Vai cilvēki Latvijā ir tik laimīgi?
Latvijas Universitātes (LU) asociētā profesore un pētniece Baiba Bela lēš, ka cilvēki Latvijā varētu būt tik laimīgi, kā rāda "Statistiskie tautieši" pētījums. "Paskatījos Eiropas dzīves kvalitātes pētījumu, jaunākais bija 2016. gada beigās. Tur ir 10 ballu skalā mērīts, un tur ir septiņi [Latvijai]. Un, ja mēra piecu ballu skalā [kā "Statistiskie tautieši" pētījumā], tad starp trīs ar pusi un četri tā tas arī varētu būt."
Proporcija gan atšķiras – mazāk ir ļoti laimīgo, vairāk laimīgo.
Tāpat interneta testā, ko joprojām iespējams aizpildīt "tautiesi.lsm.lv/laime", ir vairāk cilvēku, kuri saka, ka ir apmēram pa vidu. Nedaudz vairāk nelaimīgo. Ir arī pieci cilvēki, kas saka, ka ir ļoti nelaimīgi, atrasto "statistisko tautiešu" vidū tādu nebija vispār.
Tātad – mēs tiešām neesam tik nelaimīgi, kā varētu šķist.
"Un vēl ir tas iedomātais tēls, kur mums pa šiem neatkarības gadiem bija jānokļūst. Man liekas, lielākā problēma ir, ka tā ikdiena līdz tam ideāltēlam jau nepavelk. Un ir grūti saprast, ka nevienā valstī nevar būt ideāli," piebilst Bela.
LU profesore norāda, ka Eiropas dzīves kvalitātes pētījuma dati bijuši nedaudz labāki, salīdzinot ar tiem, kas gūti Latvijas pētījumā. "2005. gadā bija 6,1 [apmierinātība ar dzīvi], un 2016. gadā ir 6,3 tas vidējais 10 ballu skalā, tad nevar teikt, ka būtu traki labāk."
Laimīgāki, kam labāka izglītība un ienākumi
2005. gada pētījums "Dzīves kvalitāte Latvijā" rāda – tiem, kuri dzīvo Pierīgā, bija izteikti augstāks dzīves kvalitātes vērtējums nekā citur Latvijā, bet tiem, kuri dzīvo Rīgā, salīdzinot ar citām pilsētām, bija zemāks. Bela piekrīt tam, ka, pārceļoties uz dzīvi Pierīgā, cilvēks automātiski nekļūs laimīgāks. Drīzāk ir tā, ka ir kaut kādi konkrēti apstākļi, kuri ļauj cilvēkiem Pierīgā dzīvot un viņi ir laimīgāki šo apstākļu dēļ, nevis tādēļ, ka viņi dzīvo Pierīgā.
Secināms, ka ir apstākļi, kurus uzlabojot, cilvēks, visdrīzāk, tiešām kļūs laimīgāks.
"Tā klasika jau tomēr ir tā, ka cilvēki, kas strādā, cilvēki, kam ir labāki ienākumi, cilvēki, kam ir augstāka izglītība – tie ir tie, kam laimes rādītājs ir augstāks. (..)
Un es paskatījos arī jūsu apsekojumā komentārus. Tur jau arī – kā pietrūkst tai laimei, ir tas – "Ja atdošu parādus", "Kaut varētu tās pamatlietas nodrošināt, lai nav jāuztraucas, vai galus varēs savilkt mēneša beigās kopā". Nu tas ir tas. (..) Kas vēl ļoti nosaka – vairāk nekā puse mūsu bezdarbnieku dzīvo zem nabadzības riska līnijas. Tas nozīmē, ka viņiem vienkārši ir tik maz naudiņas, ka tur ir ļoti grūti savilkt galus vai kaut kā cienījami dzīvot. Vēl ir veselības stāvoklis. Vai jums ir hroniskas slimības vai invaliditāte, jo tie cilvēki ir nu daudz sliktākā materiālā situācijā, jo kāda tad mums ir tā invaliditātes pensija? Tā nav tāda, kas varētu ļaut cilvēkam dzīvot pieticīgi, bet ar cieņu. Arī darba iespējas cilvēkiem, kam ir nopietni veselības traucējumi, ir stipri apgrūtinātas. Ja viņš nevar strādāt pilnu darba dienu intensīvu darbu, nav labas izglītības un ir slikta veselība, tad ir ļoti grūti. (..) Ģimenes stāvoklis. Bet tur nebija tik asas tās atšķirības.
Tomēr tie cilvēki, kam ir ģimene, bērni, attiecības, ir laimīgāki drusciņ nekā tie, kas ir vieni," teica LU pētniece Bela.
"Gan toreiz [2005. gada pētījumā], gan [2016. gada] Eiropas dzīves kvalitātes pētījums apliecina, ka tendence saglabājas, ka cilvēki visapmierinātākie ir ar savu ģimenes dzīvi. Tas ir visā Eiropā, un tas ir arī Latvijā. (..) Arī tas pats vecums īstenībā ir diezgan būtisks, un tur parādās atšķirības laimes izjūtās starp paaudzēm."
