Pirms nedaudz vairāk nekā 60 gadiem sirds ķirurģija nebija iespējama, jo neviens īsti nevarēja saprast, kā lai izoperē sirdi, kura darbojas. Ja sirdi apstādina, tad, protams, cilvēks iet bojā. Taču pēc neskaitāmiem mēģinājumiem un neveiksmēm beidzot radās ideja par mākslīgu asinsriti, kura tiek "pieslēgta" brīdī, kad nepieciešama.     

"Mēs esam tā pilotu specvienība, bez kuras neviena sirds operācija faktiski nav iespējama, un šie piloti ir tie, kuri vada lidmašīnu sirds operācijas laikā. Ar visu to, ka mēs paceļam lidmašīnu, mēs pieslēdzamies pie tā aparāta, pacients adaptējas šim aparātam, apstādina sirdi, ķirurgs izoperē, nākamais – šī lidmašīna ir jānosēdina, un šie speciālisti ir tie, kas, nosēdinot lidmašīnu, panāk to, ka pacients dzīvo,"  skaidroja sirds ķirurgs, ārsts perfuzionists Normunds Sikora.

"Šiem "pilotiem", kā es viņus tiešām mīlu salīdzināt, ir jābūt ļoti augstām medicīniskām un arī tehniskām zināšanām," piebilst Sikora.

Pilotiem, lai spētu vadīt lidmašīnu, nepieciešams intensīvi mācīties vairākus gadus, neatkarīgi no tā, kādu izglītību tie ieguvuši iepriekš, taču perfuzionistiem, izrādās, tā vis nav.

Tie visbiežāk tiek apmācīti darba procesā – jau sirds operācijas laikā.

"Joprojām šī profesija nav legāla. Faktiski tās bija lielākoties māsas, kas tika piesēdinātas pie šī aparāta un mēģināja veikt šīs darbības," stāstīja ārsts. "Sāku saprast, ka tas ir kaut kas ļoti jocīgs man kā jaunam cilvēkam, ka mums nav nekā – mums nav ne profesijas, mums nav ne skolas, nekā!"  

Tā sācies ilgs un grūts birokrātijas ceļš, lai perfuzionista amats vispār tiktu ievērots.

2010. gadā pirmo reizi nodibināta Latvijas Mākslīgās asinsrites asociācija.

"Es ar savu palīgu, ar manu mammu – advokāti mēģinājām gatavot dokumentus. Pēc tam jau mēs gan iesniedzām par to, lai šī metode tiktu atzīta, protams, arī Ministru kabineta noteikumos vajadzēja ieviest izmaiņas, kas atkal nevienam īsti negribējās, jo tas ir papildus liels birokrātiskais slogs," stāstīja ārsts. 

Perfuzionista specialitātes metode sākotnēji reģistrēta Nacionālajā veselības dienestā, kura pienākumus pēc tam pārņēma Zāļu valsts aģentūra, līdz beidzot 2017. gadā tā reģistrēta.

Zāļu valsts aģentūras Veselības tehnoloģiju novērtēšanas nodaļas vadītāja Antra Fogele skaidroja – "normatīvais regulējums nosaka, ka Latvijā var izmantot šajā ārstniecībā lietojamo medicīnisko tehnoloģiju datu bāzē apstiprinātās tehnoloģijas. Un ārstniecības iestādēm vai ārstu profesionālajām asociācijām ir iespēja sagatavot dokumentāciju un šīs tehnoloģijas, kuras viņi pielieto, iesniegt apstiprināšanai".

Tad tā atbilstoši likumdošanai ir apstiprināta ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju datubāzē.

Sirds ķirurgs, ārsts perfuzionists Normunds Sikora stāstīja, ka "šī cīņa šobrīd ir rezultējusies, ka ir šie Ministru kabineta noteikumi, likumdošana, kas reglamentē visus šos profesionāļus, kas drīkst, kas nedrīkst strādāt ar šo aparatūru, kas ir daudzus simttūkstošus vērta, kas arī ir mūsu nodokļu maksātāju nauda".

Šobrīd teju desmit gadus ilgā cīņa ir guvusi panākumus ar to, ka 2018. gadā Rīgas Sarkanā Krusta koledžā izveidota programma, kas apmāca speciālistus darbam ar mākslīgo asinsriti.

Gadu iepriekš iegūta arī starptautiskā akreditācija, kas dod tiesības strādāt ar mākslīgo asinsriti, tai skaitā – ārvalstīs.

Tagad Mākslīgās Asinsrites asociācija vēlas izveidot atsevišķu mācību specialitāti, ko varētu apgūt uzreiz pēc vidusskolas, jo ir nepieciešami jauni cilvēki.

"Mēs šādu programmu nevaram piedāvāt, jo joprojām nav profesijas," stāstīja Sikors.

Šobrīd Latvijā "oficiālu perfuzionistu" jeb cilvēku, kuriem ir tiesības strādāt ar mākslīgo asinsriti un ir starptautiski atzīti sertifikāti, skaitliski ir ļoti maz un tie paši – jau gados.

"Latvijā ir tikai deviņi šādi speciālisti – divi ārsti un septiņi, kas ir ne-ārsti. Rietumeiropā šie speciālisti ir ļoti augstu atalgoti, viņu atalgojums tuvojas ārsta līmenim. Viņš ir daudz tuvāk ārstiem nekā māsām. Ar to arī parāda, ka šīs zināšanas ir ārkārtīgi specifiskas un galvenais, ka tā atbildība ir ārkārtīgi liela, jo tu tomēr atbildi par cilvēka dzīvību un veselību!" norādīja Sikors.

Vasarā  perfuzionisti Veselības ministrijai lūguši šo profesiju legalizēt, "arī bija tā..  mēs jūs saprotam, bet tas ir šausmīgs birokrātisks darbs". "Mēģināja mūs pierunāt, ka varbūt mums nemaz nevajag atsevišķu profesiju," stāstīja Sikors.

Bet kādēļ tik ilgi nav iespējams sakārtot dokumentāciju, lai šāda profesija būtu?

Veselības ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders skaidroja, ka šobrīd ir iespējams zināšanas apgūt un attiecīgi arī strādāt ārstniecības iestādēs. Viņš norādīja, ka "tie nav nekādi mazie kursi, programmas apjoms ir 480 stundas", turklāt šīs papildu zināšanas apgūst jau sertificētie ārsti vai māsas.

"Bet, protams, es pieņemu, ka ir iespējams atgriezties pie diskusijām arī ar asociāciju par šo jautājumu," sacīja Šneiders.

Tai pašā laikā viņš  nevar teikt, ka ministrija "plānotu šo perfuzionista specialitāti traktēt kā citādāk, kā tas ir šajā brīdī".

It kā sarunas vēl ir iespējamas un it kā ne. Arī slimnīcu vadība šajā jautājumā neesot ļoti ieinteresēta kaut ko mainīt. Kā norāda ministrijā, ja starp slimnīcām būtu lielāka vienprātība, būtu arī labāki rezultāti un, iespējams, pat jauna profesija.