Kandavas muzeja traktierī sestdien gaisā virmoja kafijas smarža. Tas gan nebija ne pierastais pupiņu aromāts, ne parastais pagatavošanas veids. Kafijas svētkos goda vietā tika celtas ozolzīles, un pagatavot no tām dzērienu, kas līdzinās kafijai, nemaz nav tik viegli.
„Sākumā tās zīles jāsavāc, tad viņas jāsažāvē, jāizloba katra zīlīte. Tad viņas nograuzdē, tad vedam samalt uz dzirnavām. Tad mums atved gatavo kafiju, un tikai tas es vāru šeit," procesu skaidro Kandavas novada muzeja speciāliste Diāna Isaka.
Mēģinājumi aizstāt dabīgo kafiju ar līdzvērtīgu dzērienu, kas gatavots no dažādu kultūraugu sēklām vai stiebriem, bijuši jau 18. gadsimtā. Un arī Latvijā vēl 20. gadsimta vidū kafijas dzērieni nebija nekas svešs.
„Mamma cepa maizīti, krāsns vēl bija karsta. Mēs bijām jau sagriezuši cigoriņus. Viņi bija cieti, cieti. Bija jāmizo, jāsagriež, tad lika uz tādā lielām plātīm, karsēja, grauzdēja. Un tad nākamajā dienā, mums bērniem bija jāmaļ," atceras Kafijas svētku apmeklētāja Mārīte.
Bet šodien garšas kārpiņas neīsto kafiju uztver visai dažādi. Žanete saka: „Švaka, man kā tādam rūdītam kafijas dzērājam ir par maigu. - Vai bijāt jau kādreiz mēģinājusi? - Nē, nebiju gan."
„Ar pienu un cukuru tiešām garda, vienu reizi mūžā to noteikti var lietot. Mēs skolā arī vācām ozolzīles. Mums ir savākti kādi 200-300 kg. Patiesībā mēs viņas vācām zvēriņiem, bet pēc šitā, domājams, ka varbūt mēs vārīsim kafiju," spriež Daugmales pamatskolas direktors Andris Ceļmalnieks.
Nobaudīt dažādas mūsdienām neierastas kafijas, kā arī uzzināt to pagatavošanas noslēpumus varēja ne tikai muzejā. Kafijas svētki pašā ozolzīļu ražas laikā Kandavā notika jau ceturto reizi.
