais komandieris.

Un, ja mēs šajā laikā paraugāmies nacionālo spēku pusē, tad landesvērs sastāv gan no vietējiem vāciešiem, gan no krieviem.

Tātad par Latviju un pret boļševismu cīnās ne tikai latvieši, bet arī vācbaltieši, krievi, ebreji, un pedagogam ir ļoti grūti no audzēkņiem dabūt ārā šo stereotipu, ka 1918.–1920. gads ir latviešu cīņa pret krieviem vai vāciešiem.

Kāds ir jūsu skaidrojums, kāpēc ir tik sagrozīta uztvere par šiem notikumiem? Vai tā ir sabiedrības, mediju vai ģimenes loma?

Tam mītam ir ļoti gara vēsture, jo tas sāka veidoties jau 20. gadu neatkarīgajā Latvijā, kad bija šis neērtais strēlnieku jautājums. Arī daudzi teica, ka aicinājums stāties latviešu strēlniekos 1915. gada kontekstā bija noziegums pret latviešu tautu, jo kāpēc šiem cilvēkiem būtu jākaro par Krievijas Impēriju, bet mēs pilnīgi saprotam, ka citas iespējas nebija un visi, tolaik dzīvojot, tieši tā arī rīkotos Pirmā pasaules kara apstākļu dēļ. No otras puses, tāpēc nevar arī izdomāt to, kas nav. Es arī vienmēr šajā sakarā provocēju skolēnus, lai viņi domā.

Vai šobrīd vēstures stundas skolās ir būtisks balsts kritiskajā domāšanā?

Es domāju, tas ir viens no svarīgākajiem priekšmetiem šajā jomā.

Tas arī darbojas?

Manuprāt, kritiskās domāšanas prasmes pieaug, bet ir cita problēma. Pirms kādiem 20 gadiem sliktāk bija ar analītisko un kritisko domāšanu, bet skolēniem bija kaut kāda bilde galvā par notikumiem, jo skolēni vēl lasīja grāmatas tolaik. Lai vēsturi saprastu, ir ik pa brīdim kaut kas jāpalasa, taču šodienas laikmets ir tik informatīvi it kā pārbagāts, bet informācija ir tik sadrumstalota, ka cilvēkam nav laika ļoti iedziļināties, un tas prasa laiku.

Es šobrīd vidusskolā redzu tādas ļoti labas desmitās klases, ļoti ziņkārīgi jaunieši, bet es jūtu, ka tā ir jau paaudze, kurai nav kaut kādu pamata zināšanu, jo viņi zina visu par visu, bet pēc būtības neko.

Kā pandēmijas laiks un attālinātās mācības ietekmē vēstures mācīšanu?

Es teiktu, ka no mācību satura kvalitātes es neredzu lielas izmaiņas vai triecienu. Varbūt ir zudis tas emocionālais… Jo bieži klasē, saskaroties ar kādu problēmjautājumu, tu redzi skolēnu emocijas, un tad tā ir tāda ķīmija. Tu sajūti, kā tie skolēni reaģē, diskutē un strīdas, bet attālināti pie sava datora... tas nabaga jaunietis jau visu dienu sēž pie tā ekrāna, un tad gribēt, lai viņš emocionāli izpaužas, – tas ir grūtāk, un es teiktu, ka no šī viedokļa mēs esam zaudētāji šajā laikā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt