"Mani sauc Katrīna un šobrīd esmu tādā kā pārejas posmā savā dzīvē. No ļoti intensīva darba uz citu,
bet šobrīd ir pārdomu laiks un visā šajā pārdomu laikā iekļuvām vēl lielākā jezgā,
ko mēs visi tagad piedzīvojam – esam pašizolācijā kopā ar vīru Ivaru un dēlu Miķeli, kurš ir pusaudzis," saka Katrīna, kuras ģimene aizvada nu jau otro nedēļu pašizolācijā.
"Bijām vieni no pārgalvīgajiem, kas neklausījās valdības brīdinājumos – Lielbritānija vēl nebija no tām valstīm, kas iekļautas apdraudēto valstu sarakstos, un nolēmām, ka mums par katru cenu ir jārealizē plānotais. Ja tā būtu vienkārša ekskursija, es domāju – nebūtu braukuši, bet tā nebija vienkārši ekskursija. Skotijā dzīvo mūsu otrs dēls, Miķeļa brālis Kārlis – viņš tur mācās, lai kļūtu par arhitektu," atzīst Katrīna.
Kukaiņu ģimene tomēr devās ceļā. Dēlam, kurš studē Skotijā, ģimene dzimšanas dienā uzdāvināja tikšanos Lielbritānijas galvaspilsētā, Londonā. Pēc tam bija paredzēts kopā doties uz Skotiju.
"Nu tā sanāca, ka Londonā satikāmies un vienu pilnvērtīgu dienu pavadījām, bet pēcpusdienā uzzinājām, ka arī Lielbritānija iekļauta apdraudēto valstu sarakstā, turklāt mūsu premjers dod mums divas dienas atgriezties mājās," atminas Katrīna. Ceļojums pārtraukts. Biļetes mājup izdevies nopirkt, viņasprāt, ļoti veiksmīgi, un jau nākamajā rītā caur Briseli ģimene atgriezusies Latvijā. Sākusies pašizolācija.
"Sapratām uzreiz – mums ir jābūt sociāli atbildīgiem.
Ja mēs jau tā neklausījām un izbraucām no valsts nedrošā brīdī, neklausot brīdinājumiem, tad mums ir jāsēž godīgi karantīnā, un divas nedēļas karantīnā," skaidro Katrīna.
Nu aizvadīta jau vairāk nekā puse no pašizolācijas laika. Deviņas dienas bez kontakta ar cilvēkiem klātienē.
"Vakar klausījos Latvijas Televīzijā Ivaru Austeru, kurš teica, ka visproduktīvāk ir šajā laikā domāt par tām mazajām lietām, kuras mūs iepriecina. Teikšu tā – dažas no tām ir cilvēku atsaucība. Kad es ieliku "Facebook” informācija par to, ka esam karantīnā un ieliku kādu bildīti par to, ko mēs darām, man ziņu atsūtīja tepat - izrādās - blakus dzīvojoša kursa biedrene: "vai nevajag pārtiku atnest, vai nevajag kādu palīdzību”. Tad piezvanīja sen nedzirdēts klases biedrs no pamatskolas, kurš, izrādās, arī nemaz tik tālu, jau 20 gadus dzīvo. Un šie mazie sveicieni: "Cilvēk, mēs esam tepat blakus un, ja tev būs grūti, mēs palīdzēsim” kaut kā uztur to garu možāku," atzīst Katrīna.
Katrīna mācījusies telpiskās attīstības plānošanu. Kas interesanti - plānošanas zināšanas šobrīd lieti noderot.
"Ļoti daudz, vadot saimniecību karantīnas apstākļos, ir jādomā, kā tu saplānosi, piemēram, ēdienreizes. Kad mēs nonācām karantīnā, nekādi krājumi mums nebija sagādāti. Tādēļ visatraktīvākais veida, kā sagādāt pārtiku ir "ielauzties rindā” interneta pārtikas veikala rindā. Ar otro reizi es atkodu, ka vajag iet īsi pēc pusnakts. Tā nu es sēdēju pusaizmigusi un gaidīju, kad pulkstenis rādīs "00:00” un tajā mirklī "ielec” jauni laiku, kur tu vari iespraukties un beidzot pasūtīt kurjeru kādas piecas dienas uz priekšu. Tā nu es gaidu to otro piegādi," saka Katrīna.
Arī vīra māsa no laukiem atvedusi pārtiku - kartupeļus, olas un ievārījumu. Atstājusi to visu pie mājas durvīm. Svarīgi pārtikas paku paņemt, pirms to nav paķēris kāds cits.
"Ir karantīnas 11. diena. 26. Marts. Nāk tik patīkams pavasara gaiss pa atvērto logu, bet mūsu mājā ir darba duna, jo jau 4. dienu noris gan darbs tiešsaistē manam vīram, gan arī dēls mācās tālmācībā. Tas ir ienesis pārmaiņas ikdienā. Vīrs strādā nodarbinātības valsts aģentūrā. Kā noprotat – darba ir daudz, jo aug to skaits, kuri kļuvuši par bezdarbniekiem."
