Tīri fakti

Tīri fakti. Jānis Buholcs par mediju "burbuļiem"

Tīri fakti

Tīri fakti. Ivars Ījabs par populismu

Tīri fakti. Dita Rietuma par kino pratību

Kinokritiķe: Nedomājot par kino ietekmi, nonākam tā aptrulinošajā varā

Kino ir viens no visietekmīgākajiem masu medijiem ar tādu iedarbības spēku, par kuru neaizdomājoties var nonāk tā visaptverošā varā, kas var būt iemidzinoša un aptrulinoša, intervijā Latvijas Radio norāda kinokritiķe Dita Rietuma.

Pasīvi un patērnieciski patērējot kino, gadu gaitā draud “veselīgs trulums”, kļūstot par nekritisku patērētāju, kurš attiecas pret kino vienīgi no patērējošā cilvēka pozīcijām un ļaujas tam, ka caur filmu tēliem tiek nodots vēstījums, kas ietekmē viņa uzskatus, gaumi un arī ideoloģiskās nostājas.

“Kino valoda ļauj manipulēt ar mūsu uzskatiem un attieksmi pret dažādām ļoti svarīgām lietām,” saka Rietuma.

Viņa atzīst, ka “Holivudas” izklaides produkti ir ļoti būtiska 20.-21.gadsimta masu kultūras daļa, ar kuru jārēķinās. “Mēs arī varam ļauties šīs masu kultūras piedāvātajiem spēles noteikumiem tajā brīdī, kad ir nepieciešams izklaides malks.

Bet mums kā skatītājiem jāapzinās, ko šī masu kultūra ar mums dara, un jāapzinās, ka tā nav vienīgā patiesība,” saka kritiķe.

Tāpēc skatītājam būtiski saprast pamata principus, pēc kādiem tiek konstruētas “Holivudas” un Eiropas filmas. “Amerikāņu filmas, kas veidotas pēc klasiskā stila principiem, ir vērstas uz apmierinājuma sagādāšanu skatītājam. Lai skatītājam nodrošinātu maksimālu komfortu, tās tiek būvētas pēc ļoti noteiktiem principiem,” stāsta Rietuma, tos uzskaitot:

  • tiek respektēti žanri, kas ir strikti spēles noteikumi, kā jāstāsta noteikts stāsts;
  • ļoti precīza varoņu motivācija bez sarežģījumiem;
  • filmas telpu un laiku konstruē ļoti saprotami, loģiski.

““Holivuda” izvairās no neskaidrībām, sarežģītām atkāpēm pagātnē un tagadnē. Kādreiz “Holivudas” scenāriju grāmatu autori ieteica, ka filmām nevajadzētu būt vairāk par vienu retrospekciju, lai skatītājs neapjuktu.

Faktiski, skatītājs ir kā bēbis, kuram tiek nodrošināts maksimāls komforts – dies’ pasarg, lai viņš neapjuktu un neaizietu no kinoteātra vīlies.”

Viņa gan atzīts, ka visiem likumiem ir izņēmumi un ir arī amerikāņu režisori, kuru daiļradē manāmas Eiropas kino tradīcijas.

Savukārt Eiropas kino mēģina salauzt “Holivudas” banalitātes, saka kritiķe. Pirmo reizi tas iezīmējās 20.gadsimta 20.gados, ko dēvē par pirmo kino modernisma vilni. Tad kino bija ārkārtīgi radikāls, piemēram, tapa sirreālisma filmas un padomju Krievijā attīstījies spēcīga avangarda māksla, kas ietekmē mediju darbu joprojām.

Rietuma stāta par krievu montāžas eksperimentētāja un režisora Ļeva Kuļikova radītu kino valodas paņēmienu: “Jūs paņemat kadru, kur ir cilvēka seja un nākamajā kadrā montējat zupas šķīvi. Skatītājs, kurš skatīsies uz šī kadra savienojumu, noteikti izdarīs secinājumus, jo cilvēka prāts divus šķietami nejauši saliktus kadrus uztver kā noteikti montāžas frāzi. Otrs – tā pati seja un miris cilvēks. Skatītājs izdarīs secinājumu – ir notikusi nelaime un cilvēka sejā lasāmas skumjas un traģēdijas lasāmas pēdas. Bet tas joks, ka izteiksme cilvēka sejā nemainās, bet mainās konteksts.”

Ar šādiem paņēmieniem ir ļoti vienkārši manipulēt, konstruējot patiesību. Tādējādi iespējams ietekmēt vēstījumu, ko nodot skatītājam. “Ukrainas konflikta laikā Krievijas televīzijas ziņu kanāli izcili, no zemiskā skatu punkta raugoties, izmantoja šo krievu avangardistu paņēmienus,” piebilst Rietuma.

 

Saistītie raksti
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti