- Pacientu tiesību advokāte Olsena: Biežākie riski bija pieejamie dokumenti un vārdi.
- Stradiņa slimnīcas Uroloģijas centrā pat tuvinieki pie informācijas netiek tik vienkārši.
- “Veselības centrā 4” dokumentus sniedz tikai pacientiem vai pilnvarotai personai.
- Stradiņa slimnīcā nekas būtiski nemainās, datus sargāja jau iepriekš.
- Austrumu slimnīcā izveido speciālu darba grupu.
- Ministrija iesaka - slimnīcā jābūt datu aizsardzības speciālistam.
Biežākie riski – dokumenti uz galda un slimības izklāsti visiem klātesošajiem
„Slimnīcām datu aizsardzības regula ir vēl papildu aicinājums beidzot pievērst daudz lielāku uzmanību šiem jautājumiem,” atzīst zvērināta advokāte Solvita Olsena. Piemēram, slimnīcās pacientam bieži jāsniedz informācija par sevi telpā, kur ir vēl kāds cits.
„Tad mums ir tāda likumam neatbilstoša prakse, ka apstaigā palātas, un tad ir viena ārstniecības persona, kas dažādu ārstniecības personu klātbūtnē un citu palātas cilvēku klātbūtnē publisko un izstāsta publiski visu pacienta svarīgāko slimības vēsturi,” stāsta Olsena.
Tāpat uzņemšanas nodaļās pacientiem bieži vien nākoties dalīties ar savām problēmām citu pacientu klātbūtnē.
„Tad pacienti regulāri, cik man ir zināms manu klientu lietās, saskaras ar ierobežojumu, piemēram, skatīties savas slimības vēstures, kamēr viņi ir slimnīcā. Pagājušajā nedēļā konsultēju vienu pacientu, kuram neļāva nofotografēt slimības dokumentus, kuri bija nepieciešami, lai parādītu ārstam konsultantam citā vietā. Tiek prasīti nevajadzīgi iesniegumi, vilkts laiks, lai pacients saņemtu informāciju, kas viņam ir vajadzīga steidzami,” piemērus min Olsena.
„Tas, ka uz darba virsmām stāv dokumenti, kuros, garām ejot vai turpat blakus stāvot, var redzēt pacientu datus, arī ir samērā bieža problēma,” uzskaita Olsena.
Tādus pārkāpumus viņa redzējusi bieži un tagad sagaida, ka regula būs “tas iemesls, kāpēc slimnīcas tomēr beidzot pievērsīs [datu aizsardzībai] lielāku uzmanību”.
Pat tuvākajiem radiniekiem tik vienkārši ziņas nesniegs
Stradiņa slimnīcas Uroloģijas centrā kādreiz māsu postenī bijušas tāfeles ar pacientu vārdiem un izvietojumu palātās.
„Tagad jau labu laiku mums tā vairs nav. Tagad māsa atver informācijas sistēmu, un tur mēs redzam, kurā palātiņā kurš pacientiņš atrodas,” stāsta virsmāsa Ināra Gine.
Centra Klientu daļas vadītāja Dzintra Kļaviņa saka, ka tagad slimnīcā viss ir elektroniski. “Katrā nodaļā ir tikai nodaļas darbiniekiem pieeja. Attiecīgi Uroloģijas nodaļas darbinieki neredzēs, kas atrodas, piemēram, Neiroloģijas nodaļā,” skaidro Kļaviņa.
Ināra Gine atzīst, ka līdz ar datu regulas ieviešanu ir jūtamas izmaiņas, “daudz jārunā ar pacientiem, daudz viņiem jāstāsta, jāskaidro, kāpēc mēs darām tā”, un ne visu pacienti izprot.
“Mums ir Pacientu tiesību likums, kas jau ir no 2013. gada, un mēs ļoti daudz strādājam, ko drīkstam teikt, ko nedrīkstam, ar ko runājam,” piebilst Dzintra Kļaviņa.
