Atbilstoši Civillikumam, kapu aprīkojums, tātad arī piemineklis, ir to personu īpašums, kas to ir uzstādījušas. Tomēr izrādās, ka šī norma neattiecas uz tiem cilvēkiem, kuri ilgāku laiku nav apmeklējuši piederīgā kapu kopiņu, nav to kopuši un tādēļ tā tikusi aktēta. Aktēšana nozīmē, ka kapu apsaimniekotājs vai pašvaldības izveidota komisija, vadoties pēc saistošajiem noteikumiem, ir sastādījusi aktu par to, ka kapavieta ilgstoši nav aprūpēta un arī brīdinājusi apbedījuma vietas uzturētāju. Ja šī persona nav reaģējusi un kapavieta tā arī nav sakopta, kapu pārvalde to drīkst piešķir citam interesentam ar visu kapa aprīkojumu, arī – pieminekli.
“Atbilstoši saistošajiem noteikumiem, mums ir paredzēts, ka, ja kapavietā ir kultūrvēsturisks piemineklis, mums par to nekavējoties ir jāpaziņo. Mēs paziņojam būvvaldei un kultūras pieminekļu aģentūrai. Rīgas pilsētas kapsētās tādas kapavietas līdz šim nav aktētas, jo mēs cenšamies kapavietas, uz kurām atrodas pieminekļi, neaktēt, lai tās saglabātos. Jo mums pietiek ar kapavietām šobrīd, kuras nesatur šādas, sabiedrībai nozīmīgas, piemiņas,” skaidroja Rīgas Kapsētu pārvaldes priekšnieka vietas izpildītājs Gints Zēla.
Tātad – tiek aktētas tikai kapavietas, kurās uzstādītajām piemiņas plāksnēm ir sentimentāla nozīme vien mirušā ģimenei un tuviniekiem. Tomēr valstī nav likuma, kas noteiktu, kā rīkoties apbedījuma vietas jaunajam uzturētājam. Vai kapa pieminekli, kas veltīts svešam cilvēkam, vienkārši izmest, nodot būvgružos vai nogādāt kādā glabātuvē?
Zēla norādīja: “Kapsētu saistošie noteikumi un arī šis līgums paredz to, ka par kapavietas aprīkojumu ir jārūpējas pašam kapavietas uzturētājam.
Tajā brīdī, kad viņš noslēdz līgumu par aktētu kapavietu, viņa ziņā ir arī šo aprīkojumu, kas atrodas kapavietā, cieņpilni utilizēt. Ja tā ir vienkārši betona apmalīte, tad tā kā būvatkritums jānodod tur, kur viņš ir nododams.”
Apmalītes, krustus un pieminekļus nedrīkst novietot pie kādas citas kapavietas vai arī izmest pie miskastēm. Diemžēl šādas ainas ir vērojamas visos kapos visā Latvijā. Cilvēki, kuriem ir piešķirtas kapu vietas, nolemj atbrīvoties no inventāra, kuru tur ir atstājuši iepriekšējie uzturētāji.
“Visiem, kas to dara, es varu likt aiz auss, ka mēs, protams, vērsīsimies arī policijā tur, kur varēs identificēt, no kurienes šis aprīkojums ir nācis; tas nav tik sarežģīti. Ir redzams iepriekšējā apbedītā vārds un uzvārds uz šīs apmales, un mēs varam identificēt, kas ir jaunais uzturētājs, kurš, visdrīzāk, šo darbību ir veicis,” uzsvēra Zēla.
Ne visi jaunie apbedījuma vietas uzturētāji cenšas atbrīvoties no kapu pieminekļa, kas savulaik veltīts kāda sveša mirušā piemiņai. Tos mēdz pielāgot savām interesēm un vajadzībām. Rīgas pašvaldības aģentūras “Rīgas pieminekļu aģentūra” galvenā speciāliste Guna Vainovska parādīja “modernās” apbedīšanas piemērus, kur jaunajos apbedījumos otrreizēji izmantoti vecie pieminekļi – stēla, uz kuras saglabāta iegravēta epitāfija vācu valodā, un 20. gadsimta sākuma krusts.
Ļoti retos gadījumos aktēto kapavietu jaunie uzturētāji piemiņu par mirušo saglabā turpat apbedījuma vietā, tikmēr Eiropā tas ir katra šāda jaunā apbedījuma vietas īpašnieka pienākums.
“Atbilstoši katras kapsētas noteikumiem ir pienākums glabāt arī to cilvēku piemiņu, kuri ir bijuši apbedīti līdz tam šajā kapa vietā,
un aizmugurējā daļā šim piemineklim tiek piestiprinātas vienota standarta metāla plāksnītes. Citu vietu unikālākajiem pieminekļiem tiek pielikti klāt QR kodi, lai varētu paskaidrot, kas ir šie apbedītie cilvēki un kāpēc šo pieminekli ir bijis tik svarīgi saglabāt,” stāstīja Vainovska.
Diemžēl Latvijā kapu pieminekļus, kas reiz tikuši veltīti kādai mātei, tēvam vai citiem radiniekiem, jaunie kapavietas uzturētāji turpina izmest mēslainē vai, labākajā gadījumā, pārveido savām vajadzībām, izdzēšot mirušā vārdu kā nebijušu. Tādēļ, ka patlaban valstī nav vienota likuma, kas noteiktu, ko darīt ar šādu kapu aprīkojumu. Pēdējās diskusijas Ministru kabinetā par apbedīšanas nozares pilnveidošanu bijušas 2020. gada februārī, diemžēl – bez rezultātiem.
