Gunta dzīvo Vangažos, pašas trīs bērni ir jau pieauguši un savā dzīvē, un tāpēc tagad viņa pieņēmusi sešus bērnunamu bērnus - divas meitenes, četrus puikas.
Pēdējais ģimenē ienāca šobrīd astoņus mēnešus vecais Gustavs, kura brālis Daniels pie Guntas jau bija pirms tam. Gunta būtu ņēmusi abus kopā uzreiz, bet Gustavs pasniegts kā slimākais bērns visā Kapseļu ielas bērnunamā.
“Man mieru nelika tur tas brālītis mazais, un es palūdzu iepazīties ar viņu, es aizgāju, paskatījos - nu, tik foršs bērniņš, vesels, skatās acīs, smaida, runājas jau divos mēnesīšos. Man neticējās, ka viņam ir kaut kādas diagnozes,” stāstīja Gunta.
“Mani daktere iepazīstināja ar bērnu, pasniedza to kā ļoti smagu bērnu, ka šis bērns šinī brīdī ir vissmagākais no visiem bērniem, kas tur ir,” stāstīja Gunta.
Daktere bija Dagnija Ozoliņa, kura raidījumam arī stāstīja, ka ar bērniem regulāri strādā speciālisti, kuri gan to noliedza un stāstīja, ka viņi bērnunamā bijuši vien dažas reizes uz konsultācijām.
Gunta tomēr nospriedusi, ka uzņemsies rūpes arī par slimu bērniņu.
“Daktere bija ļoti neapmierināta, viņa bija ļoti dusmīga. Viņa atkal man vairākkārtīgi atkārtoja par tām zāļu devām, vēlreiz uzprasīja, cik man ir bērnu, un tad, kad es gāju ar viņu ārā, tā viņas frāze – “jūs pārāk daudz sev neuzņemieties?”,” atcerējās Gunta.
“Man tas likās dīvaini, es it kā daru labu darbu, bet tā sajūta tajā brīdī man bija, ka es kaut ko sliktu daru, kad es ņemu to bērnu,” sacīja Gunta.
Pēc viņas stāstītā, divi bērnunama darbinieki gan viņai pačukstēja, ka dakterei nevar ticēt, ka viņa melo.
Guntai stāstīts, ka mazajam Gustavam ir epilepsija, problēmas ar sirdi, nierēm. Viņam bērnunamā arī dotas zāles.
Levetiracetāms Gustavam jālieto pret epilepsijas simptomiem, mazliet viņam tādi arī ir, un šīs zāles Gunta pēc konsultācijas ar ģimenes ārstu turpina dot arvien.
Bet bērnunamā dotais fenobarbitāls, kuru bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs raksturoja kā novecojušu, ar blakusparādību riskiem un pierašanas iespējām, izrādījies pavisam lieks.
Šīs zāles Gunta pārtraukusi dot tūlīt. Vēlāk Gustavu aizvedusi arī pie kardiologa, un izrādījās - ar sirdi viss ļoti labi. Un arī ar nierēm nekādu problēmu.
Gunta norādīja, ka Gustava gadījumā viņa drīzāk saskatījusi pārspīlētu un nepamatotu biedēšanu.
Un, runājot par zālēm, viņa arī atcerējās gadījumu, kas radījis aizdomas, ka bērns ir pār mēru nomierināts - sociālā aprūpes centra “Rīga” citā filiālē Pļavniekos.
“Meitenīti paņēmu. Bija dīvaini tas, kad man atveda viņu iepazīties, iesēdināja man klēpī, un viņa man uzreiz aizmiga. Pulkstenis bija 10 no rīta. [..] Un tad bija interesanti, kad mēs ar vairākām mammām runājām un kaut kā visām tie bērni vienmēr aizmieg klēpī. Nu, ļoti dīvaini, un četras dienas mājās viņa ļoti dīvaini uzvedās, tāda nedabiski mierīga bija,” stāstīja Gunta.
Bet pēc tam - bērns kā bērns, aktīvs un dzīvelīgs.
Savukārt Tiesībsarga birojs pirms aptuveni gada aprūpes centra “Rīga” filiālē “Baldone” fiksējis arī kādu gadījumu, kad, iespējams, ārsti ar zāļu došanu tā bija aizrāvušies, ka bijusi apdraudēta pat bērna dzīvība.
Aptuveni 15 gadus vecs zēns nogādāts slimnīcā aizdomās par haloperidola pārdozēšanu. Tās ir zāles, kas domātas akūtu psihožu mazināšanai. Rekomendētā deva 1,25 miligrami trīs reizes dienā, taču puisim bija izrakstīti pat 15 miligrami dienā.
Bērnu slimnīcā puisi izglāba, bet pārdozēšana netika pierādīta, jo slimnīca aizmirsa noteikt haloperidola līmeni asinīs. Toreiz tiesībsargs secināja, ka Baldones aprūpes centrā nav nodrošināti bērniem piemēroti dzīves apstākļi – pārāk daudz cilvēku vienā grupā, vasarā atvaļinājumu dēļ trūkst personāla, un tādēļ bērnu uzvedība tiek koriģēta ar medikamentiem. Izmeklēšanu veica arī Veselības inspekcija, taču atšķirībā no tiesībsarga nekādus pārkāpumus nekonstatēja.