Gine stāsta, ka pacienti vai tuvinieki interesējas par ārstēšanas norisi, bet “mēs neinformējam, piederīgais nāk pie ārsta personīgi, stādās priekšā, kas viņš ir, un tad kopīgi izrunā šo jautājumu”. Jo pacients varbūt negrib, lai kāds no piederīgajiem zinātu viņa diagnozi.
Ja pacienti par izmeklējumu rezultātiem vēlas iegūt atbildi papīra formātā, dažkārt aizsūta uz slimnīcu savus tuviniekus vai kaimiņus. Piemēram, rentgena atbildi Stradiņa slimnīcā tuviniekam došot tikai tad, ja būs pacienta pilnvarojums.
“Tajā brīdī jāsaka tā, ka kaimiņam mēs šo atbildi nedosim,” saka Kļaviņa.
“Ja ir atnākusi mamma pēc izmeklējumam, tad tajā brīdī reģistratūrā mēs sazvanāmies ar pacientu un sakām, ka ir atnākusi māte, vai drīkst dot jūsu atbildi,” skaidro Dzintra Kļaviņa.
Pat tad, ja nāk tuvākie radinieki, vajagot pārliecināties.
„Jo mēs nekad nezinām šīs attiecības. Mums ir bijusi situācija, kad atnāk vīrs, un mēs zvanām sievai. Sieva saka: „Nē, mums ir laulības šķiršana, mēs strīdamies par bērniem.” Un beigās šī situācija ir pilnīgi citādāka un, protams, ka tam vīrietim, vīram netiek izdoti nekādi sievas dokumenti,” klāsta nodaļas vadītāja.
Privātklīnikā dod dokumentus tikai pacientam
Bet, piemēram, privātklīnikā “Veselības centrs 4” ir saskārušies ar pacientu neizpratni par pases pieprasīšanu, kāpēc dažreiz izmeklējumu rezultātus neizsniedz ģimenes loceklim.
Iestādes kvalitātes vadītāja Anita Franckeviča stāsta, kas centrā tagad, „lai saņemtu veselības aprūpes pakalpojumu, pacientiem ir jāuzrāda personu apliecinošs dokuments - pase vai identifikācijas karte, jāparaksta piekrišana personas datu apstrādei”, kura izstrādāta saskaņā ar jauno datu regulu.
“Un gan izmeklējumu rezultātus, gan citus medicīniskos dokumentus mēs izsniedzam tikai personīgi pacientam, uzrādot personu apliecinošu dokumentu,” stāsta Franckeviča.
Ja cilvēks pats ierasties pēc rezultātiem nevar, viņu aicina noformēt rakstisku iesniegumu, kurā pacients var norādīt personu, kura ir tiesīga saņemt medicīniskos dokumentus.
Stradiņa slimnīcā datus sargāja jau iepriekš
Stradiņa slimnīcā kopumā ikdienas darbā būtiskas izmaiņas jaunais regulējums nav ieviesis, “jo slimnīca arī iepriekš ir īstenojusi pasākumus, kas aizsargā pacientu datus”, saka juriste Ingūna Rušeniece.
Latvijas Radio zināms, ka Stradiņa slimnīcā mediķiem stāstīts, ka datu regulas dēļ turpmāk nebūs atļauts telefoniski sniegt informāciju par konkrēta pacienta atrašanās vietu vai veselības stāvokli. To var darīt tikai pēc pārliecināšanas par piederīgā identitāti un pacienta piekrišanas.
Slimnīcas juriste Rušeniece atsaucas uz Pacientu tiesību likumu. Tas jau daudzus gadus paredz, ka pacienta datus drīkst sniegt tikai ar viņa atļauju.
