Katoļu priesteris Rodions Doļa, katoļu priesteris: “Jā, dārgo klausītāj, šo sveicienu tu saņem no Jeruzalemes, pilsētas, kurā Kristus nomira un augšāmcēlās.
Kristīgās Jeruzalemes sirds ir Kristus Kapa bazilika. Daudzi, kam ir laime ieraudzīt savām acīm šo kristietības sirdi, atbraucot šeit kā tūristi vai svētceļnieki, diemžēl paliek sarūgtināti. Jo Kristus Kapa bazilika nemirdz zeltā un spožā glītumā. Tajā jāieiet pa nu jau gadsimtus divus nekrāsotām durvīm, iekšā tai ir pelēkas, apkvēpušas sienas. Tās greizie, apdrupušie mūri, celti un grauti, no jauna būvēti un pārbūvēti gadsimtu gaitā, ir plaisās. Viens mūks, kurš kalpo Jeruzalemes Kristus Kapa baznīcā, man paskaidroja – paskat, šī vieta taču ir kā visas cilvēces vēsture! Tā ir arī kā ikviena cilvēka vēsture. Ar savu stāstu, ar savām kļūdām, ar mazām neveiksmēm un lielām traģēdijām. Kristus Kapa baznīca, līču loču celta, ir mūsu pašu attēls – viņš teica.
Rietumu kristieši sauc šo baznīcu par Kristus Kapa baziliku, tomēr kapa apbedījuma tajā nav, jo Kristus kaps taču ir tukšs. Tāpēc austrumu kristieši grieķiski sauc Kristus kapa vietu nevis par kapu, bet par augšāmcelšanās vietu. Pāvests Jānis Pāvils II teica, ka Dievs raksta taisni uz cilvēces vēstures šķībām līnijām. Kristus augšāmcelšanās nav vien vēsturisks fakts, kuram vieni tic, bet citi to apšauba. Kristus augšāmcelšanās pārveido vēsturi. Piešķir vēsturei un tās notikumiem jaunu jēgu un virzību.
Kristus augšāmcelšanās aicina katru no mums ticēt, ka mūsu dzīvesstāsta notikumiem, lai cik tie nebūtu grūti, nesaprotami vai nepieņemami, nepieder pēdējais vārds. Jēzus nomira par mums un priekš mums, nevis pārmezdams mums mūsu grēkus, bet paņemdams tos uz sevi, jo Viņš un Viņa Tēvs mūs mīl. Tāpēc grēku piedošana ir Dieva dāvana mums, kuru saņemam nepelnīti Viņa labestības dēļ. Tēvs ir augšāmcēlis Jēzu, lai arī mēs varētu Viņā augšāmcelties. Nekas šajos svētkos nav tik svarīgs, kā ieraudzīt šo nepelnīto, beznosacījuma Dieva mīlestību uz cilvēci. Uz katru cilvēku.
Mēs saucam Kristus augšāmcelšanās svētkus arī par Lieldienām. Tomēr Kristus augšāmcēlās naktī kapa tumsā. Tur sākās jauna dzīvība. Kaps kļuva par jaunas dzīvības uzvaras vietu.
Vai arī mūsu pašu dzīvība neradās mātes klēpja tumsā? Arī tagad, kad mums var šķist, ka mums apkārt nav cerības, nav gaismas, nav nākotnes, kad mēs pat vēl neesam sākuši skaitīt visus zaudējumus, ko mums ir atnesusi krīze, Kristus augšāmcelšanās mūs aicina ticēt, ka šiem zaudējumiem nepieder pēdējais vārds, ka tiem nav spēka mūs iznīcināt un sagraut. Jo – ja mēs esam no rīta atvēruši acis, elpojam un pieceļamies no gultas, redzam dienas gaismu, redzam viens otru, tā ir dāvana un pateicības iemesls.
Dārgie, Kristus kaps nebija kapsētā. Tas bija dārzā. Vai varētu būt vēl labāka vieta, lai attēlotu dzīvības pilnību? Šo Lieldienu rītu daudzi no mums nevar sagaidīt ar sev mīļajiem un dārgajiem. Sirmgalvji ar bērniem un mazbērniem, kuriem dāvāja dzīvību. Bērni ar vecākiem un vecvecākiem, no kuriem dzīvību saņēma. Daudzi no mums nevar svinēt šīs Lieldienas kopā, bet varbūt tāpēc, lai kopā mēs varētu svinēt Ziemassvētkus...
Kristus ir augšāmcēlies, lai arī mēs vienmēr varētu augšāmcelties kopā ar Viņu jaunai cerībai.
Priecīgas Jums Lieldienas! Kristus ir augšāmcēlies!”
