Šajos projektos pašvaldības ar Eiropas Savienības (ES) fondu atbalstu veido infrastruktūru un sniedz pakalpojumus pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, tādējādi sekmējot visu šo grupu pārstāvju arvien pilnvērtīgāku iekļaušanu sabiedrībā.
Labklājības ministrijā skaidroja, ka deinstitucionalizācijas process ir saistīts ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Šī konvencija nosaka, ka cilvēkam ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā un baudīt tādu pašu izvēles brīvību kā citiem.
Lai tas notiktu, valsts pienākums ir izveidot un sniegt pakalpojumus, kas nodrošina šo tiesību izmantojumu un ir vērsti uz cilvēka iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē. Savukārt ANO Bērnu tiesību konvencija paredz katra bērna tiesības dzīvot ģimenē vai tai pietuvinātā vidē.
Deinstitucionalizācijas projektu mērķis ir nodrošināt iespēju:
- pieaugušajiem ar garīgiem traucējumiem dzīvot sabiedrībā, savu spēju robežās izvēlēties dzīvot patstāvīgi, būt nodarbinātiem un saņemt nepieciešamo atbalstu;
- bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kas dzīvo ģimenēs, saņemt sociālo aprūpi un rehabilitāciju savā pašvaldībā vai tuvu dzīvesvietai;
- bez vecāku gādības palikušiem bērniem augt ģimeniskai videi pietuvinātā mājvietā un iekļauties sabiedrībā arī tad, ja viņi dzīvo sociālās aprūpes centros.
Līdz deinstitucionalizācijas projektu beigām 2023. gadā plānots, ka tiks:
- sniegti sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi 2100 cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un 2270 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem;
- nodrošināts, ka patstāvīgu dzīvi (ārpus ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūcijām) uzsāks 700 cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem;
- samazināts bērnu skaits institucionālajā aprūpē no 1799 līdz 720;
- slēgšanai atbalstītas un slēgtas trīs valsts sociālās aprūpes centru filiāles;
- izveidotas un/vai labiekārtotas 2473 sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu vietas cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem;
- izveidotas un/vai labiekārtotas 250 pakalpojumu vietas bērnu aprūpei ģimeniskā vidē;
- līdz 45% palielināts to cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem īpatsvars, kuri dzīvo ārpus institūcijas un kuriem pieejami sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi.
Ministrijā skaidroja, ka projektos arvien vairāk tiek atvērti jauni pakalpojumi un uzlabota to pieejamība. Daudzu sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšana saistīta ar infrastruktūras izveidi. Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem tie ir grupu dzīvokļi, dienas aprūpes centri un specializētās darbnīcas. Šai mērķa grupai līdz 2023. gadam tiek veidota 151 sociālo pakalpojumu sniegšanas vieta.
Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Kristīne Lasmane atzina: "No infrastruktūras projektiem mēs šobrīd esam īstenojuši aptuveni 25% no plānotā, tāpēc šie rezultāti nav tik pamanāmi, kā mums gribētos, taču esam pārliecināti, ka līdz 2023. gada beigām paveiksim visu plānoto. Kopumā projekta mērķis ir mainīt pieeju – ilgstošas aprūpes institūciju pakalpojumu vietā sniegt sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus. Uzsākot deinstitucionalizācijas projektu īstenošanu, cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, kuri saņēma sociālos pakalpojumus, 80% gadījumu tos saņēma ilgstošas aprūpes institūcijās un tikai 20% – sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Mērķis līdz 2023. gada beigām – plānošanas reģionu deinstitucionalizācijas projektu īstenošanas galatermiņam – ir šo proporciju mainīt līdz 55% un 45%."
Deinstitucionalizācijas projektos kopumā arī bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem tiek veidotas jaunas sociālo pakalpojumu sniegšanas vietas. Tie ir 25 dienas aprūpes centri, 38 sociālās rehabilitācijas centri un astoņas atelpas brīža pakalpojuma sniegšanas vietas, 14 ģimeniskai videi pietuvināti aprūpes pakalpojumi un četras jauniešu mājas. Ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem ir plaši attīstīts audžuģimeņu pakalpojums.
Pateicoties audžuģimeņu kustības attīstībai un deinstitucionalizācijas procesam kopumā, 2019. gada 31. decembrī ģimeniskā vidē jau atradās 90% no ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem, skaidroja ministrijā.
Par sabiedrības attieksmi
Lielā mērā pieaugušu cilvēku ar garīgiem traucējumiem veiksmīgu iekļaušanos sabiedrībā, uzsākot patstāvīgu dzīvi grupu dzīvokļos, savās dzīvesvietās vai iesaistoties darba attiecībās, apgrūtina tieši sabiedrības attieksme, stereotipi un apkārtējo izpratnes trūkums, uzsvēra ministrijā.
Katru gadu 50–60 cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem atstāj institūcijas, lai uzsāktu dzīvi sabiedrībā – vai nu savos, vai grupu dzīvokļos. Turpmāk viņu dzīves kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, kādus sabiedrībā balstītus pakalpojumus un apkārtējo atbalstu viņiem ir iespējams saņemt. Projektu īstenošanas gaitā vairākās pašvaldībās novēroti vietējās sabiedrības protesti pret to, ka sociālo pakalpojumu sniegšanas vietas cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem tiek plānotas pārāk tuvu pārējo iedzīvotāju dzīvesvietai.
"Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem kopumā ir vajadzīgs lielāks atbalsts nekā mums pārējiem, bet tas nenozīmē, ka viņi nevar dzīvot savā dzīvoklī vai strādāt algotu darbu. Visvairāk izplatītais sabiedrībā valdošais mīts – cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, kas neatrodas institūcijās, ir drauds apkārtējiem. Realitāte ir gluži pretēja – ASV ir veikti pētījumi, kas rāda, ka vardarbīgus noziegumus lielākoties veic cilvēki bez psihiskiem traucējumiem, savukārt cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem bieži vien ir vardarbības upuri. Protams, ir atsevišķi gadījumi, kad arī cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem uzvedas vardarbīgi, bet tas nav raksturīgi visiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem," skaidroja Lasmane.
Noraidoša sabiedrības attieksme ir arī pret pakalpojumu sniegšanas vietām ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem.
Vienīgi pret pakalpojumiem, kas paredzēti bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, sabiedrībā nav tik daudz iebildumu arī tajos gadījumos, kad to sniegšanas vietas atrodas kaimiņos. Bērni ar funkcionāliem traucējumiem un viņu vecāki ar sabiedrības noraidošo attieksmi un stereotipiem vairāk saskaras individuāli. Tāpēc vecāki nereti norobežojas no sabiedrības ne tikai praktisku un subjektīvu apsvērumu, bet arī apkārtējo reakcijas un attieksmes dēļ, norādīja ministrijā.
Par kampaņu "Cilvēks, nevis diagnoze"
Kopš 2018. gada ir īstenotas divas informatīvās kampaņas ar nosaukumu "Cilvēks, nevis diagnoze".
Saskaņā ar 2019.–2020. gada kampaņas datiem, kopš 2018. gada būtiski audzis iedzīvotāju skaits, kuri justos ērti komunikācijā ar personām ar garīga rakstura traucējumiem (no 55% līdz 64%). Tomēr aizvien sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem ir tālu no vēlamās, tāpēc šogad tiek īstenota jau trešā kampaņa, kuras aicinājums ir "Nozīme ir tikai tam, kas mēs esam. Saskati cilvēku, nevis diagnozi", skaidroja Labklājības ministrijā.
Ministrijā uzsvēra – mūsu psihē ir dažādi automātiski aizsardzības mehānismi, kas cita starpā nosaka intuitīvu vēlmi norobežoties no cilvēkiem, kuri izskatās vai uzvedas atšķirīgi. Šo intuitīvo vēlmi jeb reakciju var pārvarēt, veicinot katra sabiedrības locekļa apzinātu attieksmi un sniedzot pozitīvas saskarsmes iespēju ar deinstitucionalizācijas mērķa grupu cilvēkiem.
Jo vairāk deinstitucionalizācijas mērķa grupu cilvēku iekļaujas sabiedrībā, jo lielākai tās daļai rodas iespēja viņus iepazīt pozitīvā saskarsmē. Kampaņas pasākumos – gan atklāšanā, gan visos piecos plānošanas reģionos organizētajās zibakcijās – tiks veicināta pozitīva mijiedarbība ar cilvēkiem, kam ir garīgi traucējumi, uzsvēra projekta pārstāvji.
Sākot no 16. augusta, Labklājības ministrijā aicina sekot līdzi kampaņas aktivitātēm un radošajam konceptam plašsaziņas līdzekļos, elektroniskajos medijos un sociālajos tīklos.