„Pacientam, stājoties stacionārā, mēs lūdzam norādīt, kuras būs tās personas vai persona, kuram viņš atļaus sniegt informāciju par viņa veselības stāvokli. Tas tiek piefiksēts slimības vēsturē – tās personas vārds un telefons. Tad ārsts, ārstniecības personas tālāk komunicē ar cilvēkiem, ja viņi interesējas par pacientu,” skaidro juriste.
Ja pacients ir bezsamaņā, bet līdzi ir kāds cilvēks, slimnīcā noskaidro, kas ir šis tuvinieks.
„Saskaņā ar likumu pirmais, kam mēs drīkstam sniegt informāciju par pacientu, ir viņa laulātais, pēc tam viņa bērni. Ja tādu nav, tad pacienta vecāki, vecvecāki un mazbērni. Tādā secībā mēs sniedzam šo informāciju,” saka Rušeniece.
Ja pacients komunicēt nevar, tad šiem cilvēkiem slimnīcā sniedzot informāciju.
„Protams, ir arī tādas situācijas, ja mūsu piederīgais, tuvinieks neierodas mājās, tad sākam meklēt, kur viņš ir palicis, zvanāmies pa slimnīcām. Arī šādi gadījumi, protams, ir. Arī šo mēs esam pārrunājuši, kā rīkoties šādā situācijā. Tātad mēs realizējam pacienta tiesības, Pacientu tiesību likums nosaka šādu regulējumu, ka pacientam ir tiesības uz tuvinieka, tuva cilvēka atbalstu ārstēšanas procesā,” skaidro Rušeniece.
Ja cilvēku neatliekamā kārtā bezsamaņā ieved slimnīcā un kāds zvana un par viņu interesējas, tad slimnīcas pārstāvji ar uzvedinošiem jautājumiem mēģina identificēt, vai tas ir tiešām ir tuvinieks, cik tuvas radniecības vai piederības ir tas cilvēks.
Piemēram, jautā, kad šim pacientam ir dzimšanas diena, kas pacientam bija mugurā, kad viņš izgāja no mājām.
“Tad mēs sniedzam informāciju par stacionēšanas faktu. Telefoniski tikai par faktu, lai cilvēks ir mierīgs, ka viņa tuvinieks ir atradies. Tālāk, kad viņš ierodas slimnīcā, tad mēs varam jau pārliecināties, kad viņš uzrāda kādu dokumentu, ka viņš tiešām ir tuvinieks šim pacientam un tālāk jau iet komunikācija,” saka Rušeniece.
Austrumu slimnīcā - speciālā darba grupa
Datu valsts inspekcijā norāda, - ja ir pamats sniegt informāciju par pacientu telefoniski, tad jābūt kārtībai zvanītāja identificēšanai.
Inspekcijas Eiropas Savienības un starptautiskās sadarbības nodaļas juriskonsulte Liene Labsvīra saka - jābūt pārliecībai, ka cilvēks tiešām ir radinieks un pacientam par informācijas sniegšanu šim cilvēkam nebūtu iebildumu.
„Šeit ir jāņem vērā tādi gadījumi kā, piemēram, vardarbība ģimenē. (..) Tad, protams, ārstniecības personālam arī ir jāvērtē, vai viņi var sniegt šo informāciju, vai nevar, vai viņi var identificēt personu, kurai sniegt šo informāciju pa telefonu, vai ne,” saka Labsvīra.
“No prakses mēs varam teikt, ka identificēt šo datu saņēmēju ir ļoti apgrūtinoši,” atzīst juriskonsulte.
Slimnīcām pašām ir jāvērtē un jāparedz droša procedūra, kā pasargāt informāciju par pacientiem.
Rīgas Austrumu slimnīcā par tuvinieku informēšanu runā līdzīgi. Te kopš aprīļa strādā arī darba grupa Vispārējās datu aizsardzības regulas piemērošanai, kas sanāk katru nedēļu, pārrunājot ikdienas jautājumus, kas rodas personālam, un meklē risinājumus.
