Dzimuši Rīgā, pārcēlušies uz laukiem
Rīdziniekiem Solvitai un Kārlim Cābuļiem rit tikai pirmais gads savā lauku mājā „Stimperos”. Apliecinājums jaunajai dzīvei – nu jau kā lauciniekiem – ir pulciņš kazu un vistu saime.
“Protams, mēs neko nezinām par kazām, bet ne jau pirmo reizi mēs darām tādas lietas, ko nekad neesam darījuši. Mums abiem ir uzņēmēja gēns un visādas idejas, pēdējos gadus esam tik daudz kam gājuši cauri, darbojušies un darījuši, tā kā idejas ir, cerams, ka realizēsies,” saka Solvita.
Kārļa un Solvitas māja ir viens no īpašumiem, kurš kādu laiku bija stāvējis tukšs, bet tas nav baidījis to iegādāties. “Māja bija stāvējusi trīs gadus tukša, nolaista, pat durvis bija stāvējušas visu to laiku vaļā, neaizslēgtas,” teica māju jaunā saimniece.
“Mēs esam abi dzimuši Rīgā,” pastāstīja Solvita, kurai piederējis veikals, “man bija skaisto kleitu veikals desmit gadus gandrīz. Protams, ka Covid-19 laiks salika visu pa vietām, tas laiks bija tāds, ka es sapratu, – es vairāk to negribu darīt, gribu kaut ko mainīt. Tieši gribējās šo plašumu, īstus laukus.”
Pārceļas pandēmijas ietekmē
Bet Cābuļu ģimene nebūt nav vienīgie rīdzinieki, kuri tagad par savu mājvietu izvēlējušies Kārķus.
“Tad ir man vēl viena draudzene, patiesībā divas draudzenes, māsas, kuras jau labu laiku gribēja prom no Rīgas. Draudzenes arī kopš jūlija ir šeit. Viena māsa pilnībā pameta darbu, labi apmaksātu,” teica Solvita, iepazīstinot ar nu jau bijušo rīdzinieci Kristīni Kivliņu.
“Mēs ar vīru uz Kārķiem esam pārcēlušies, jau gadu dzīvojam šeit. Diemžēl Covid-19, man liekas, daudzu cilvēku dzīves izmainījis. Man vīrs strādāja restorānā, restorānu aizvēra ciet. Mums nācās domāt, ko tālāk. Viņam bija iespēja strādāt Rencēnmuižā, un mēs pieņēmām lēmumu, ka ir jānāk tuvāk dzīvot, un nu esam šeit, Kārķos. Patiesībā es esmu ļoti pateicīga par to,” pastāstīja Kristīne Kivliņa.
Apzina tukšās mājas
Redzot interesi par mājām laukos, Kārķu un Ērģemes pagastu pārvaldniekam Pēterim Pētersonam radās iecere apzināt īpašumus, kuri stāv tukši, un uzrunāt to saimniekus. Iemesli, kāpēc tukšās lauku mājas nepārdod, ir pat ļoti dažādi.
“Ir mājas un ir mājvietas, kur ir potenciāli iespēja cilvēkiem dzīvot, bet tās nav pārdošanā. Tur ir dažādi apstākļi. Viens no iemesliem, ka lielie zemnieki, kad nopērk brīvās zemes, – bieži vien tur tas mājoklis nāk līdzi un viņiem nav nekādas lielas intereses un vērtības, lai to pārdotu. Tāpat ir ar mežsaimniecības uzņēmumiem, kur arī tās mājas netiek tālāk pārdotas, stāv tukšas. Trešā lielā lieta ir, ka daudzviet joprojām, lai arī mēs dzīvojam brīvībā jau 30 gadus, īpašuma tiesības nav līdz galam sakārtotas,” pastāstīja Pētersons.
Tagad ir iecere sazināties ar tukšo māju īpašniekiem, viņus motivēt ēkas pārdot jauniem saimniekiem, jo interese par iespēju iegādāties lauku īpašumu ir. “Es domāju – cena ir tas galvenais faktors, kāpēc tie cilvēki izlemj par labu arī tik tālam nostūrim. Tas sākotnējais ieguldījums nav tik liels, un tu vari atļauties kaut vai to dzīves telpu sakārtot un arī pašu īpašumu. Šīs ģimenes, es skatos, ka ļoti bieži iegādājas īpašumus, kas ir vērtībā par 10–20 tūkstošiem, un pēc tam remontē. Pilnīgi noteikti mēs redzam, ka jauni cilvēki nāk, un tas galvenais nosacījums, kas būtu, lai viņi atnāktu vēl, ir šī īpašuma pieejamība,” norādīja Pētersons.
Iecerēts katru mēnesi sociālajos tīklos publicēt tos īpašumus, kurus to saimnieki ir gatavi pārdot. Neilgā laikā tās jau ir vairākas mājas. Publicējot sociālajos tīklos šo ieceri, lai tukšajām lauku mājām iegūtu jaunus saimniekus, skatījumu un komentāru ir pat necerēti daudz. Cilvēki šo ierosmi atbalsta un mudina arī citos pagastos rīkoties līdzīgi.
