Kaut kas no Atmodas solidaritātes ir arī šajā pandēmijas laikā. Intervija ar Daini Īvānu

Kad pirms 30 gadiem Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, Dainis Īvāns bija Tautas frontes priekšsēdētājs un Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Šī izšķirošā notikuma apaļo jubileju viņam, tāpat kā mums visiem, nāksies sagaidīt bez lieliem svētkiem, jo pašlaik savā fiziskajā brīvībā esam ierobežoti pandēmijas dēļ.

Intervija ar Daini ĪvānuMāra Rozenberga

    Latvijas Radio: Mēs tiekamies Likteņdārzā, ne pārāk tālu no jūsu mājām, un kas to būtu domājis, ka šajās dienās šāda tikšanās klātienē būs tik rets un pat neparasts notikums. Sēžam divu metru attālumā viens no otra, mums rokās ir katram savs diktofons, un šie ir tikai daži no noteikumiem, kas mūsu pašu veselības labad pašlaik ierobežo mūsu brīvību. Kā jūs jūtaties, sagaidot Latvijas brīvības atgūšanas 30. gadadienu šādā relatīvā nebrīvē?

    Dainis Īvāns: Biju cerējis, ka šī būs visai grandioza neatkarības atgūšanas gadadiena. Tas tomēr ir vissvarīgākais notikums gan to cilvēku dzīvē, kuri balsoja par neatkarības atjaunošanu, gan arī visas Latvijas dzīvē. Tajā brīdī jau deputāts bija tikai instruments tautas rokās. Tauta sekoja, ko darīsim, kā balsosim, vai nenobīsimies. Mūsu paaudzei tie varbūt ir pat lielāki svētki nekā 18. novembris, jo mēs atguvāmies pilnīgi neticamos apstākļos. Bet varbūt arī šādi [svinēt] ir labi. Esmu laimīgs, domājot par to, ko pirms 30 gadiem izdarījām, jo man šķiet, ka

    arī šajā pandēmijas laikā ir saglabājies kaut kas no tās pašdisciplinētības, vienotības un organizētības, ar ko Latvija ļoti labi atkal izceļas pasaules fonā.

    Cilvēki tomēr nav nokāruši degunus, mēs nedzīvojam vergu zemē. Mēs esam brīvi. Un brīvs cilvēks ir tas, kurš izvēlas, vai viņš atļausies, vai viņam ir vajadzīgi kādi ierobežojumi. Galu galā, mēs to esam izvēlējušies brīvprātīgi un izvēlējušies savā labā, kā pašlaik uzvedamies un kāda ir mūsu dienaskārtība.

    Daži jau saka, ka šī pandēmijas laika solidaritāte esot gluži kā Atmodas laikā – mēs atkal saliedējamies, lai pārvarētu grūtības un sasniegtu kopīgu mērķi. Bet vai, jūsuprāt, šīs situācijas vispār var salīdzināt?

    Iespējams, sajūtu ziņā kaut kas tajā ir. Vairāki cilvēki man to ir teikuši, un es iedomājos, ka varbūt tā arī ir – ir tā lielā neskaidrība, kāda bija arī toreiz. Mēs pat vēl [1990.gada] 3. - 4. maijā, iedami uz balsošanu, nevarējām pateikt, kas notiks nākamajā dienā. Bija tikai tāda ticība un pārliecība, ka mēs to varam izdarīt. Un šobrīd ir pilnīgi tas pats – ir jāsaņemas, ir jāiztur. Kaut kas ir vienojošs, bet starpība tomēr ir diezgan liela. Starpība ir apstākļos, kādos tolaik dzīvojām – mēs dzīvojām lielā lēģerī, vergu valstī, sabrukušā impērijā, kuras drupas varēja mūs nospiest, un gandrīz nekas no mums nebija atkarīgs.

    Šobrīd tomēr mēs esam brīvi cilvēki. Mēs esam tie, kuri izvēlas.

    Neziņa par nākotni arī man šķiet tas, kas varbūt vieno šo pandēmijas laiku ar Atmodu. Bet liela atšķirība ir tajā, ka tolaik mēs skaidri zinājām, ka gribam pārmaiņas. Pašlaik gribam pēc iespējas ātrāk atgriezties tur, kur bijām agrāk. Vai, jūsuprāt, tas, kur mēs gribam atgriezties, ir arī tas, kur mums vajadzētu atgriezties?

    Droši vien, ka ne gluži. Es gan parasti ar aizdomām esmu raudzījies uz skaļiem saukļiem par “attīstību” un “straujām pārmaiņām”, jo pasaule pēdējā gadsimta laikā ir mainījusies tik strauji, ka šī mainīšanās jau ir kļuvusi bīstama. To apliecina arī šī pandēmija – tas jau arī tomēr ir saistīts ar procesiem dabā un kā mēs to sagraujam. Tāpēc es nedomāju, ka mums ļoti vajadzētu mainīties tādā izpratnē, kā par to esam domājuši līdz šim – tikai vairāk, dārgāk, brangāk... Bet mums vajadzētu mainīties garīgi, ko esam piemirsuši. Toreiz, kad balsojām par neatkarību, mēs domājām par šo garīgo attīstību. Domājām, ka varbūt apsteigsim citas valstis, kuras skaitījās attīstītākas, jo neatkārtosim viņu kļūdas. Bet visu laiku esam darījuši to pašu.

    Man gribētos, lai pēc šī kārtējā pārdzīvojuma – un droši vien tādu mūsu un pasaules liktenī vēl būs ne viens vien – mēs tomēr kaut kā mēģinātu ierobežot savu alkatību, ekspansiju pret savu planētu, pret dabu.

    Šobrīd redzam, ka ir daudzas dzīves jomas, piemēram, pārmērīgā ceļošana uz eksotiskām zemēm, šīs eksotiskās zemes ar to arī iznīcinot; mūsu pārmērīgā tieksme uzdzīvot, svinēt svētkus, pulcēties – ka daudz kas no tā nav vajadzīgs. Būtu labi, ja pēc šīs mācības mēs daudz ko no tā liekā atmestu un saglabātu pašu būtiskāko, bez kā nevaram iztikt.

    Atgriežoties pie 1990. gada 4. maija un Atmodas notikumiem, mēs, Latvijas Radio, nesen veidojām ierakstu sēriju par mediju un žurnālistu lomu šajos gados. Kā jums kā tā laika sabiedriskam un politiskam līderim šķiet, kāda bija mediju ietekme uz Atmodu un to, ka 4. maijs bija iespējams?

    Es teiktu, ka plašsaziņas līdzekļi bija noskaņojuma pavēlnieki. Tā arī bija mūsu armija.

    Karaspēks, kas nepiederēja Tautas frontei, bet arī paši žurnālisti bija tautfrontieši. Toreiz jau mums nekā cita nebija kā tikai vārds – iedvesmojošs, pārliecinošs vārds. Pretējā pusē bija ieroči, vara un spēks. Mums vajadzēja noskaņot cilvēkus ar vārdu, ar pārliecināšanu, un tas arī lieliski izdevās, lai gan apstākļi bija diezgan paradoksāli. Visa prese tajā laikā piederēja Komunistiskajai partijai. Tas nozīmē, ka žurnālisti kļuva brīvi. Arī tas bija liels paradokss, jo padomju sistēmā žurnālisti, īpaši preses izdevumu vadītāji, bija diezgan iztapīgi laipotāji, viņi bija ārkārtīgi uzmanīgi. Jo jebkurš cilvēks, kuram bija savs viedoklis, tika iznīcināts, izspiests ārā no šīs vides. Un tad vienā brīdī notika šis krasais pavērsiens.

    To, cik prese ir svarīga, mēs sapratām, jau iedami uz Augstākās Padomes vēlēšanām. Nebija jau mums tādu preses orgānu, Tautas frontei bija tikai laikraksts “Atmoda”, kas Tautas frontes centrisko kustību vairāk kritizēja, nekā atbalstīja. Bija būtībā jau gandrīz neatkarību atguvusī avīze “Latvijas Jaunatne”, kas bija ļoti atbalstoša. Toreiz avīzēm bija lielāka nozīme nekā šodien. Bija “Lauku Avīze”, kas bija tā kā pret Tautas fronti un bija par piesardzīgiem variantiem, kā “brīva Padomju Latvija brīvā Padomju Savienībā”. Pat pirms vēlēšanām šī populārā avīze nāca klajā ar faktiski ļoti graujošu paziņojumu, kura zemteksts bija nebalsot par Tautas fronti, bet par tiem, kuri Maskavā visas lietas varēs sarunāt daudz labāk, kuri būs lielāki pragmatiķi. Pirms 18. marta vēlēšanām, kad Tautas frontei bija svarīgi iegūt konstitucionālo vairākumu – to gan mēs ieguvām tikai vēlāk, divās kārtās izejot šīs vēlēšanas – mums bija ļoti kritiski apstākļi. Cilvēki tika biedēti, ka Tautas frontes uzvara nesīs “terorismu” un “fašismu”, kā to Maskava proklamēja, ka iestāsies bads... Tika spekulēts ar visparastākajām bailēm. Nemaz nebija tik daudz preses izdevumu, izņemot “Latvijas Jaunatni”, uz kuriem varētu paļauties.