Attālinātam mācību procesam daudz gatavāki ir skolēni, nevis skolotāji, novērojusi Katrīna. Kamēr vīrs strādā un dēls mācās attālināti, Katrīna sev pati uzlikusi uzdevumu – to raksturo kā "aizmugures nodrošināšanu".
"Tā nu es, tupus un rāpus pa grīdu, piegādāju tēju un uzkodas saviem strādniekiem tā, lai mani nepamanītu kāda video zvana kadrā, tā kā māja ir piepildīta ar skaņām. Katrs savā kaktā kaut ko dara. Es ar tējas krūzītēm pusrāpus pa grīdu pārvietojos, lai nevienu netraucētu un daudz laika veltu klausoties un lasot pandēmijas dienasgrāmatas un
klausos antropologus un filozofos par to, kā mainās mūsu sabiedrība līdz ar šo krīzes situāciju – maināmies arī mēs," saka Katrīna.
Dzīve četrās sienās ir nogurdinoša – pietrūkstot komunikācijas.
"Karantīnas 12. diena – es sev netipiski atvēru durvis un "Barboras” puisim, kurš mums piegādāja pārtiku, kliedzu: "Paldies!”, kad puisis jau bija liftā. Tik ļoti gribējās parunāt ar kādu citu... un puisis man tikpat sirsnīgi atbildēja: "Lūdzu, lūdzu”! Palika tā siltāk. Un vēl man gribas izdarīt kaut ko labu, tāpēc es padzirdēju, ka tepat mums Ziepniekkalnā ir burvīgs, mazs vjetnamiešu restorāniņš, un izlasīju, ka viņi aicina pasūtīt ēdienus uz mājām, jo tā viņi redzēšos, vai viņiem ir vērts vēl pūlēties un vai viņi spēs izdzīvot šajā laikā. Neskatoties uz to, ka mana māja tagad ir piegāzta no augšas līdz apakšai ar pārtiku, es tomēr ņēmu un pasūtīju ēdamo no vjetnamiešu restorāna. Vēl man gribējās izdarīt kaut ko labu un, pasūtot ēdienu, ziedoju sāli un miltus".
Kukaiņu ģimene, ievērojot pašizolācijas noteikumus, netiekoties ar nevienu, devušies pastaigās. Pret to attiecoties ļoti atbildīgi, bet neiztiek arī bez kurioziem gadījumiem.
"Karantīnas priekšpēdējā diena. Mēs meklējam pašas nomaļākās vietas, kādas apkārtnē var atrast, lai dotos pastaigāties. Tā vienu dienu mēs aizbraucām ar mašīnu un devāmies Ziepniekkalna mežā pastaigāties, bet izrādās – tādi svaiga gaisa meklētāji bija vesels pūlis. Un, būdami ļoti apzinīgi un saprotot, ka mēs nedrīkstam ar cilvēkiem tikties, neatlika nekas cits, kā lēkt grāvī un iet pa grāvi otrpus ceļam, un iet pastaigāties pa purva malu."
Divu nedēļu perioda beigas jāsagaida ar divējādām sajūtām – beidzies trakais posms, bet nekas diži daudz jau nemainās arī pēc tā.
"Rīt mūsu 14 dienu karantīna beidzas. Mēs turpināsim pašizolēties. Vienīgais, kas šo situāciju ir izbaudījis pilnā mērā, ir mūsu kaķis. Jā, bet atgriezties ikdienā… Rīt mans vīrs dosies uz darbu, jo viņam kā valsts ierēdnim ir ļoti būtiski strādāt, būt šajā laikā un palīdzēt līdzcilvēkiem, un es baidos par viņu. Tas ir tas, kas ir izveidojies pa šīm dienām – tādas kā bailes no ārpasaules. Dienasgrāmatas, starp citu, palīdz šo laiku izturēt, palīdz sakārtot domas, tu vari izrunāties. Šis laiks pašizolācijā liek domāt par to, kas tu esi, ko tu dod sabiedrībai, un tāpēc es arī jūtos dīvaini brīžiem. Kas tad man – es sēžu un neeju pie citiem, jo tas ir vienīgais, ko es varu darīt, bet tie cilvēki, kas par mums cīnās... Lai viņiem izdodas – tiem, kas cīnās! Lai mums visiem izdodas, bet es ceru, ka nav jāliek punkts. Es ceru, ka jāliek komats un mums būs vēl daudz kopīgu lietu.”
Tā savu dienas grāmatu noslēdz Katrīna Kukaine. Paldies visai viņas ģimenei par dalīšanos savās pašizolācijas laika pārdomās.
