Nika Aleksejeva darbojas starptautiskā pētnieku tīklā, kurus apvieno 20. gadsimta 50. gados dibinātās ASV domnīcas “Atlantic Council” digitālās izpētes laboratorija jeb “Digital Forensic Research Lab”. Viņas ikdiena paiet, identificējot viltus ziņas internetā un pētot dezinformācijas rašanās un izplatības ceļus. Dezinformācijas kampaņas īpaši uzliesmo dažādās krīzēs, tāpēc nav pārsteigums, ka pēdējā laikā Nikas Aleksejevas un viņas kolēģu uzmanības centrā ir tieši dezinformācija par Covid-19 un pret šo slimību radīto vakcīnu.
“Dezinformācija vienmēr ir bijusi aktuāla,” saka pētniece, “bet īpaši aktuāla tā ir kļuvusi tāpēc, ka tehnoloģijas ļauj tai izplatīties ātri, un jebkurš šobrīd var dezinformēt.
Agrāk efektu galvenokārt varēja panākt tie cilvēki, kuriem bija piekļuve medijiem, bet šobrīd internets ir decentralizējis komunikāciju.
Un sociālo tīklu algoritmi ļauj emocionāli pielādētai un nereti nepatiesai informācijai izplatīties ļoti ātri. Jo tā piesaista cilvēku uzmanību, notur cilvēkus šajās sociālo tīklu platformās, kuras savukārt izmanto mūsu uzmanību, lai to pārdotu reklāmas devējiem. Pēc šī tirgus modeļa strādā gan “Facebook”, gan “Google”, gan “Twitter”, un tas šo visu padara principā nekontrolējamu.”
Raidījums “Nekā personīga” pērn decembrī kopā ar Niku Aleksejevu analizēja Covid-19 noliedzēju tā sauktos burbuļus sociālajā tīklā “Facebook” un secināja, ka daudzus no tiem veido viltus profili, kurus simtos un tūkstošos var lēti nopirkt internetā. Kas tos pērk, veido un uztur, – to diemžēl faktiski nav iespējams noteikt, atzīst pētniece. “Lai gan šādus profilus var izveidot un administrēt, tā identitāte ir diezgan slēgta. Brīdī, kad šie konti tiek atrasti, tos likvidē un tikpat ātri izveido jaunus,” viņa paskaidro. Bet viens no mērķiem šādu profilu veidošanai varētu būt, piemēram, uzmanības piesaiste savam biznesa projektam.
Runājot par pēdējā laikā straujus apgriezienus uzņēmušajām kampaņām pret Covid-19 vakcīnām, Nika Aleksejeva pieļauj, ka daļa no apzināti sagrozītas informācijas izplatītājiem ir cilvēki, kuri patiešām tic, ka vakcīnas nodara ļaunu. “Iedomājieties, jūs lasāt saturu angļu valodā, kur visu laiku tiek uzsvērti vakcīnu negatīvie aspekti, jums pasaka, ka ir “Big pharma” un “pasaules valdība”, kas vēlas visus noindēt, bet jūs esat tas baltais bruņinieks, kas visus var izglābt, tad jūs arī ejat un sludināt, izmantojot tos pašus paņēmienus, ar kuriem iedarbojās uz jums, – jūs sējat bailes un izplatāt paniku. Tā ir lipīga parādība – dusmas vairo dusmas, bailes vairo bailes,” saka Aleksejeva.
Taču tikpat labi aiz tā var slēpties arī vēlme diskreditēt savus politiskos konkurentus. “Vakcināciju īsteno visas pasaules valstis, un valstu izpildvara ir valdība. Skaidrs, ka politiskajiem oponentiem ir izdevīgi sēt neuzticību, lai pēc tam teiktu – redz, tie, kas bija pie varas, nevēl jums labu, balsojiet par mani!” min pētniece.
Ar faktu pārbaudi un dezinformācijas atspēkošanu nodarbojas gan mediji, gan nevalstiskās organizācijas un universitāšu pētnieki. Taču – kā panākt, lai to veidotais saturs sasniedz tos, kuriem tas visvairāk noderētu, nevis ierasto auditoriju, kura jau tāpat uzticas zinātnei un faktu pārbaudītājiem? Jo tie, kuri nevēlas ticēt faktiem, izsmies jau pašu virsrakstu un tā autorus, bet tālāk nemaz nelasīs.
“Tā auditorija, kas būtu jāsasniedz, ir neizlēmušie – tie, kuri padzirdējuši kaut ko satraucošu, piemēram, ka vakcīnas nav pilnīgi drošas un tām var būt blaknes, bet vēl nav radikalizējušies.
Būtu efektīvi, ja faktu pārbaudītāji monitorētu, ko apgalvo dezinformācija, kas no tā ir patiess, kas – sagrozīts un kas – pilnīgs izdomājums, un tad skaidrotu nevis simetriski – redz, viņi apgalvo tā, bet ir šādi, bet skaidrotu lasītājiem patiesību, neatkārtojot šīs maldīgās domas. (..) Jo daudzi pētījumi tomēr rāda: jo biežāk cilvēks dzird maldinošu apgalvojumu, jo mazāk tas viņu šokē un ar laiku iegulstas viņa pasaules skatījumā. Tāpēc vislabāk ir neatkārtot vārds vārdā teikto, bet sniegt skaidrojumu, kas atbild uz jautājumiem, kas rodas šīs nepatiesās informācijas rezultātā,” saka Aleksejeva.
Runājot par valsts iestāžu sekmēm cīņā ar Covid-19 dezinformāciju, pētniece par galveno kļūdu uzskata komunikācijas trūkumu līdz brīdim, kad parādījās pirmie skaļie viltus ziņu piemēri. “Piemēram, tikai pēc tam, kad feldšere Marina nāca klajā ar pirmajiem skaļajiem paziņojumiem, ka “vakcīnas ir eitanāzija” un “slimnīcās nemaz nav tik daudz slimnieku”, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca aizsāka akciju “Apturi melus!”. Jā, tai bija diezgan daudz skatījumu, tomēr oriģinālais dezinformācijas saturs, ko izplatīja “Tautas varas fronte”, aizgāja vairāk. Turklāt arī tas, ka vēlāk šie cilvēki tika apcietināti un sodīti, pievērsa sabiedrības uzmanību. Diemžēl, cīnoties ar sekām, mēs zaudējam.
Ir nepieciešams strādāt preventīvi,” uzsver “Atlantic Council” pētniece.
Informācijas trūkums rada auglīgu augsni dezinformācijai, tādēļ jāspēj turēties tai soli priekšā un šo vakuumu aizpildīt. Jaunākās viltus ziņu tendences un paņēmienus nereti varam pamanīt angliski un krieviski runājošajā informācijas telpā, vēl pirms tās pārtver vietējie dezinformācijas meistari.
“Mēs nekad nevarēsim izvairīties no dezinformācijas, bet varam proaktīvi strādāt, lai to apsteigtu, lai atstātu pēc iespējas mazāk tukšumu. (..) Ja cilvēkam jau ir iedots pirmais skaidrojums, viņš šo dezinformāciju salīdzinās ar to, ko jau ir dzirdējis. Bet, ja viņš neko nav dzirdējis, tad dezinformācija ir pirmā, kas izveido viņa skatījumu. Turklāt tā bieži pasaka, ka “tas medijs ir uzpirkts, tam nevar uzticēties”, “tas ir zinātnieks, kam maksā tas un tas” – respektīvi, jau iesēj skepsi par pašu informācijas paudēju, kurš nav dezinformators,” secina Nika Aleksejeva.
Taču fakti nereti ir garlaicīgi un sarežģīti, bet sazvērestības – aizraujošas un “lipīgas”, tās patīk arī sociālo tīklu algoritmiem, kuru galvenais mērķis ir pelnīt. Tāpēc pētniece iesaka dezinformācijas atspēkotājiem aizņemties dažus komunikācijas paņēmienus no pašiem viltus ziņu izplatītājiem. Protams, nesagrozot faktus, taču, piemēram, izmantojot skaļākus virsrakstus un emocionāli pielādētākus vēstījumus.
“Nevis izmantot to pašu retoriku, bet tādu pašu līmeni, to patosu, nebaidīties runāt emocionālāk. Sausi fakti diemžēl nestrādā tik labi kā vēstījums ar emocionālu pieskaņu. Šobrīd mēs, iespējams, esam ļoti koncentrējušies uz bailēm no vakcīnu blaknēm, bet mūsu pamatuzdevums jau ir izkļūt no veselības krīzes. Atgriezties pie plus mīnus normālas dzīves – tikties ar draugiem, ceļot un tā tālāk. Arī tās ir emocijas – prieks, jautrība, atvieglojums. Cilvēki arī pēc tā alkst.
Ja runājam par valdības komunikāciju, būtu nepieciešami tieši šie iedvesmojošie materiāli, kas ļautu ieraudzīt gaišo nākotni. Kāpēc tad mēs šobrīd esam ne īpaši ērtā situācijā? Lai dzīvotu normāli vēlāk,” rezumē pētniece.
