Vēstures avotos Lieldienu zaķis pirmoreiz minēts 16. gadsimtā, un par tā dzimteni uzskatāma tagadējā Vācija. Šajās Lieldienās garauši savu vietu atraduši arī Kandavā.
“Zaķu festivāla” idejas autors Ainārs Vilkaušs stāstīja, ka “ideja nāca no Pakrojas muižas, no tām Ķīnas gaismas laternām. Tur ne no kā radās cilvēku masas. Principā galvenais bija dabūt cilvēkus šurp”.
“Zaķu festivāla” idejai atsaukušies vietējie uzņēmēji, skolēni un arī iedzīvotāji.
Inese kopā ar māsu pāris dienās izveidojusi zaķu fotorāmi. Māsa uzzīmējusi datorā skici, bet Inese to izveidojusi.
Kandavniece Inese Kleinberga ar galdniecību gan ikdienā nav saistīta, “vienkārši dzīve piespēlēja tādu iespēju iemācīties. Es paliku viena pati ar sešiem bērniem un, lai nebūtu visur jāmaksā, ņēmu instrumentus rokā un sāku mācīties.”
Festivāla nolikums zaķu radītājiem ļāvis vaļu fantāzijas lidojumam. Nosacījums bijis tikai viens - zaķim jābūt vismaz 1,5 metru augstam.
“Katram ir sava pieeja, un mēs ļoti priecājamies, pat ja tas ir pirmais gads. Katram segmentam ir savs pieprasījums. Ir tādi laikmetīgie zaķi, ir tradicionālie un ir tādi, nu teiksim, pārsteidzošie zaķi,” atzina Kandavas pilsētas galvenā māksliniece Baiba Rulle.
Viens no izmēros lielākajiem zaķiem, kas izdējis arī trīs olas, mīt pilskalna pakājē, bet pats neparastākais garausis tapis, dodot otro dzīvi nolietotām sadzīves mantām. Daudzi autori domājuši arī par figūru praktisko pielietojumu. Tā tapuši garaušu krēsli un zaķu grils.
“Tā izvērtēšana īstenībā ir ļoti grūta, jo tev jāvērtē pēc vienotiem kritērijiem, kad var redzēt, ka vienā ieguldīti lieli līdzekļi, citā ļoti maz. [..] Mani pārsteidza mūsu Kandavas metāla griezēji, kas uztaisījuši mežģīņu zaķi. Tas ir ļoti eleganti,” atzina Kandavas novada noformētājs Jurģis Muska.
Zaķi pa Kandavas pakalniem “lēkās” līdz maija sākumam, bet nākamgad “Zaķu festivāls” tikšot attīstīts tālāk.