Panorāma

Rīgas maratons pulcē tūkstošus

Panorāma

Eirovīzijas dziesmu konkursā uzvar Portugāle

Karīna: sistēma salauž bērnus

Karīna: Sistēma salauž bērnus

Lasīju un raudāju. Tāda ir lielākā daļa komentāru pie raksta “Es esmu sistēmas bērns”, kas šonedēļ iemantoja lielu popularitāti sociālajos tīklos. Raksta autore ir jauna sieviete, kura astoņus gadus dzīvojusi bērnunamos un internātskolās. Karīnu satrauc amatpersonu reakcija uz pārbaudītāju atklātajiem pārkāpumiem bērnunamos, par kuriem  sabiedriskie mediji ziņoja rubrikā “Sistēmas bērni.” Viņa norāda – vardarbība bērnunamos ir sistēmas vaina. Sistēma salauž bērnu. Taču to iespējams labot. Ar vēlmi dalīties pieredzē un rosināt izmaiņas sistēmā viņa piekrita intervijai.

Nokļūšanu bērnunamā Karīna Pētersone savā blogā raksturo ar vārdiem “beigu sākums”. Pirms beigām ir laimīgā bērnība līdz sešu gadu vecumam kopā ar mammu.

"Te mēs ar mammu, te arī es pati redzu – tā mīlestība abpusējā mums ļoti labi redzama," viņa rāda foto.

Taču Karīnas vismīļākais cilvēks saslima, bet Karīna tika nogādāta internātskolā, vēlāk arī bērnunamā.

„Man bija šoks un tad bija bailes … Tiešām es internātskolu… man ir grūti atcerēties, ka es tur būtu smējusies. Es noteikti, ka smējos, es vienkārši vairs neatceros, jo man visu laiku bija tā baiļu sajūta.”

Karīna raksta – internātskolā viņa jutās kā maza skrūvīte lielā mehānismā. To atceroties, viņas ķermeni joprojām pārņem ass šausmu vilnis. Neviens nepajautāja, kā viņa jūtas. No internātskolas uz bērnunamu aizbrauca salauzta personība ar biezām bruņām, kas nevienam neuzticas.

„Man pazuda ticība, un vienīgais cilvēks, kurš man bija vismīļākais, bija mana mamma, un pārējie visi… es neticēju vienkārši cilvēkiem."

Karīna sarunas laikā vairākkārt atkārto - par saviem vecākiem sapņoja ikviens bērns sistēmā.

„Viņi visi ļoti gribēja mājās, viņi visi ļoti gribēja pie saviem vecākiem,  jo tas bija vienīgais, pie kā viņi varēja pieķerties. Tas bija vienīgais, ko viņi zināja.”

Lai sadziedētu sistēmas radītās traumas – gan vardarbību, gan vienaldzību -, Karīnai vajadzēja četru gadu psihoterapijas seansus ik nedēļu. Viņa retoriski jautā – cik daudzi sistēmas bērni to var atļauties?

„Es joprojām nesaprotu, kā ar tām domām var sadzīvot, ja tev nepalīdz.”

Karīna saka - bērnunamos nonāk dažādi bērni, arī tādi, kas nāk no ļoti necilvēcīgiem apstākļiem. Zem milzīgās agresijas maskas slēpjas ļoti ievainots bērns. Tāpēc terapija vajadzīga gan bērniem, gan darbiniekiem. Karīnas ieskatā, sistēmā iesaistītajiem vajag nopietnu terapiju, lai gadu gaitā viņi nekļūtu vardarbīgi:

„Mēs nezinām, kādi mēs kļūtu tanī situācijā, ja mums būtu ļoti agresīvs, neadekvāts bērns, un es esmu pati redzējusi, cik neadekvāts var būt bērns. Tagad skatoties redzu, ka ne jau viņš ir ļauns, viņš ir ļoti, ļoti sāpināts, un vienīgais veids ir mētāt krēslus pa gaisu, lai parādītu – es esmu šeit, es esmu dusmīgs.”

Skatoties uz piedzīvoto no malas, viņa saka – sabiedrībai ir jālauž stereotipi par bērnunamu bērniem kā sliktajiem. Ir jācīnās par katru. Audžuģimenes ir labāk nekā bērnunams, taču maksimāli jāstrādā, lai bērni tiktu adoptēti vai nonāktu pie aizbildņiem. Tāpat nedrīkst bioloģiskajiem vecākiem dot bezgalīgas iespējas laboties.

„Pats pats gala punkts – katram bērnam ir jābūt mājās, kur viņš ir savējais un kur viņu mīl. Tas ir tas mērķis, un pārējais ir pakārtots,” uzsver Karīna.

Karīna Pētersone pati šobrīd ir mamma diviem bērniem. Arī viņas pašas mammai veselība ir uzlabojusies un viņa var piedalīties meitas dzīvē.

Pēc publiskās pieredzes izpaušanas Karīna saņēmusi daudzu kādreizējo bērnunamu bērnu atsauksmes. Visi, kas raksta, atzīst, ka jutušies tāpat.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti