Cilvēkiem pārceļoties uz pilsētām, būtu sasniegta kritiskā iedzīvotāju masa, lai attīstītos pakalpojumu sektors un tās būtu pievilcīgākas uzņēmējiem, skaidroja Ķīlis.
Viņš diskusijas laikā kopā ar investīciju baņkieri Ģirtu Rungaini aizstāvēja ideju, ka turpmāk visa attīstība jākoncentrē septiņās Latvijas vietā – Lielrīgā, kas apvienotu visus Pierīgas novadus, kā arī Ogres novadu, Jelgavu un Jūrmalu, vēl Ventspilī, Liepājā, Rēzeknē, Daugavpilī, kā arī divos pilsētu pāros – Cēsīs un Valmierā, kā arī Kuldīgā un Saldū.
Izņemot Rēzekni un Daugavpili, visām šīm vietām būtu jābūt ekonomiski pašpietiekamām, un jāiztiek bez jebkādām subsīdijām, pauda Ķīlis. Daugavpils un Rēzeknes varētu būt izņēmumus, jo tās ir stratēģiski svarīgas, ņemot vērā ģeopolitiskos procesus un to, ka to tuvumā atrodas Krievijas un Baltkrievijas robeža.
Rungainis skaidroja, ka pārējām pašvaldībām jāspēj strādāt, nevienam nevajadzētu nemaksāt par viņu eksistenci.
“Trīs lielās slimnīcas Rīgā, [..] lielas skolas ar 500 skolēniem, viss pārējais ir vēlmju domāšana; mēs esam noēduši naudu, nevis investējuši, sabūvējuši attīrīšanas iekārtas tur, kur nepietiek mēslu,” pauda Rungainis.
“Debates ir tiešas, un man nav nepieciešamība politiski līferēt. Mēs runājam par pēdējo aizsardzības līniju Latvijai – urbānas vides teritorijām,” norādīja Ķīlis.
Viņš skaidroja, ka šādās teritorijās būtu jādzīvo vismaz 20 000 cilvēkiem, un nākotnē tādos reģionos vajadzētu dzīvot 80% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Un arī veselības aprūpes, izglītības un kultūras pakalpojumi būtu pieejami tikai šādos reģionu centros.
Lai cilvēki pārceltos no citiem novadiem uz šiem centriem, valsts varētu izmaksāt vienreizēju kompensāciju, kas palīdzētu cilvēkiem iekārtoties jaunajā vietā.
Diskusijas laikā šai Ķīļa un Rungaiņa idejai starp politiķiem gan nebija neviena atbalstītāja. Uzņēmēju vidū tai piekrist sliecās uzņēmējs Normunds Bergs, kurš norādīja, ka, piemēram, Ventspilī, lai arī visādā ziņā tā ir progresīva pilsēta, vienalga pietrūkst kvalificētu darbaroku, kas nozīmē, ka kritiskās iedzīvotāju masas tomēr nav.
“Iedzīvotājiem būtu jāizvēlas, vai dzīvot tur, kur viņi tagad dzīvo - ārpus pilsētreģioniem, vai jāpārvācas tuvāk šiem reģioniem, kur ir darbavietas. Es saprotu, ka tā ir sarežģīta izvēle,” atzina Ķīlis.
Gan Ķīlis, gan Rungainis uzskata, ka valdībai ir jāatzīst iepriekšējās kļūdas, jāatzīst, ka par Eiropas Savienības fondu naudu daudz kas uzbūvēts tur, kur nav un nebūs cilvēku un kur uzņēmējus nevarēs iedzīt. Iespējams, dažas sakārtotas teritorijas nākotnē varētu kļūt gandrīz neapdzīvotas.
Ja valsts palaidīs garām iespēju koncentrēties uz šo lielo pilsētu joslu valni, kas varētu apturēt cilvēku aizplūšanu uz Rīgu un ārzemēm, “nevarēs noturēt šo frontes līniju, bet to palaidīs garām”, Latvija varēs kvalificēties kā pilsētvalsts, kurā attīstība būs tikai Rīgā, pauda Rungainis.
LTV diskusija "Lielais jautājums":