„Tuvākajā laikā ārstiem tiks nomainīti zīmogi, uz tiem vairs nedrīkst atrasties personas kods. Vairumā slimnīcas nodaļu māsu postenī vairs nebūs tāfeles ar pacientu vārdiem un uzvārdiem, lai novērstu sensitīvu datu noplūdi. Turpmāk tās tāfeles atradīsies vai nu telpā, kur var piekļūt tikai personāls, vai arī tāfele atradīsies turpat, kur bija, taču pacienti nebūs atšifrējami. Tur būs rakstīts, piemēram, „Jānis B.” vai kas tamlīdzīgs,” stāsta slimnīcas pārstāve Aija Lietiņa.
Piemēram, 1. gastroenteroloģijas nodaļā tāfele ar pacientu vārdiem ir ierāmēta skapī un paslēpta aiz durtiņām. Samainīts arī skapis, kurā glabā slimības vēstures. Tagad tas ir aizslēdzams, stāsta nodaļas virsmāsa Jeļena Seļavina.
„Kamēr māsiņa ir, darbs intensīvs, viņa sēž uz vietas, mēs neslēdzam [ciet skapi]. Tikai tad [aizslēdzam], kad projām. Katra vēsturīte mums ir savā mapītē salikta, kur nevar redzēt ne personas kodus, ne vārdus, ne uzvārdus. Kad māsiņa iet projām no posteņa, skapīši tiek aizslēgti. (..) Mēs esam daudz piesardzīgāki. Analīzes visas ir novāktas, tā ka mēs ļoti ievērojam to visu,” saka Seļavina.
Atsevišķas slimības vēstures stāv ne tikai skapī, bet arī dokumentu kastē pie māsu posteņa.
“Tās ir vēstures, bet tās stāv tikai tad, kad māsiņas strādā šeit. Kā tikai dakteris ieliek, izlabo, māsiņa izlabo un uzreiz [vēstures] tiek ieliktas zem atslēgas skapī. Ja māsiņas, medicīnas personas nav uz vietas, tās vēstures šeit nestāv,” saka Seļavina.
Tā kā darbiniekiem ir daudz jautājumu par datu regulu, slimnīca izveidojusi e-pasta adresi, uz kuru tos sūtīt. Atsevišķu e-pasta adresi izveidojusi arī Stradiņa slimnīca un sagatavojusi informatīvu materiālu darbiniekiem.
Par pacientu iztaujāšanu palātās un rindās uzņemšanas nodaļās vai neatliekamajā palīdzībā slimnīcās skaidro - dažkārt var apjautāties par pašsajūtu citu klātbūtnē. Taču, kad pienāk rinda, pacientu ieved apskates telpā.
Stradiņa slimnīcas pārstāve Janita Veinberga pieļauj, ka „ārkārtīgi smagās pīķa stundās vai momentos varētu būt bijusi tāda situācija, ka vienkārši ārsts var apjautāties par pacienta pašsajūtu arī tad, kad viņš sēž ar citiem gaidītājiem rindā”.
“Bet nedomāju gan, ka tāda būtiskāka izmeklēšana, diagnozes noteikšana varētu notikt, blakus esot pilnīgi svešiem cilvēkiem, kuri arī gaida savu pieņemšanas kārtu,” saka Veinberga.
Arī Austrumu slimnīcas uzņemšanā ārsti cenšoties atrast vietu, kur citi nedzirdēs sensitīvu informāciju, stāsta Aija Lietiņa.
„Lielā daļā palātu ir četri pacienti vienlaikus. Ja, piemēram, viņi visi ir guloši, tad diezgan sarežģīti būtu izvest viņus ārā katru atsevišķi,” saka Lietiņa.
Ministrija iesaka slimnīcās ieviest datu speciālistus
Zvērināta advokāte Solvita Olsena skaidro - datu regula precīzāk nosaka, kādas pacientam ir tiesības un kā var lietot savus datus.
„Datu regula paredz vairāk pienākumu datu apstrādātājiem, kas ir vērsti uz datu neatļautas izmantošanas risku sākotnēju novēršanu un kontrolēšanu. Un, protams, datu regula arī paredz - ja notiek datu aizsardzības pārkāpumi, tad ir jānodrošina procedūra, kas tos izskata. Un, ja ir redzami būtiski pārkāpumi, tad datu regula arī paredz atbildīgo personu sodīšanu par cilvēku privātuma aizskārumu,” saka Olsena.
Veselības ministrijā norāda, ka iestādes pie viņiem bija vērsušās, vēlējušās gūt skaidrojumu par situāciju pēc 25. maija – regulas piemērošanas dienas. Ministrija informējusi, ka būs vajadzīgs datu aizsardzības speciālists.
„Lielākajās ārstniecības iestādēs šādi speciālisti jau strādā, izvērtējot darbu ar pacientu datiem datubāzēs, to apstrādes veidu, un arī lemj par nepieciešamajām aktivitātēm, kas ir iestādei jāīsteno. Tā arī ir atšķirība, ka šis datu aizsardzības speciālists tiek piesaistīts ārstniecības iestāžu darbam, lai pārraudzītu personu datu aizsardzību,” skaidro ministrijas runasvīrs Oskars Šneiders.
„Ņemot vērā to, ka pacienta datu aizsardzībā ir īpaši nosacījumi, veselības nozare ir īpaši sensitīva, un šajā ziņā datu aizsardzības jomā ir bijuši varbūt stingrāki nosacījumi, nekā tas ir kādā citā sfērā, piemēram, pakalpojumu sniegšanas sfērā, tad no šī pacienta un ārstniecības iestādes puses faktiski viņu attiecībās un savstarpējā datu aizsardzībā īsti nekas nemainās,” norāda Šneiders.
Datu valsts inspekcijā atgādina par vēl citiem svarīgiem pasākumiem. Slimnīcām noteiktos gadījumos jāveic ietekmes novērtējums uz datu apstrādi.
Piemēram, slimnīcas iekšējās informācijas sistēmā, jo tur ir daudz datu un tie ir sensitīvi. Ja pārbaude nebija veikta iepriekš, jāizvērtē slimnīcā pastāvošie datu aizsardzības riski, pasākumi šo risku novēršanai. Datu inspekcija iesaka slimnīcām arī ieviest savā mājaslapā un iestādes nodaļās privātuma politiku. Tur jābūt uzrakstītam, piemēram, datu apstrādes mērķim, uzglabāšanas ilgumam, kam datus nodos, ja to vispār darīs.
Ja privātuma politika jau ir izstrādāta, tad jāpārliecinās, vai tā atbilst regulas noteikumiem. Svarīgi, lai, piemēram, slimnīcas privātuma politikā būtu datu aizsardzības speciālista kontakti, skaidro inspekcijas pārstāve Liene Labsvīra.
„Attiecīgi, ja tiek konstatēts, ka tas nav darīts, tad var rasties jautājumi, kāpēc. Līdz ar to tas veselības aprūpes iestādēm būtu arī jāņem vērā,” Labsvīra.
Var secināt, ka veselības aprūpes iestādes pievērsušas būtiskāku uzmanību datu aizsardzības jautājumiem. Ja bijusi pielaidīgāka attieksme datu aizsardzībā, tad tagad to varētu praksē nepieļaut. Tomēr noprotams, ka pagaidām var veidoties arī neskaidras situācijas, kurās mediķus aicina vērsties pie iestādes speciālista datu aizsardzībā. Arī pacientiem jābūt šādai iespējai.
Lai pacientiem iestādēs nevajadzētu saskarties ar atšķirībām un neskaidrībām, varbūt risinājums būtu vienotas vadlīnijas izstrādāšana nozarei kopumā.