    Pirmsvēlēšanu dienā, 17. martā, mēs gājām lielā manifestācijā apkārt Vecrīgai, apstājāmies mītiņā tagadējā 11. novembra krastmalā, toreiz – Komjaunatnes krastmalā, kur Ļeņina ģīmītis bija aizsegts ar palagu, lai tas mums vismaz nebojātu fonu un garastāvokli... Un es pēkšņi saņēmu ziņu, ka Viļņas ielās ir izbraukuši tanki. Lietuva jau bija deklarējusi neatkarību 11. martā, un es labi sapratu, ka šie tanki bija domāti nevis tik daudz Viļņai, kur neko vairs nevar labot, bet mums – lai cilvēki baidās. Tad man bija ātra saruna ar Latvijas Televīzijas “Panorāmu”, ka mani ielaidīs vakara programmā piecas minūtes pirms “Panorāmas” beigām, kad neviens neko vairs nevar pārrunāt, un man ir pēdējoreiz jāuzrunā tauta, lai cilvēki nebīstas. Tam arī bija ārkārtīgi izšķiroša loma.

    Arī pēc tam, kad Augstākā Padome sāka darbu, viens no pirmajiem likumiem jau pirmajā sesijā, ko pieņēma vien dažas dienas pēc 4. maija, bija likums par plašas saziņas līdzekļiem. Pirmām kārtām, lai atņemtu monopolu Komunistiskajai partijai un radītu plurālistisku presi. Ar pamatīgu referātu uzstājās mūsu brīvās preses pamatu licējs Jānis Škapars, ilggadējais “Literatūras un Mākslas” vadītājs. Cīnīdamies ar visādiem Kompartijas pretvējiem, viņš bija šo avīzi izvedis līdz Atmodai. Viņš īpaši uzsvēra to, ka ir vajadzīgs īpašs likums, kas aizsargātu žurnālistu tiesības pildīt savus pienākumus.

    Jo žurnālisti nebija aizsargāti ne no cenzūras, ne vardarbības, ne aizliegšanas.

    Škapars teica, ka šis ir tas svarīgākais likums – vēl pirms denacionalizācijas, privatizācijas un ekonomikas reformām, kas ir jāpieņem, lai Latvija varētu iet uz priekšu. Es vienubrīd biju piemirsis šī likuma pieņemšanas gaitu. Bet tagad, pārlasot vecos dokumentus, saprotu, cik tālredzīgs bija Jānis Škapars un kāda nozīme vēlāk bija viņa lēmumiem.

    Mēs pieņēmām arī lēmumu par Latvijas valsts laikraksta dibināšanu. Tas bija laikraksts “Diena”. Mums likās svarīgi, lai būtu iespēja kaut kur rādīt objektīvu informāciju. Bija izstrādāts nolikums, kas saglabātu šīs avīzes neatkarību, kaut arī tā bija valsts avīze. Bet jau toreiz bija paredzēts, ka šī avīze tiks privatizēta, kad to varēs. Un, protams, Latvijas Radio, bez kura vispār šis divu, divarpus gadu ilgais neatkarības atgūšanas periods nebūtu iespējams. Laikmetā, kad nebija kabatas tālruņu, nebija tīmekļa, galvenais informācijas avots un saziņas līdzeklis ar cilvēkiem bija radio – mazie radio tranzistori pie ausīm, kuri drīz vien jau darbojās diennakts režīmā un cilvēkiem pat naktī stāvēja uz spilveniem.

    Ja nebūtu Latvijas Radio – un tolaik tas nebija sabiedriskais radio, komunisti to uzskatīja par viņiem atņemtu radio – un radio cilvēku pašaizliedzīgā darba, mēs arī nebūtu neko sasnieguši.

    Mēs nebūtu spējuši vajadzīgos brīžos mobilizēt cilvēkus.

