Nevis par Vāciju, bet pret Latvijas okupāciju – tā šīs vēsturiskās cīņas atceras paši leģionāri. Daudzi no viņiem kā skolas puikas piespiedu kārtā tika ierauti karā, taču bija arī tādi, kas leģionā iestājās pārliecības dēļ.
"Es gāju tāpēc, ka man nebija ne tēva, ne mātes no 1941. gada, un man bija naids. (..) Kad gūstā kritu, man bija 17 gadi un dzimšanas dienu es nosvinēju gūstā, savus 18 gadus. Pēc kara zināt, kā, gūsts un viss tālākais... Tagad ļoti labi, ļoti labi dzīvoju," teica leģionārs Leons Freders.
"Te ir četras paaudzes, es esmu vecvecmāmiņa, te ir mana mazmeitiņa, mamazmeitiņa un meitiņa, un leģionārs bija mans tēvs. Viņš bija ķirurgs," teica piemiņas pasākuma dalībniece, norādot – tēvs miris 94 gadu vecumā un viņam ir astoņi mazbērni.
Taču daudzi pie sievām un mātēm tā arī neatgriezās. Kaujas laukā palika vairāk nekā 70 000 latviešu leģionāru, un tikai neliela daļa no šiem puišiem un vīriem dus Lestenes Brāļu kapos.
Tomēr viņu skaits aug. Pērnā gada Ziemassvētkos meklēšanas vienība “Leģenda” no Krievijas mājup pārveda 236 latviešu karavīru pīšļus, un 8.maijā viņi beidzot tiks guldīti Latvijas zemē – līdzās cīņu biedriem Lestenē.