Starp citu, 2016. gadā veiktajā Eiropas dzīves kvalitātes apsekojumā ir teikts, ka cilvēki, kas ir pensijā, bet turpina strādāt, ir apmierinātāki ar savu dzīvi nekā pārējie pensionāri.
Vienlīdzīgākās sabiedrībās – cilvēki laimīgāki
Vai ir zināms, kas ir svarīgāks – izglītība, ienākumu līmenis, darbs, vecums? Vai tas cilvēkus ietekmē vairāk nekā kādi ļoti individuāli faktori? Bela vērtēja: "Man droši vien tomēr būs jāatsaucas uz to pašu Eiropas dzīves kvalitātes pētījumu, gan arī Pasaules laimes pētījumu, kas uzsver sabiedrības mikroklimata un, teiksim, labklājības politikas nozīmi. Tie faktori laikam būs nozīmīgāki, skatoties tādā valstu līmenī.
Pirmais ir valsts ekonomiskās attīstības līmenis, ka turīgākās sabiedrībās visumā cilvēki ir vairāk apmierināti ar dzīvi un arī jūtas laimīgāki.
Un otrs bija tas, ka vienlīdzīgākās sabiedrībās cilvēki ir laimīgāki un apmierinātāki ar dzīvi.
Teiksim, Dānija, Somija ir ar vismazāko nevienlīdzību Eiropas Savienībā – Anglija nav necik nabadzīgāka par Dāniju vai Somiju, bet tur laimes izjūta un tā labbūtības izjūta ir daudz zemāka, viņi ir starp somiem un dāņiem, un mums kaut kur tā pa vidu. Un tas tiek ļoti uzsvērts, ka sabiedrībās, kur šie kontrasti starp turīgajiem un trūcīgajiem ir lielāki, cilvēki visumā ir ar zemāku apmierinātību ar dzīvi un laimes izjūtu. Un ir pat objektīvi sliktāki veselības rādītāji, kas man ir pašai arī kā sociologam tāds pēdējo divu gadu jaunums, kas nāk iekšā no sabiedrības veselības pētījumiem, ka sabiedrības ar augstāku nevienlīdzību ir slimākas. Mēs pirms gandrīz trīs gadiem taisījām aptauju, pētot nabadzību, nevienlīdzību un sociālo atstumtību. Tad tur faktiski parādās tas, ka tā plaisa starp Rīgu un pārējo Latviju ir pieaugoša. Tieši materiālās nodrošinātības ziņā.
Tur parādās būtiska atšķirība starp tiem nabadzīgākajiem, ka Rīgā viņu ir stipri mazāk un pārējos reģionos savukārt stipri vairāk.
Un tā ir īstenībā satraucoša lieta, jo rāda tādu strukturālu nevienlīdzību, un tur ir jādomā, kā nepieļaut vēl lielāku Rīgas atrautību no pārējām Latvijas pilsētām un laukiem," teica pētniece.
Vislaimīgākie tie, kas brauc ar riteni
Ja cilvēks grib kļūt laimīgāks un apmierinātāks ar savu dzīvi, ko darīt, ja pelnīt vairāk vai citādi uzlabot savu dzīvi nav iespējams? Viena no iespējām ir nodoties fiziskām nodarbībām, lēš LU socioloģijas profesors Tālis Tisenkopfs. "Piemēram, jūs varētu nūjot gar jūru vai lēni skriet, vai pastaigāties, un tas jums organismā izdalītu patīkamus hormonus un uzlabotu jūsu fizisko un emocionālo labsajūtu."
Un tās nav nekādas dumjas "10 lietas, kas jūs padarīs laimīgu", arī Latvijā sportošana un laime ir pētīts temats.
"Bija aptauja, tad bija intervija, un tad bija asins analīžu testi, mēs noteicām hormonu līmeni – beta endorfīnus jeb laimes hormonus, tā viņus arī sauc cilvēki. Tie ir sāpju blokatori arī. Un tad mēs skatījāmies, kā šie hormoni mainās fiziskas slodzes ietekmē – paaugstinās vai paliek nemainīgi, vai varbūt samazinās. Kā arī izmantoju tādu programmu, kuru sauc par "Face Reader" jeb sejas analizēšanas programma, kura ar diezgan lielu precizitāti, gandrīz 90%, lasa vai tā kā skenē cilvēku vaibstus un tad dod apkopojumu par cilvēka emocijām, kāds tad viņš jūtas tajā brīdī. Un pēc sejas mēs ļoti daudz ko varam pateikt. Tad, skatoties visas šīs te lietiņas pirms fiziskas aktivitātes un pēc, izdarīju secinājumus, kā fiziskā aktivitāte ietekmē mūsu labsajūtu," saka Zvīgule.