    Vai šodien lasāt ziņas, interesējaties par politiku?

    Protams, kā katrs pilsonis, sekoju un uzskatu to par savu pienākumu. Varbūt ne tik profesionāli vai tik ļoti pārdzīvojot kā toreiz. Jo tolaik jau viss, ko lēmām, skanēja – sevišķi radio balsīs. Pēc vairākām krīzēm, ko pārdzīvojām – pēc janvāra, pēc augusta puča -, atceros, ka ilgu laiku vēl nevarēju klausīties Latvijas ziņu pieteikuma mūziku. Mani tajā brīdī sāka pārņemt drebuļi, jo likās – tūlīt kaut kas notiks! Atceros, ka es pat zvanīju kādam no toreizējās Latvijas Radio vadības un prasīju, vai to mūziku nevar nomainīt, lai tā neatgādina tos traģiskos laikus... Tagad klausos daudz mierīgāk, jo viss tā kā norit, viss ir kārtībā.

    Esam saimnieki pār savu laiku, pār savu telpu, pār savu valsti. Jācer, ka nekas tāds, ka mums atkal tik satraukti būs jāsaaug kopā ar savu radio un televīziju, vairs nepienāks.

    Esat teicis, ka tolaik, izvēloties Tautas frontes kandidātus Augstākās Padomes vēlēšanām, teju vai galvenais kritērijs bija drosme, proti, vai deputāts nenobīsies un nobalsos par Latvijas neatkarību. Vērojot šodienas politiku, kā mūsdienu deputātiem iet ar šo drosmi?

    Drosmes trūkst, un trūkst arī patstāvības un gudrības. Bet domāju, ka šim posmam ir jāiziet cauri. Kādreiz man bija tāda bravūrīga pārliecība, kad man jautāja par Latvijas neatkarības sasniegšanu – es teicu, ka to mēs sasniegsim ātri, bet pēc tam būs grūtāk. Kaut gan īstenībā man toreiz likās, ka neatkarība būs tas grūtākais un pēc tam būs vieglāk. Bet tas izrādījās pravietiski... Toreiz mēs it kā attapāmies nākotnē. Tā bija mūsu nākotne, uz kuru mums tagad ar visiem saviem kašķiem, mēģinājumiem izglītoties un noslāpēt savu alkatību tomēr ir jāiet, lēnām un pakāpeniski.

    Jā, mani uztrauc, ka daļa cilvēku, kas tiecas uz politiku, ir diezgan bezatbildīgi, varbūt neapzinās savas spējas un izglītību. Mums jau toreiz bija ārkārtīgi nopietna deputātu kandidātu atlase. Atceros, ka sēdējām Tautas frontē un meklējām konsultantus vienā jomā. Tādi bija 20 cilvēki pa visu Latviju. Viņi visi tika sameklēti, visi sēdējām kopā un strādājām. Droši vien, ka normālos apstākļos parlaments nevar būt tik augsti intelektuāli attīstīts kā toreiz. Jo tolaik profesori pameta savus ikdienas darbus un nāca uz Augstāko Padomi, dzejnieki un rakstnieki pameta savu darbu – kā Imants Ziedonis un Alberts Bels; mums arī bija apmēram 20 žurnālistu. Bija doktori, profesori – ārkārtīgi spožs sastāvs. Un tās bija liktenīgas vēlēšanas, kad vajadzēja ievēlēt šo pārejas parlamentu.

    Protams, mums vajadzēja drosmīgos – tos, kas nenobīsies. Bet vajadzēja arī, lai viņus ievēlē. Lai konkrētais kandidāts būtu pārliecinošāks nekā pārējie.

    Mēs mēģinājām atrast arī deputātus, kuri bez šīs drosmes būtu spējīgi arī uzrakstīt likumus.

    Mums jau nebija palīgu, un Augstākā Padome bieži vien strādāja arī pa naktīm. Šajos pāris neatkarības atgūšanas gados tā mēnesī pieņēma vidēji 29 likumus un lēmumus. Es arī uz savas portatīvās rakstāmmašīnas, vēlāk uz Amerikas draugu dāvinātā pirmā portatīvā datora Latvijā, esmu sarakstījis vairākus likumus, aicinājumus un Augstākās Padomes lēmumus. Mēs strādājām paši, tāpēc cilvēkiem bija jābūt ļoti lielām darbaspējām. Un kaut kā sanāca, ka vajadzīgajā brīdī mums izdevās šādus cilvēkus savākt. Visi bija personības, un ne vienmēr bija viegli saglabāt vienotību.

    Vienotību varbūt nodrošināja arī briesmas, kas bija visapkārt. Tā ir liela atšķirība ar pašreizējo parlamentu – tolaik nebija nekādas garantijas, ka mēs no Augstākās Padomes iziesim sveiki un veseli. Bieži bija tādi apstākļi, kad man likās – vai nu mūs iznesīs ar kājām pa priekšu, vai mūs aizsūtīs uz tālākām zemēm.

    Nebūt nebija pārliecības, ka paies divi gadi un mēs svinēsim Latvijas faktisko neatkarību.

    Tāpēc deputātu atbildība bija ārkārtīgi augsta, jo nekādu privātu labumu Augstākā Padome nesolīja. Tā drīzāk solīja riskus.

    Viens no Neatkarības atjaunošanas deklarācijas līdzautoriem Egils Levits šodien ir Valsts prezidents. Kāds, jūsuprāt, bijis viņa pirmais prezidēšanas gads?

    Domāju, ka tas ir diezgan simboliski, ka 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas Egils ir prezidents. Izskatās, ka mēs tai nākotnei sākam tuvoties. Manuprāt, tas ir pareizais cilvēks pareizajā vietā. Es nevarētu teikt, ka viņš ir izdarījis kādas kļūdas. Man ir liela paļāvība uz viņu, jo es Egilu savā dzīvē un Tautas frontes cīņā esmu pārbaudījis kā ļoti uzticamu cilvēku. Kā cilvēku, uz kuru var paļauties un uz kuru es gribu paļauties. Apbrīnoju viņa prāta spējas un analītisko domāšanu. Ne jau velti tikai kādu nedēļu pirms 1990. gada 4. maija padomju drošības dienesti Egilu aizturēja un “uz visiem mūžiem” viņu izraidīja no Padomju Savienības. Labi, ka Padomju Savienībai tas mūžs bija tik īss, ka Egils varēja atgriezties. Pēc kāda brīža tika izraidīts arī otrs mūsu Tautas frontes politiskais konsultants Jānis Ritenis, jo mūsu ienaidniekiem šķita, ka pietiks atņemt šos cilvēkus, kuri mūs no Rietumiem “kūdīja”, kā to uzskatīja Kompartija un Maskavas čekisti, un tūlīt pat šeit viss sabruks. Bet nesabruka.

    Egila Levita atgriešanās jaunā kapacitātē kā Latvijas Valsts prezidentam man rada sajūtu, ka ir atgriezušies Atmodas ideāli un arī Atmodas pragmatisms.

    Jo bieži vien šī veselīgā, mūsu izdzīvošanai nepieciešamā pragmatisma toreiz bija vairāk nekā tagad. Varbūt arī vairāku desmitu ne sevišķi gudru parlamenta deputātu muļķību atsver Egila Levita gudrība.

    Nereti uzsverat, ka katrai paaudzei no jauna ir jāapliecina sava vēlme būt neatkarīgiem un brīviem. Šajos gados daudz esat aicināts uzstāties skolās, tiekaties ar jauniešiem, kas dzimuši tālu pēc 1990. gada un pazīst tikai brīvu Latviju. Kādu jūs redzat viņu brīvības un neatkarības izjūtu?

    Tāda ir. Protams, grūti pateikt, kas ir tauta. Cik cilvēku no diviem miljoniem ir tauta? Bieži vien tauta ir mazākums, kas atstāj ko paliekošu un nosaka pasaules virzību. Bet

    tas kodols jaunajā paaudzē man liekas ļoti labs un spēcīgs, patriotisks un gudrs.

    Tagad pat, pirms mūsu sarunas, es visu nakti sēdēju un lasīju vairākus simtus Latvijas skolēnu dzejoļu un skatījos viņu zīmējumus, kas bija veltīti tēmai “Brīvība”, 4. maijam. Tautas frontes muzejs pirms kāda laika bija izsludinājis konkursu, un tagad mums šos darbus vajadzēja izvērtēt. Protams, es biju pilnīgi nelaimīgs, jo – kā to var izvērtēt? Man likās, ka visi darbi bija labi un ar sirdi rakstīti. Tie parādīja, ka viņiem ir svarīgi un viņi saprot to, kas toreiz notika. Arī, viesojoties skolās, es jūtu lielu atbalstu un lepnumu par to. Ir bijis tā, ka pastāstu, kas notika 4. maijā un vēl jo vairāk – pēc tam, jo tas bija unikāls periods pasaules vēsturē, parlamentāra revolūcija, kad valsti cēlām nevis no nulles, bet no mīnuszīmes, jo padomju sistēma bija sagrāvusi jebkuru veselīgu valsts ekonomisko sistēmu. Bērni klausās un beigās aplaudē. Viņiem tas šķiet svarīgi un viņi jūt, ka tas ir saistīts arī ar viņiem.

    Es šad tad rādu arī kādu fotogrāfiju, kura 1990. gadā tika publicēta arī Rietumu presē, kur man uz pleciem sēž mans jaunākais dēls Jurģis. Toreiz viņam bija trīs vai četri gadi. Žurnālists un rakstnieks Jānis Ūdris, kurš šīs fotogrāfijas tapšanas brīdī pavadīja kādu amerikāņu reportieri, stāstīja, ka šis reportieris esot iesaucies: “Future on his shoulders!” Nākotne viņa plecos... Tas man liekas ļoti būtiski, jo mūsu visu plecos kāds sēž, viņu plecos sēdēs, un arī mēs sēžam kāda plecos. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt spēcīgu paaudžu saikni, paaudžu atmiņu. Tas nozīmē, ka

    katrai paaudzei, arī tiem, kas tagad ir mūsu plecos, atkal būs jāizvēlas, vai viņi grib būt brīvi.

    Nav tā, ka mēs nobalsojām par neatkarību, atguvām to, un Latvija ir brīva. Mēs būsim ierakstīti vēsturē uz visiem laikiem tikai tad, ja katra paaudze ik pa desmit, vēlākais – divdesmit gadiem atkal pateiks: mēs joprojām gribam būt brīvi, nevienam neatļausim šo brīvību atņemt un strādāsim pie tā, lai būtu brīvi.

    Ko jūs pats esat ziedojis uz Atmodas altāra?

    Kāds trimdas latvietis mani nesen aicināja pie sevis un teica, ka kaut ko vajadzētu upurēt. Viņš bija salasījies dažādas upurēšanas teorijas, ka kaut ko lielu var sasniegt tikai ar lieliem upuriem. Nezinu, es to nesauktu par ziedošanu vai upurēšanos. Drīzāk domāju par Raiņa vārdiem – “dodot gūtais neatņemams”. Šajā parlamentārajā revolūcijā cilvēki deva, deva, deva un no tā arī ieguva. Protams, kā indivīds es varbūt zaudēju savas personiskās karjeras iespējas. Droši vien normālos apstākļos būtu strādājis kādu radošu darbu, ko strādāju arī iepriekš – gan Latvijas Televīzijā, gan radio un presē. Vēlāk es pie tā atgriezos. Bet

    mūsu vēsturē vienmēr ir bijuši tādi laiki, kad ir jāpamet savas rotaļlietas smilškastē un jāiet darīt kaut ko pilnīgi citu, kas tev varbūt nav tik raksturīgs.

    Varbūt saviem bērniem esmu kaut ko atņēmis. Galu galā man visus šos gadus bija četri mazi bērni, kuri mani tikpat kā neredzēja. Bet arī bērni man neko nepārmet un saka, ka neizjūt, ka es viņiem būtu ko laupījis. Jā, ir personiskas lietas, kas dzīvē varbūt būtu bijušas citādākas, ja nebūtu Atmodas un šo gadu, ko tai esmu atdevis. Bet tajā pašā laikā ir absolūta gandarījuma sajūta, ka maniem bērniem un mazbērniem nav jādzīvo tur, kur dzīvoju es. Jau tad, kad sākās Daugavas aizstāvības kampaņa, visi man teica – nebāz tur galvu, tev tas slikti beigsies un tu neko nepanāksi! Bet man likās absolūti vienkārši – kā es skatīšos bērniem acīs, ja nebūšu vismaz mēģinājis kaut ko darīt? Par visu, kas pagājis, man ir vislielākais gandarījums, ka varu saviem bērniem droši skatīties acīs un teikt, ka darīju, ko varēju.

    Varbūt mēs neizdarījām pilnīgi visu, nekādu leiputriju vai utopisku saules zemi šeit neradījām, bet mēs radījām brīvu, normālu iespēju valsti. Un tas ir galvenais.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti