Kas ir drosme? Četri LTV žurnālisti stāsta, kā pārkāpt pāri savām bailēm

28. un 29. jūnijā Cēsīs norisināsies sarunu festivāls "Lampa". Šogad tā tēma ir drosme, tādēļ četriem Latvijas Televīzijas (LTV) žurnālistiem – Gundaram Rēderam, Henrietai Verhoustinskai, Inai Strazdiņai un Raimondam Gekišam – vaicājām, kas, viņuprāt, ir drosme, vai mēs kā sabiedrība esam drosmīgi, un galu galā – vai runāšana par drosmi var palīdzēt pārkāpt pāri savām bailēm un nedrošībai.

Kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska uzskata, ka drosme ir “spēja izkāpt no savas komforta zonas un aizmirst par to, ka tev gribas justies labi”. Līdzīgās domās ir arī Gundars Rēders. Viņaprāt, drosme noteikti nenozīmē to, ka cilvēkam nav bail. “Drosme ir paņemt un spert soli nezināmajā,” uzskata Gundars. Ina Strazdiņa, kura profesionālajā dzīvē pabijusi arī pasaules bīstamajās zonās, norāda, ka drosme ir robežas pārkāpšana. “Varbūt arī – nedaudz sevis laušana,” viņa pauž, “tā ir tāda nonākšana pāri tādai robežai, kurā tu pārliecinies, ka tu vari vairāk nekā ikdienā.”

Žurnālista profesijā bez drosmes strādāt nav iespējams – tā dzen uz priekšu, liek jautāt, pētīt, skaidrot un uzņemties atbildību sabiedrības priekšā. Henrieta atzīst, ka drosmīga jūtas tieši profesionālajā dzīvē:

"Mans drosmes līmenis ļoti atšķiras – kāds tas ir darbā un kāds tas ir manā personīgajā dzīvē." 

Sarunu festivāls "Lampa"

Kur? Cēsīs, uz skatuves PROŽEKTORS.

Kad? 28. un 29. jūnijā

LTV žurnālistu vadītās sarunas būs dzirdamas vai skatāmas tiešraidē sestdien, 29. jūnijā: 

12.00 Raimonds Gekišs ar basketbola treneri Mārtiņu Gulbi runās par drosmi sportā.

13.30 Ina Strazdiņa kopā ar karsto punktu žurnālistiem – Sandiju Semjonovu, Ati Klimoviču un Tomu Pastoru runās par izaicinājumiem un žurnālistu profesionālo bezbailību pasaules bīstamajās zonās.

15.30 Henrieta Verhoustinska sarunāsies ar Lidiju Lasmani-Doroņinu, Andri Keišu un Guntu Gaidamaviču par čekas ziņotāju kartotēku publicēšanu un tās ietekmi uz Latvijas sabiedrību.

17.30 Gundars Rēders sarunāsies ar mediju eksperti Ritu Rudušu, LU SZF pasniedzēju Rolandu Tjarvi un Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju politikas apakškomisijas priekšsēdētāju Vitu Andu Tēraudu par to, vai atbildīgās institūcijas ir gana drosmīgas, lai stiprinātu sabiedriskos medijus un ļautu tiem būtu drosmīgiem.

Viņa norāda, ka tieši darbā ir vairāk atvērta avantūrām un darbojas nekautrējoties. Arī Ina norāda, ka tieši profesionālā dzīve bieži likusi kāpt sev pāri, lauzt iekšējās robežas un pieņemt drosmīgus lēmumus. “Man ir tāda sajūta, ka es stāvu pie jūras un beidzot elpoju svaigu gaisu. Tas ir kolosāli,” sajūtu, kas rodas, pārvarot bailes un rīkojoties drosmīgi, raksturo Gundars. Savukārt Raimonds atzīst, ka viņam dažkārt gribētos būt drosmīgākam, un viņam palīdz iedvesmojoši cilvēki, kuri ļauj justies drosmīgam un iet un darīt.

Vaicāti, vai šobrīd sabiedrība Latvijā ir drosmīga, žurnālisti atzīst, ka ir, kur augt, tomēr situācija nav slikta. Henrieta norāda, ka latvieši paši par sevi ir izdzīvotāji. “Tā kā mēs esam maziņi, mūsu ir maz, tad tā izdzīvošana ir vairāk saistīta ar piesardzību, nevis drosmi,” uzskata Henrieta. Viņasprāt, pagātnes griezumā raugoties, mūsu vēsturē ir daudzi atslēgas brīži, kas ir ļāvuši un likuši demonstrēt drosmi. Ina norāda, ka mēs esam “maza valsts, bet ar drosmi un krampi”. Gan Gundars, gan Raimonds uzskata, ka Latvijas sabiedrība kļūst arvien drosmīgāka. Raimonds liek cerības uz jauno paaudzi, kas, salīdzinot ar vecākām paaudzēm, nav pagātnes piesardzības un stigmu ietekmēta. “Pēc kādiem 10 gadiem Latvijas nācija būs drosmīgāka, nekā mēs esam šodien,” lēš jaunais žurnālists. Savukārt Gundars uzskata, ka drosmīgāki kļūstam straujo pasaules pārmaiņu dēļ: “Šobrīd laiks prasa būt drosmīgākam, nekā tas varbūt bija agrāk.

Tu varēji iekapsulēties – dzīvot 20, 30, 40 gadus kā sabiedrība pēc vieniem noteiktiem parametriem. Šobrīd tas gandrīz nav iespējams – tev visu laiku ir jāmainās, līdz ar to visu laiku jābūt drosmīgam.”

Sarunas par drosmi ir iespēja paskatīties uz sevi no malas un pārdomāt, vai ikdienā rīkojamies drosmīgi. Runāšana par drosmi nevar padarīt cilvēku drosmīgāku, tomēr iedziļināšanās un ieklausīšanās citu piemēros var palīdzēt. Neatkarīgi no tā, vai jūtamies bezbailīgi, vai nobijušies, “cilvēkiem vispār ir jārunā par to, kā viņi jūtas,” uzskata Ina. Henrieta uzsver, ka svarīgāks ir nevis jautājums par sarunas tēmu, bet tas, ka pati saruna ir drosmīga un atklāta, it sevišķi, ja temats ir uzskatāms par tabu. “Drosmīga runāšana par tabu tēmām var palīdzēt mums kļūt drosmīgākiem. Man gribētos ticēt – arī labākiem,” cer Henrieta. Gundars uz jautājumu lūkojas pragmatiski un norāda: “Ja nu tā lielā runāšana kaut vienam cilvēkam iedos kaut vienu mazu impulsu kādreiz izdarīt kaut ko drosmīgu, nu, tad es teikšu, ka – jā, 1 % no lielās runāšanas ir bijis tā vērts.”

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti