ĪSUMĀ:
- Kāda skolotāja stāsta par pazemojumu un bezspēcību, kad neklausīgs skolēns viņai iespēris.
- Vija piedzīvo emocionālu vardarbību, ar kuru nevar tikt galā.
- Skolas nereti zina par vardarbību, bet problēmas nerisina dažādu iemeslu dēļ.
- Rīgas Raiņa 8. vakara vidusskola sadarbībā ar IKVD projektu "PuMPuRS" vardarbību cenšas atpazīt laicīgi.
Skolēns iesper savai skolotājai
“Braucot uz slimnīcu, pie sevis nodomāju: “Nu, tas taču ir tikai zilums. Gan jau…” Bet cik iekšēji tu kā skolotājs esi aizvainots morāli, ka visi skolēni redz, ka tevi drīkst sist. Bet tu nedrīksti neko,” stāsta skolotāja.
Viņa strādā ārpus Rīgas un vēlējās palikt anonīma. Šogad sieviete pirmo reizi savā apmēram desmit gadu pieredzē saskārusies ar fizisku vardarbību no skolēna. Pirms tam skolēns bija iesitis arī saviem mācību biedriem. Bērns mācās sākumskolā, un viss sākās kā diskusija par to, ka bērns uz stundu atnācis bez somas. Kad atgriezies ar somu, sācis staigāt pa klasi, aiztikt citu bērnu mantas.
Skolotāja mēģinājusi apturēt, nemitīgi aizrādījusi. Tad paņēmusi bērna dienasgrāmatu, lai uzrakstītu piezīmi.
“Pagriežoties ar domu, ka es nākšu pie sava galda atpakaļ, no aizmugures sekoja spēriens no šī skolēna puses. Viņš man iespēra pa kreisās kājas augšstilbu. Iespēra tā, ka es ar to kāju turpināt iet nevarēju, jo bija tā, tautas valodā runājot, stīvais. Tā, ka tu nevari vienkārši šo kāju nolikt pie zemes,” atceras sieviete.
Skolotāja atkal aizrādījusi bērnam, taču, pēc viņas stāstītā, tikusi nosaukta rupjos vārdos.
“Visa stunda bija pagājusi tikai cīnoties ar šo skolēnu. Tad es kā skolotājs saprotu – tā ir pilnīga bezspēcība. Pilnīga bezspēcība! Vienīgais, ko es kā skolotāja varēju izdarīt, ir ierakstīt dienasgrāmatā šo piezīmi par to, ka viņš ir tā uzvedies, varu ievadīt e-klasē piezīmi, ka viņš tā uzvedās. Tas ir viss, ko es varu izdarīt kā skolotājs,” norādīja sieviete.
Vēlāk par notikušo informēta klases audzinātāja, arī skolas vadība. Tur aicināja vērsties slimnīcā.
“Braucot uz slimnīcu, pie sevis nodomāju: “Nu, tas taču ir tikai zilums. Gan jau…” Bet cik iekšēji tu kā skolotājs esi aizvainots morāli, ka visi skolēni redz, ka tevi drīkst sist. Bet tu nedrīksti neko.
Tu morāli esi sagrauts vairāk. Tieši tāpēc mana ģimene bija tie cilvēki, kas teica: “Nē, cik tālu tu atļausi?”,” skaidro skolotāja.
Tieši tuvinieki mudinājuši saņemt ārsta atzinumu un vērsties policijā. Pašlaik lietu skatot. Vārdu „bezspēcīgs” lieto vairāki skolotāji attiecībā uz sarežģītām situācijām ar skolēniem. Arī skolotāja Vija, kura arī strādā ārpus Rīgas.
Skolotāja saskaras ar emocionālu vardarbību
„„Re, kāda tu maza kā kroplīte! Ko tu tur muldi?” Atskan stundas vidū no vietas. „Ko tu tur muldi?”” Skolotāja Vija vairāk nekā 30 gadu pieredzē ar fizisku vardarbību skolā saskārusies neesot. Tomēr izjutusi emocionālu vardarbību.
„Sēž telefonos, skaļā balsī apspriežas. Viss tiek ignorēts. Piezīmes, vecāku aicināšana uz skolu – tas viss nedarbojas. Smīniņš un viss turpinās. „Mēs tāpat visu nokārtosim.” To, ka citiem ir vēlēšanās kaut ko izprast dziļāk un apgūt pamatīgāk – tas tiek ignorēts. Kā lai jūtas skolotājs tajā brīdī? Patiesībā tā ir vienkārši ņirgāšanās gan par skolotāju, gan par klasesbiedriem,” uzsver Vija.
Šādas situācijas atkārtojoties regulāri.
„Nekā tāda īpaša jau nav. Bet saprotiet, ja tas atkārtojas regulāri, dienu dienā, dienas beigās tu esi jau pārguris. Bet tā nav visās klasēs, tā nav visur. Bet tādi ir atsevišķi gadījumi,” norāda sieviete.
Skolotāja Vija vērtē, ka var tikai runāt ar bērniem un jauniešiem. Taču, ja skolēna mājās esot vienalga par rezultātiem, tad skolēns darot tā, kā viņam ērtāk.
„Ja skolēni lieto necenzētus vārdus, varam griezties policijā ar iesniegumu. Tad vecāki maksā soda naudu. Mums bija gadījums, kad puisis priecājās par mammu: „Lai šī maksā to soda naudu, tā viņai vajag!” Diemžēl,” atceras Vija.
Dažu skolēnu attieksmi izdevies mainīt pēc ilgām un atkārtotām sarunām. Tomēr tas ne vienmēr izdodas.
Skolas zina par vardarbību, bet to nerisina
Dažādi gadījumi nonāk arī Tiesībsarga biroja redzeslokā. To skaitā retāk uzzina par vardarbību pret skolotājiem. Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere stāsta, - visbiežāk vēršas par gadījumiem, kad notikusi bērnu savstarpēja vardarbība. Skolā situācijas zinot, bet nerisinot.
„Vienmēr atklājas, ka tā uzvedība bērnam ir bijusi kopš 1. klases, kopš viņš ir ienācis skolā. Paskatoties iepriekš, arī pirmsskolā jau ir parādījušies uzvedības traucējumi, kas nav risināti. Protams, uzvedības traucējumi paši no sevis nepāriet, bet tie samilst, bērnam sasniedzot pusaudža vecumu. Tad nu tiesībsargs tiek iesaistīts, iesaistīti visi, bet atklājas, ka to situāciju visi zināja un nerisināja,” norāda Grāvere.
Arī pašvaldības bieži uzzina par problēmām skolā jau no policijas. Par to liecina Tiesībsarga biroja informācija.
„Skolai ir pienākums, ja tā netiek galā ar saviem resursiem, tai ir pienākums ziņot pašvaldībai. Pašvaldību aptaujas dati rāda, ka ap 70% pašvaldību skolas neziņo. Tātad pārliecinoši lielākā daļā Latvijas skolu neziņo pašvaldībām par šādiem gadījumiem, ka bērnu uzvedība ir tāda, ka tām vajag palīdzēt,” skaidro Grāvere.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga piekrīt, ka skolotāji dažkārt izvēlas klusēt par vardarbību, kas notikusi pret viņiem.
„Kāda daļa noteikti negrib publiski parādīt, ka ir pazemoti emocionāli vai arī fiziski. Tad ir ļoti liela loma izglītības iestādes vadītājam, jo mēs esam arī konstatējuši, ka normatīvie akti ir. Dažādi - gan nacionālie, gan lokālie skolas līmenī, bet diemžēl realitātē iedarbināšanas mehānismi ir diezgan sarežģīti. Vēl viens iemesls, ka bērnu tiesības ļoti daudzos gadījumos ņem virsroku,” stāsta Vanaga.
Dažādi iesaistītie runā arī par skolu novērtējumu.
„Nenoliegsim arī to, ka, ja tas nonāk plašākā sabiedrības lokā, tad arī tomēr mediju uzmanība ir pastiprinātāka. Skola tomēr negrib savu prestižu pagraut.
Kādās situācijās nostrādā arī „nauda seko skolēnam”, tad var izglītojamais mainīt skolu. Dažādi ir šie iemesli,” skaidro Vanaga.
Pedagogu arodbiedrībā zina par dažādiem gadījumiem, kur skolotāji izvēlējušies klusēt par to, ka pret viņiem notikusi vardarbība. Statistikas, protams, neesot. Arī skolotāja, kas pati saskārusies ar vardarbību un vērsusies policijā, zina stāstīt par citiem pedagogiem, kas nerunā, piemēram, par to, ka kāds bērns spārdās. Skolotāji ciešot un klusējot, bet regulāri staigājot ar zilumiem.
Pedagogs baidoties zaudēt darbu. Mazās skolās baidās, ka tās var aizvērt. Baidoties arī bojāt pašvaldības vārdu. Iestādes gan esot informētas, taču bez risinājuma.
Rīgas Raiņa 8. vakara vidusskolā vardarbību cenšas atpazīt laicīgi
Par vardarbību Latvijas Radio dodas runāt arī pie kādas skolas direktora.
„Situši nav, tāds [gadījums] man nav. Man nav zināms, ka būtu skolotājam iesists. Bet lamuvārdi, spļaudīšanās, staigāšana klasē stundas laikā un tā tālāk,” arī Rīgas Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolas direktors Juris Šmits atzīst problēmu, norādot, ka bērnam ir obligāta pamatskola un izmest viņu no skolas nevar.
„Specifika ne specifika, ja mēs runājam par pamatizglītības posmu, visiem tā jau ir kāda otrā, trešā, ceturtā skola, kur, lai skola tiktu no Jānīša vaļā, viņam pasaka: „Ja jūs izņemsiet dokumentu, es jums liecībā ielikšu četri. Ja tu paliksi šeit, tev būs viens.” Vecākus kaut kā pierunā, viņš aiziet. Man nav tiesību neņemt. Man ir jāpierāda, ka man nav vietas vairāk, tad es varu neņemt,” par savu skolu stāsta Šmits.
Arī direktors uzsver, ka svarīgi runāt ar bērnu un reaģēt jau pēc sīkākajām izdarībām: „Mēs viņiem cenšamies vienmēr, kā es definēju – otrās iespējas skola: „Jūs atnākat šeit, un aizmirstam, kas ir bijis. Sākam dzīvi no sākuma. Atcerieties, ka jūs esat kaut ko izdarījuši ne tādu, kāpēc jūs esat šeit nonākuši.” Nu, bieži vien tas nostrādā, bieži vien tas nenostrādā. Bieži vien tas ir uz kaut kādu laiku.”
Izmaiņas bērnu uzvedībā vēlāk prasot lielus resursus un ļoti daudz laika. „Agrāk bija vienkārši – parunāji ļoti stingri. Tagad viņš tevi pasūta vienu māju tālāk,” saka Šmits.
Skola iesaistījusies Izglītības kvalitātes valsts dienesta projektā „PuMPuRS”. Tajā sniedz atbalstu skolēniem, lai viņi mazāk priekšlaicīgi pamestu mācības. Tajā skaitā palīdzot pedagogiem atpazīt riskus, kuru dēļ jaunieši var priekšlaicīgi pamest mācības.
„Tās ir atskaišu formas, kur vajag pierādīt, lai nepārklājas darbs un ko tu darīsi. Bet reāli ir vajadzīgs arī bērnu individuāls darbs – tas viss, ko nav vecāki izdarījuši,” skaidro Šmits.
Skolas direktors labi novērtē projektu. „Pumpurā” arī norāda, ka dažkārt ar projekta naudu skolās izvēlas apmaksāt atbalsta personu, piemēram, psihologa palīdzību skolā. Tam arī ir liela nozīme. Latvijā ir viens no augstākajiem vienaudžu vardarbības rādītājiem Eiropā.
„Pumpura” eksperte Kristīne Jozauska atzīst, ka skolās vardarbību saskata kā vienu no riskiem: „Gan šos konfliktus ar vienaudžiem, gan konfliktus ar pedagogiem, gan konfliktējošas attiecības ģimenē. Tie ir riski, kas tiek identificēti un šajos atbalsta plānos atspoguļoti. Jā, mēs tos redzam. Parasti šiem riskiem pretī, kā tas tiek novērsts, - tās ir šīs sociālā pedagoga vai psihologa konsultācijas. Parasti to mēs tādā veidā redzam.”
Pedagogu arodbiedrībā atzīst, ka dažkārt skolotāji nezina labāko rīcību dažādu konfliktu situāciju risināšanai. To redz arī, piemēram, Izglītības kvalitātes valsts dienestā.
„Te ir būtiski saprast, cik skolotājs ir izglītots par šiem jautājumiem, vai viņš māk atpazīt kādus signālus, kā viņš konkrēti rīkojas. Tieši tāpēc par to klusēt nevajag. Tas ir jādara zināms.
Ja mēs runājam par skolotāju, tas būtu jādara zināms iestādes vadītājam, kuram būtu jābūt pietiekami zinošam un attiecīgi jāreaģē un jāmēģina saprast, jāsāk vispār skatīt tas gadījums.
Jo varbūt tas ir kaut kāds mirkļa iespaids, varbūt bērnam konkrēti kaut kas tajā brīdī noticis. Bet varbūt tas prasa tādu padziļinātu izpēti, kurā būs jāiesaista ne tikai skola, bet arī citas institūcijas. Un ir būtiski to darīt pēc iespējas ātrāk, jo bērns jau aug un arī attiecīgi, iespējams, ka laikus nepamanot, nerīkojoties, vardarbība tikai pieaugs,” norāda dienesta Kontroles nodaļas vadītājs Maksims Platonovs.
Valsts policijai pērn ziņots par vairāk nekā 400 fiziskās vardarbības gadījumiem skolās. Gadījumu par vardarbību pret skolotājiem ir ļoti maz. Policijas dati liecina, ka pret personālu vērsto fiziskās vardarbības gadījumu skaits 2018. gadā bija desmit no 424. Skolotāji policijai biežāk ziņojuši par emocionālu, nevis fizisku vardarbību. 2018. gadā no 147 gadījumiem pret personālu bija vērsts 31.
Rīgas ielās uzrunātie cilvēki atzīst, ka dzirdējuši vai paši saskārušies ar emocionālu vai fizisku vardarbību skolās. Par problēmas risinājumiem gan cilvēku viedokļi atšķiras. Daļa uzskata, ka policijas iesaiste ir tikai normāla, bet daļa norāda, ka nepieciešams izglītot sabiedrību kopumā.
Izglītības kvalitātes valsts dienestā arī skaidro, ka nevajag baidīties vērsties pēc palīdzības savā pašvaldībā. Jaunajā mācību gadā „PuMPuRS” rīkos apmācības skolotājiem par vardarbību. Gada sākumā arī pedagogu arodbiedrība bija rīkojusi sanāksmi ar dažādām iestādēm par šiem jautājumiem, runājot par bērnu un skolotāju tiesībām. Taču jautājums, kā skolas tiek galā ar šādiem gadījumiem – paslauka zem tepiķa vai mēģina veltīt ilgu laiku, lai risinātu situāciju. Visi uzrunātie atzīst, ka ļoti liela loma ir vecāku iesaistei un tam, lai viņi nebūtu vienaldzīgi. Tiesībsarga birojā uzsver to, cik svarīgi ir skaidrot iemeslus bērnu vardarbībai, jo tā ir kā kliedziens pēc palīdzības. Arī resursu un laika trūkums var būt iemesls, kāpēc uz mazākām problēmām bērnu uzvedībā piever acis. Tomēr tā nedrīkst darīt, uzsver atbildīgie dienesti. Svarīgi raudzīties uz bērnu uzvedību ne tikai no sākumskolas, bet jau pirmsskolā.