Viņa atzīst, ka pētījumā testējusi trīs fiziskās aktivitātes brīvā dabā – riteņbraukšanu, distanču slēpošanu, nūjošanu.
"Un pētījumā uzrādījās, ka vislaimīgākie cilvēki ir tie, kas brauc ar riteni. Viņiem ir visvairāk pozitīvo emociju pēc fiziskās slodzes,
bet tas nenozīmē, ka tikai šie fiziskās aktivitātes veidi ietekmē mūsu emocijas. Tas mans vēstījums būtu, ka ir jādara katram cilvēkam tas, kas viņam patīk. Ja kādam nepatīk braukt ar velosipēdu vai viņam ir bail, nu tad skaidrs, ka viņam nebūs tik daudz pozitīvu emociju. Tur parādīsies arī negatīvās," saka Zvīgule.
Šajā pētījumā aplūkoti 44 līdz 55 gadus veci Madonas iedzīvotāji, kuri jau nodarbojas ar sportu. Zvīgule prognozē: ja pētītu tikai un vienīgi fiziski neaktīvus cilvēkus, pielāgojot viņiem pareizu slodzi, arī tad būtu labi rezultāti. "Jo tas ir no bioķīmijas [atkarīgs], principā jebkuras mūsu reakcijas ietekmē hormoni. Un pat ļoti, ļoti niecīga hormonu izmaiņa organismā radīs, piemēram, garastāvokļa maiņas."
LU profesore Bela atzīst, ka, meklējot materiālus par laika plānošanu, atradusi pētījumus, kur secināts – ja cilvēks izvirza mērķus un tos sasniedz, tas arī rada laimes hormonu.
"Mēs jau īstenībā esam ļoti komplicētas būtnes, un, kad es palasu arī par tiem jaunajiem neirozinātnes un epiģenētikas pētījumiem, tas ir ļoti interesanti. Mēs nenovērtējam ķīmiskos procesus, kas mūsos notiek."
Apmierinātāki tie, kam piepildīta ikdiena
Eiropas dzīves kvalitātes apsekojumā redzams, ka bez sportojošajiem nedaudz apmierinātāki ar dzīvi ir tie, kuri ikdienā lieto internetu un sarunājas ar tuviniekiem tiešsaistē vai klātienē. Bet, piemēram, ilga braukšana uz skolu vai darbu apmierinātību ar dzīvi nedaudz samazina.
Bet, ja turpina par mērķu nospraušanu, arī tas dažādās formās tiek pētīts. Jo ir iemesli, kādēļ cilvēki aptuveni līdzīgā situācijā jūtas un rīkojas atšķirīgi.
"Es atceros vienu teikumu, ko es izdomāju šī pētījuma sakarā,
ka laimīgs un apmierināts ar dzīvi ir tas cilvēks, kurš spēj savai dzīvei piedēvēt ideju un to arī sasniegt," piebilst LU profesors Tisenkopfs.
"Un savukārt jauniešiem tajās intervijās parādījās, sevišķi izteikti, ja ir zema izglītība un zemi ienākumi, tie, kam bija kaut kāds mērķis - "es tagad eju mācīties" vai "man ir mērķis dabūt autovadītāja apliecību, lai es varu darbu dabūt tādu, kur man vajag to apliecību, un tad es varu labāku algu varbūt saņemt", tiem bija augstāks apmierinājuma vērtējums.
Bet tie, kas teica: "Ai, nu man nekas nesanāk, bet es īsti nezinu, ko es gribu, es neesmu apmierināts ar to, kas ir, bet ko es gribu, es arī nezinu," nu tad tiem tas laimes vai apmierinājuma vērtējums bija daudz zemāks. Tā kā tur ir sakarība. Latviešiem modernajiem arī ir sakāmvārds: "Nezini, ko gribi, dabūsi to, kas paliks pāri!" piebilda Bela.
Lai nerastos sajūta, ka beigās pie visa vainīgs ir tas slinkais cilvēks pats, jāpiebilst, ka arī spējai savākt sevi kopā vai pārvarēt grūtības ir kaut kāds iemesls. Varbūt cilvēkam ir tuvinieki vai draugi, uz ko paļauties, kad saslimst vai vajag piepeši aizņemties naudu, palīdzēt pieskatīt bērnus vai aprunāties. Tāpat ir ar dzīves jēgu – varbūt cilvēks audzina bērnu vai rūpējas par tuvinieku, kam ir smaga saslimšana vai invaliditāte – tiem arī pēc 50, kad parasti sajūta par savu noderīgumu sāk samazināties, šajā ziņā ir labāk nekā citiem.
Nobeigumā vēlējums, ko Latvijas Radio savilka kopā no ekspertu un "Statistisko tautiešu" pārdomām par laimi –
lai pelnām tik daudz naudas, ka nav jāuztraucas par ikdienu, veselību, nākotni, bet varam strādāt tā, lai pietiek laika un spēka sev, tuvajiem un arī kopējam labumam.
