Covid pirmo lielo uzliesmojumu Latvijā jutām martā. Arī jūs savā darbā to izjutāt?
Kristīne Balode: Es ļoti jutu, protams, arī savā darbā to, un es sniedzu neskaitāmas intervijas un eksperta komentārus, kā izturēt savu vīru, kā izturēt savu sievu, kā izturēt savus bērnus, kā izturēt savas attiecības un kā visu, visu izturēt. Un tad – kā nesajukt prātā, un arī formulējumi bija ārkārtīgi iedvesmojoši, ar kādiem jautājumiem pie manis griezās, kas mani, protams, mudināja domāt, ka mums acīm redzot patiešām stipri pietrūkst, pirmkārt, apzinātības par to, kādēļ es vispār esmu attiecībās, kādēļ es pati savus bērnus uztveru kā uzbrukumu vai kādēļ es pati savu izvēlēto vīru uztveru, kā uzbrukumu, kurš pēkšņi aizņem pārāk daudz manas dzīves laika un ir ārkārtīgs kaitēklis manā labsajūtā un labklājībā, un, manuprāt, tas liek aizdomāties par tādiem kolektīviem, pieņemtiem, pašsaprotamiem formātiem, kā mēs esam pieraduši šeit, Latvijā uz attiecībām skatīties.
Kapēc tad mēs savus dzīvesbiedrus vai bērnus mēdzam uzskatīt par uzbrukumu?
Es domāju, ja mēs paskatīsimies kaut vai vēsturiski, tad vēl dažas paaudzes atpakaļ uz bērnu noteikti neskatījās kā uz personību, kura piedzimst un ar kuru jau no dzimšanas brīža mēs veidojam cieņpilnas attiecības. Mēs vairāk skatījāmies uz bērnu kā uz kaut ko, kas ir man piederošs un ar kura dzīvi es kaut kādā veidā rīkošos. Ņemot vērā, ka lielākoties, vismaz mana paaudze, kas ir tāda četrdesmitgadnieku paaudze, noteikti vēl ir augusi kritizējošā audzināšanas metodē, kur „slikti ir tas”, „nepareizi tu dari to”, „te tu noteikti nesasniedz to, ko vajadzētu”,
ir diezgan daudz pastiprinātas kritikas un diezgan maz justs beznosacījuma gandarījums,
ka es varu vienkārši būt un par to vien tie vecāki ir priecīgi. Savukārt mums, kad tagad tie bērni ir piedzimuši, veidojās tāda neviennozīmīga situācija, kurā mēs, no vienas puses, saprotam, ka, izrādās - bērns ir personība, ka viņš galīgi šeit nav nācis un es, viņu radot, nu it kā varēju gaidīt teorētiski, ka viņš piepildīs manus sapņus, bet izrādās, ka tas īsti nav viņa dzīves pienākums – piepildīt kaut kādas manas ekspektācijas, bet savukārt man bija viennozīmīgi jāpiepilda manu vecāku ekspektācijas un viņi mūs konfrontē ar to savu brīvību, ar to savu atļaušanos, ar to savu oponēšanu, ar saviem iebildumiem, ar savu vajadzību pēc paskaidrojumiem, kur vairs nav tik vienkārši pateikt: „Aizej, izdari to un to! Punkts!” Ir jāsāk diskusija! Un tāpēc es domāju, ka šī uzbrukuma sajūta ir dabiska, jo mēs neesam piedzīvojuši kaut ko tādu, ka tas bijis attiecināms arī uz mums – ka ģimene ir sistēma un, ja diviem cilvēkiem ir vajadzīga labklājība, tad tas būs uz mūsu abu rēķina savā ziņā, jo nav divi vienlīdzīgi apmierināti cilvēki vienā telpā iespējami. Tas vienkārši tā nestrādā, jo mēs esam dažādi. Un es teiktu – šī sajūta, ka bērni brūk virsū, tieši tāpat, kā tie vīri un sievas brūk virsū, jo arī, ja mēs paskatāmies uz partnerattiecību kultūru līdz šim, tad tie ir pārsvarā divi karojoši cilvēki, kuri mēģina panākt, kurš „līderēs” ģimeni. Tie viennozīmīgi līdz šim nav bijuši tādi dzīvesdraugi, kuri kopā rada dzīves telpu un abi divi spēj atteikties no kaut kā, lai mums tas trešais, kas ir mūsu attiecības, varētu dzīvot labklājībā.
Bet ģimenes ir dzīvojušas kopā arī iepriekš. Tagad ar to mājās palikšanu un nepārtrauktu kopā būšanu tas viss vienkārši saasinās?
Es nedomāju, ka tā krīze mums kaut ko ārkārtīgi jaunu par mums parāda. Es domāju, ka
ļoti daudzi partneri tad, kad sākās pirmais intensīvais pandēmijas brīdis un ārējo ierobežojumu bija daudz, bija spiesti izgaismot to, par ko bija varējuši izlikties, ka, to noklusējot, tas atrisināsies
vai, to ignorējot, – ka viens mīl sēdēt darbā un nebūt mājās un nez kāpēc mums attiecības saucas „attiecības”, bet tās piepilda viens cilvēks ar savu ekspektāciju, bet otrs tur laika ziņā, nav. Vai, piemēram, cik mums vispār ir interese vienam par otru kā divām cilvēciskām būtnēm. Vai, apsēžoties pie tā vakariņu, pusdienu un brokastu galda, neizrādās, ka mēs esam svešāki par svešiem, jo par saviem draugiem mēs zinām vairāk, nekā par partneri, ar kuru mēs kopā pavadām dzīvi. Un es domāju, ka šīs krīzes mums izgaismo to, ko mēs it kā negribam preventīvi redzēt un risināt. Un es pieļauju, ka arī ļoti romantizēti gaidām, ka tas pats no sevis pāries, jo ja tur būs tā saucamā mīlestība, tad noteikti tas atrisināsies. Bet kā mēs pasaules vēsturē redzam – mīlestība ir mīlestība un komunikācijas kultūra ir komunikācijas kultūra. Un mīlestība mums nepalīdz, ieejot veikalā, izvēlēties, ko mēs liksim uz maizes – sieru vai desu. Viens tik un tā grib sieru un otrs grib desu un, lai kāda mums būtu mīlestība, mums neviens tur negriezīs pusi to un pusi to, ja mēs to nepalūgsim. Es teiktu, ka ir ļoti daudzas jaunas lietas, kuras mēs caur to krīzi bijām spiesti ieraudzīt – ko mēs ignorējam un, kur mēs savā izpratnē par attiecībām un attiecību kultūru negribam augt un attīstīties.
Jūs minējāt, ka šī krīze kādas problēmas var izgaismot. Bet ko tad pēc tam, kad kaut kas ir izgaismots? Kā to risināt?
Es vienmēr iesaku griezties pēc palīdzības. Mums kultūrā, man liekas, ir tāda smagnēja tradīcija – vērtēt augstāk nevajadzīgu pārvarēšanu, nekā savlaicīgu griešanos pēc palīdzības. Nu, ja mēs domājam līdzībās – paldies Dievam, mēs mūsdienās neejam pie kaimiņa zobus ar akmeni dauzīt ārā, ja mums tie sāp, mēs kaut kā spējam aiziet pie zobārsta. Tieši tāpat arī domājot par psihoemocionālo jeb mentālo kultūru un pašaprūpi. Tas ir normāli, ka mēs nepiedzimstam ar kaut kādu apbrīnojamu talantu būt attiecībās ar otru cilvēku. Un attiecībās ar sevi reizēm mums jau ir grūti – domāju vienu, bet daru kaut ko citu. Piemēram – „tik ārkārtīgi cienu ģimeni, kā „šūniņu”, bet nez kāpēc nekad neesmu mājās”. Tā dubultmorāle un nespēja pašiem būt konsekventiem pat tajā, ko mēs ar sevi attiecībās mēģinām aktualizēt, protams, skaidri spoguļo – kur nu vēl attiecībās ar otru cilvēku.
Bet mums ir divi aspekti, kas, manuprāt, ir ļoti sāpīgi, par kuriem mēs runāsim arī konferencē.
Viens ir redzēt, ka mums ir nepieciešama arī šī psihoemocionālā aprūpe – tieši šādā veidā, lai mēs kā psihoemocionālas, garīgas būtnes spētu labi justies. Un tai arī ir dažādas stadijas, kā mēs par to varam domāt – es vienmēr varu gaidīt, kad man jau ir klīniskā depresija vai man jau ir trauksmes reakcijas un dzīvi katru dienu, izdegšanas sindroms un tā tālāk un tā joprojām, vai es tomēr varu domāt par sevi, kā par psihoemocionālu būtni ar vajadzībām un pamazām, skatoties, pie kādiem speciālistiem, no kādiem aspektiem es sevi, kā personību varu stiprināt un tieši tādā pašā veidā stiprināt savas attiecības, negaidot kādu pēdējo brīdi un vēl kaut ko, jo ir kauns un galvenais parādīt uz ārpusi, ka mums viss ir kārtībā, un pielikt pilnu „instagrammu” ar skaistām bildēm, un nekas, ka tur aiz aizvērtajām durvīm tie bērni ir histērijā un mēs viens uz otru automātiski skatāmies ar skatienu: „Nu, dabūji to savu bildi?”
Reizēm man šķiet, šī dubultmorāles kultūra, ka galvenais, lai ārā smuki, bet iekšēji gan jau tiksim galā, ir tas, kas ir
pirmais, ko es ieteiktu darīt – padomāt, vai mēs gribam mājas dzīvi, savu tuvāko cilvēku dzīvi pārvērst par „Getliņiem”.
Mājās nez kāpēc mums ir pilnīga visatļautība un tur mēs tikai gružojam, gružojam un gružojam un neviens jau beigās izgāztuvē negrib dzīvot. Arī psihoemocionālā ziņā nevienam beigās tur nav labi. Un ir skaidrs, ka mēs gribam no turienes izvākties. Tā kā tas ir viens, ko darīt – domāt par šo vērtību ziņā, ka mēs varam sākt pārvērtēt, ko tad man patiešām, ja reiz es esmu attiecībās, nozīmē šīs attiecības. Un mums ir resursi. Mums ir krīzes centri, krīzes tālruņi, atbalsta centri, profesionāļi, bet šis mūsu impulss – pašiem tikt galā – tas ir jāsaprot, ka tie laiki ir pagājuši, tā kā man liekas, tā ir arī tāda atbildība par sevi, sākt domāt par sevi, kā kaut ko vairāk, nekā, jāsaka, kā ir – gaļas kluci, kurš te mētājās un kaut kādu dzīves posmu izdzīvos un vēlams, ka būs fiziski vesels.
Kā rīkoties šobrīd? Pavasara uzliesmojumu esam pārdzīvojuši, bet šobrīd situācija liek domāt, ka atkal saslimstība aug un iespējams, atkal būsim spiesti vairāk izolēties.
Jā, nu šis noteikti ir izaicinošs periods visu mūsu dzīvēs, bet, ja mēs atkal salīdzinām vēsturiski, kā cilvēkiem ir gājis, tad vai nu šis būs tas traģiskākais? Mums ir kaut kādi ierobežojumi, ko visu mūsu labklājības labad būtu jāņem vērā un, man liekas, ka tajā ziņā attiecības ir viens no aspektiem, kas var palīdzēt to izdarīt. Un tas, ko es noteikti ieteiktu, arī esot vienam no profesionālā ziņā intensīviem lieciniekiem, kā mums gāja ar šo pirmo uzliesmojumu,
ir svarīgi, lai mums katram būtu vismaz vienas foršas attiecības, kurās mēs varam atļauties būt mēs paši, atļauties runāt par savām bailēm, saviem satraukumiem.
Tas nenozīmē, ka otram jāskrien tās risināt. Tas nozīmē šo empātisko līdzās pastāvēšanu, ka mēs varam dalīties viens ar otru par to, ka mums šobrīd ir daudz nedrošības, ir daudz neparedzamības, un mums tās lielākoties ir visiem. Un īsti neviens mums šobrīd nevarēs sniegt atbildes, cik ilgi, kādā veidā tas viss beigsies vai nebeigsies, vai vienkārši transformēsies un pamazām mainīsies, un mēs tajā iedzīvosimies. Otra lieta, ko es novēroju pati arī personiski, savā dzīvē – tajā īsajā atelpas brīdī, kas mums bija vasarā, kad bija daži publiski pasākumi, kuros mēs redzējām, ka nez kādā paradoksālā veidā latvietis var gan smaidīt, gan būt laipns viens pret otru, gan arī sanākt kopā ļoti dažādi cilvēki vienā telpā un izpriecāties. Un, manuprāt, tas liecina, ka līdz šim mēs bijām iestagnējuši kaut kādos savos priekšstatos par kaut kādu noraidošo latvieti, kuram ir sava izdomātā viensētas tradīcija un noraidošā attieksme pret visu. Un jebkurš ierobežojums jau būtībā to parāda, ka agri vai vēlu es varu īdēt, īdēt, īdēt, bet tā dzīvotgriba, tas dzīvotspars man palīdzēs atrast veidu, kā es tajā situācijā iekārtojos, lai cik es tur būtu nopukstējusies pa vidu un kā mani tracina, ka tā situācija vispār ir startējusi manā dzīvē.
Un, man liekas – mūsu iespēja arī dabu lietot, kā resursu un, kaut arī ārā ir drūms, uzvelku siltāku jaku vai kaut kādu lietus pančo un eju, un elpoju meža gaisu, pastāvu pie jūras un paklausos, kā ūdens tek. Nu, lietojam tos resursus, kas mums ir – nu, nestrādās – nestrādās! Vai tad man gabals nokritīs, ja es pamēģināšu. Un varbūt, ka nevajag aiz pirmā mēģinājuma izdarīt secinājumus par metodi. Varbūt aizej uz mežu piecas reizes un tad pieņem lēmumu, ka „man mežs riebjas un tas uz mani noteikti nestrādā, kā kaut kas nomierinošs”. Vai pameklē citu mežu, vai uzvelc citus apavus, pamaini jaku vai to kompāniju, vai vēl kaut ko! Bet nu uzreiz nekrist tādā negativizētā, konceptualizētā attieksmē par kaut ko, bet dot arī sev vairākas iespējas pamēģināt.
Mums, latviešiem, kultūrā, es teiktu, šobrīd ļoti trūkst atļaušanās rotaļāties un atļaušanās baudīt, mācīties priecāties par kaut kādiem niekiem un sīkumiem, kas nebūt neprasa kaut kādas kardinālas izmaiņas un ieguldījumus.
Viena lieta, ko es noteikti ieteiktu kā resursu, ir – smieties. Un neskatāmies uz rudeni tik daudz kara drāmas, jo, ja man ir šausmas mājās un es vēl vakarā paskatos šausmu filmu, tad, nu, iespējams, ka man tas šausmu stāvoklis būs vēl konsekventāks nekā, ja es būšu pajokojusi ar savu vīru vai saviem bērniem, iefilmējusi muļķīgu, pilnīgi nekam nevajadzīgu un absurdu „Tik Toku”, bet mums visiem būs bijis jautri un paskatāmies arī kādu filmu, paklausāmies kaut ko, kur cilvēki pozitīvā veidā runā par savu dzīvi par savu pieredzi. Paklausāmies kaut kādus pieredžu stāstus, kas mūs motivē un stiprina.
Iepriekš uzliesmojumu piedzīvojām pavasarī, kad kļuva siltāks, gaišāks un dienas garākas. Šobrīd ir otrādi. Vai tas var nospēlēt sabiedrībai par sliktu?
Nu, protams, ka tas spēlē lomu, bet jāatceras, ka mēs neesam nekādi dienvidnieki, mēs reizēm runājam tā, it kā mēs būtu Itālijā dzimuši un auguši un pēkšņi Latvijā iemesti un nesaprotam, kā te dzīvot. Tā gluži nav. Mums ir pietiekoši jaudīgs tas pēctecīgais kultūrvēsturiskais mantojums, kas mums var palīdzēt saprast, kā tad latvietis cauri sezonām ir izdzīvojis līdz šim un nebūt nav gājis traģiski bojā. Noteikti uz globusa mēs atradīsim valstis, kas dzīvo daudz lielākā tumsā, kurām nav tādas privilēģijas, kā Latvijā – baudīt četrus gadalaikus.
Rodas sajūta, ka pirmajā slimības uzliesmojumā pavasarī, kad ierobežojumi bija vēl stingrāki, tomēr sabiedrība bija līdzestīgāka un to vairāk ievēroja, šobrīd ir jūtama daudz lielāka pretestība jau šobrīd. Kādēļ tā?
Es domāju, es to novēroju arī pati sevī, un tas ir ļoti likumsakarīgi, jo pa vidu bija šis atslābuma periods, un mēs atkal esam sajutuši, kā ir, kad dzīve ir brīvāka. Pieaudzis cilvēks būtībā jau ir tendēts piedzīvot brīvu dzīvi un, protams, jebkuri ierobežojumi, mums ir sajūta, ka nāk, kā uzbrukums. Bet, es domāju,
katram ir šī iekšējā iespēja izvēlēties to attieksmi pret šiem ierobežojumiem, jo aiz tiem jau stāv kaut kāda labklājība, kuru viņi [valdība] mēģina nodrošināt
un tad, kad es kaut ko nedaru, es koncentrējos nevis uz to, ka es kaut ko nedarīšu, bet es koncentrējos uz to, ka es daru kaut ko, kas man dod kaut ko. Un, man liekas, ka tur arī ir līdzatbildības aspekts, kas, manuprāt, ir jauns – mācīties domāt mums, jo mēs esam uz savstarpējiem konfliktiem ļoti orientēta tauta – visu laiku vienam otru apstrīdēt un noteikti uzvarēt, un pateikt, ka mans viedoklis noteikti ir svarīgāks, nekā tavs. Tad man šķiet, ka mums šis viss nāk par labu – mācīties pieņemt, ka viedokļi ir dažādi, ka, galu galā, ja mēs spēsim vienoties, mēs būsim iekļaujoša sabiedrība, kurā spēj pastāvēt dažādi viedokļi, dažādas attieksmes, dažādas sajūtas par situāciju. Mēs kopumā tiekam kaut kur foršāk un tālāk, nekā individuāli tērējot to enerģiju kaut kādā cīņā, reizēm absolūti nevajadzīgā.
Kustības „Viegli kopā būt” rīkoto konferenci „Attiecības – mentālās veselības balsts!” internetā translēs arī sabiedrisko mediju portāls lsm.lv. konferences sākums plkst. 10.10.
