Kam jālabo bedre vai ko nozīmē būt politiski aktīvam jaunietim mūsdienu Latvijā?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Dažādu iemeslu dēļ Latvijas iedzīvotāji kūtri iesaistās politiskās organizācijās, taču, kā liecina 2022. gadā īstenotā Eirobarometra aptauja, pieaug jauniešu iesaiste sabiedriskajās aktivitātēs un jaunatnes organizācijās (šobrīd aktīvi ir 58% jauniešu, kas ir par 17% vairāk nekā 2019. gadā).[1] "Visas iespējas" uzrunāja trīs sociāli un politiski aktīvus jauniešus, lai noskaidrotu, kas viņus pamudinājis iesaistīties sabiedrības un politiskajās norisēs.

Megija dzīvo Kuldīgā un mācās vidusskolā, 12. klasē. Viņa ir Nacionālās apvienības jauniešu organizācijas valdes locekle. Megija ir piedalījusies vairākos "Erasmus+" projektos, piemēram, jauniešu apmaiņas projektos Itālijā, Slovēnijā, Zviedrijā u.c., kur jāveic brīvprātīgais darbs. Viņa atzina, ka šādi projekti ir ļoti vērtīgi, jo palīdz apgūt dažādas prasmes, palīdz satikt mentorus, no kuriem var mācīties un iedvesmoties, turklāt būtiski paplašina zināšanu apvārsni. Arī Laura (23) ir kuldīdzniece, studē Liepājas Universitātē dizainu un fotomākslu un ir fotogrāfe. Viņa nav politiskas organizācijas biedre, bet aktīvi darbojas vairākās biedrībās – Liepājas Universitātes studentu padomē, Kuldīgas fotoklubā "Divas upes"  un "Attīstības platformā You+", kuras uzmanības centrā ir jauniešu sabiedriskā un politiskā iesaiste, kā arī mentālā veselība. Savukārt Niks (20) ir dzimis, audzis un dzīvo Rīgā. Viņš ir politiskās partijas ''Kustība "Par!"'' biedrs un ir tās jauniešu nodaļas valdē. Savu nākotni Niks saista ar izglītību un šobrīd izbauda jurisprudences studijas. Sabiedrības izglītība ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņš iesaistījies arī politikā, jo vēlas to uzlabot.

Censties uzlabot apkārtējo vidi, kopienu, pilsētu, kā vien var

Jaunieši ir vienisprātis, ka būt sociāli aktīvam nozīmē iesaistīties sabiedrības norisēs, gan norādot, ka sociālā aktivitāte nereti ir "šeit un tagad", tā nav tik ļoti vērsta uz nākotni. Sociāla aktivitāte var būt saistīta ar politisku. Laura stāsta, ka, strādājot "Attīstības platformā You+", piedalījusies bukleta "Viss ir slikti? Jaunā vēlētāja rokasgrāmata" veidošanā – tas ir neliels buklets, kurā apkopota informācija, kāpēc piedalīties vēlēšanās ir svarīgi, un skaidrots, kā pareizi aizpildīt vēlēšanu zīmi. Bukletā īsi aprakstīti arī kritēriji, kā izvērtēt priekšvēlēšanu laika blīvo informāciju un tās avotus, lai nošķirtu, piemēram, priekšvēlēšanu aģitāciju no politizēta satura vai maldinošas informācijas. Komentējot savu politisko aktivitāti, Laura norāda, ka vēlēšanās piedalās jau kopš 18 gadu vecuma, jo uzskata to par pienākumu, taču, atšķirībā no 14. Saeimas vēlēšanām, pirmoreiz neesot bijis viegli saprast, par ko varētu balsot. To aptverot, viņa sākusi aktīvāk interesēties par politiku, un šādas rokasgrāmatas noderīgumu viņa vērtē augstu, arī balstoties savā personiskajā pieredzē. Tādējādi Lauras sociālais aktīvisms ir netieši saistīts arī ar politisku aktivitāti, jo bukletu kopā ar kolēģiem dalījuši jauniešiem, mudinot viņus iet piedalīties vēlēšanās.

Izplatītākais priekšstats par to, ko nozīmē būt politiski aktīvam jaunietim, saistās ar regulāru piedalīšanos vēlēšanās, vai arī, ja iesaistītos mazliet vairāk – ar tālāku mērķi pašam kandidēt vēlēšanās.

Tomēr Megija uzsver, ka būt politiski aktīvam nozīmē arī aktīvi paust savu viedokli par apkārtējo vidi un piedāvāt veidus, kā to uzlabot: "Tas nozīmē censties uzlabot apkārtējo vidi, kopienu, pilsētu, kā vien var."

Niks uzsver, ka iešana uz vēlēšanām nebūt nav vērtējama kā politiskā aktivitāte – viņaprāt, tas ir pilsoņa pienākums. Nikam politiskā aktivitāte nozīmē reālu iesaistīšanos politiskajā partijā, sava viedokļa formulēšanu un tā aizstāvēšanu sociālajos tīklos vai sarunās. Līdzīgi kā Megija viņš uzsver, ka tā ir aktīvāka darbība, iestājoties par savām idejām. Megija Nacionālās apvienības jauniešu organizācijā iestājusies pirms vairākiem gadiem, un tā rīkoties pēc kādas diskusijas par politiskām aktualitātēm viņu pamudinājis tēvs.

Niks novērojis, ka nereti uz aktīvāku iesaisti politikā jauniešus pamudina personīga pārliecība, piemēram, ikdienā saskaroties ar situācijām, kuras gribētos mainīt.

Paša interesi iesaistīties politikā sekmējusi arī izglītība – jau skolā Niks iesaistījies pašpārvaldē un skolas politikas veidošanā, savukārt studijās, analizējot likumprojektus, pamanījis un spilgti izgaismojas Saeimas kļūdas likumu tekstu formulējumos. Viņš uzsver, ka iemesli politiskai aktivitātei ir arī ļoti personiski – gan problēmas valsts pārvaldē, gan minoritāšu tiesības.

Laika trūkums, informācijas pārbagātība, nezināšana un sabiedrība, kas "sit atpakaļ"

Lai arī aptaujātie jaunieši uzskata – jaunieši ir gana aktīvi, vismaz viņu lokā, tomēr izgaismojās arī problēmas, kas jauniešiem traucē būt vēl aktīvākiem tieši politiskajā ziņā. Laura norāda, ka interesēties par politiku nereti traucē tieši informācijas pārbagātība, īpaši priekšvēlēšanu periodā. Ja ir grūti starp daudzajiem politiskajiem piedāvājumiem izšķirties, kam atdot savu balsi, tad nav iespējams runāt par aktīvāku iesaisti kādā politiskā organizācijā. Kā labu piemēru viņa min pirms 14. Saeimas vēlēšanām sociālajā platformā "TikTok" uzieto video, kur kāda latviete bija apkopojusi īsu informāciju par partijām – nosaukumus, idejas, par ko partija iestājas u.tml.

Kā labu iespēju, kas palīdz jaunietim izprast savu politisko orientāciju, Laura min arī dažādus digitālos rīkos, kā, piemēram, "Politiskais Tinderis" žurnāla "Ir" platformā vai "Partiju šķirotava" LSM.lv.

Niks akcentēja vēl kādu būtisku problēmu – jaunieša dzīves posms no 18 gadiem, kad tiek iegūtas arī balsstiesības, ir radikālu pārmaiņu pilns. Tā ir pāreja no vidējās izglītības uz augstāko, nereti arī darba meklējumi vai dzīvesvietas maiņa, attiecību vai ģimenes veidošana – viss rada lielu spriedzi un patērē daudz laika.

"Visbiežāk jaunieši saka, ka kļūt politiski aktīviem traucē laika trūkums," atzīst Niks. Megija un Laura uzskata, ka būt aktīvam ir viegli, ja tas ir saskaņā ar personiskajām prioritātēm, taču Niks norāda, ka papildus laika trūkumam ir saskāries arī ar sabiedrības nosodījumu. Tiklīdz jaunieši televīzijā vai sociālajos medijos izsaka savu viedokli, vienmēr atradīsies kāds, kas aizrādīs – ko viņš te runā, ko viņš vispār zina. "Ja palasa komentārus pie jauniešu iniciatīvām kaut vai sociālajos tīklos, ir skaidrs, ka sabiedrība sit atpakaļ. Tas ir graujoši, grūti. Ja būtu viegli, visi jaunieši būtu politiski aktīvi!" stāsta Niks.

Visi trīs jaunieši uzskata, ka arī skolā būtu vairāk jāmāca par politiskajiem procesiem. Kā norāda Megija, skolas aspekts ir svarīgs, jo atšķirībā, piemēram, no pasākumiem vai ārpusskolas nodarbībām, skola ir vieta, kur satiekas gan politiski aktīvie, gan pasīvie jaunieši. Viņa uzskata, ka liela nozīme ir arī ģimenei, kā piemēru minot savu ģimeni, kurā cits citu uzskata par līdzvērtīgiem un arī ikdienā diskutē par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, tai skaitā politiku. Norādot, ka ne visās ģimenēs ir situācija, kas mudinātu jauniešus būt sabiedriski un politiski aktīvākiem, Megija piebilst, ka skolā būtu vairāk jāmāca par politiku – ne tikai vispārīgi par valsts sistēmu, kā tas šobrīd ir sociālajās zinībās, bet arī analizējot notikumus valstī un reģionā. Vienisprātis ar viņu ir Niks, sakot, ka savā vidusskolā mācību priekšmetu "Politika un tiesības" uzskatījis par vitāli svarīgu. Viņaprāt, iekļaujot to sociālajās zinībās, tiek samazināts šī mācību priekšmeta nozīmīgums. Savukārt to, cik būtiski ir jau no skolas gadiem veidot un nostiprināt izpratni par politiskajiem procesiem, apliecina pēdējās krīzes – neizprotot, kā valsts tiek pārvaldīta, viņaprāt, pilsoņos rodas ne vien politiskā pasivitāte, bet arī dusmas pret politiku. Šo dusmu sakne ir nezināšana, un to iespējams mainīt gan ar izglītību, gan arī skaidrojot iespējas iesaistīties pilsoniskajās aktivitātēs. Niks minēja arī piemēru: "Piemēram, cilvēks iet pa ceļu un ierauga bedri. Tad ir iemesls pajautāt cilvēkam, kuram tā bedre būtu jāsalabo? Kam tas ir pienākums, kuram rakstīt iesniegumu? Ļoti liela daļa cilvēku nespēs pateikt, kam to sūtīt. Kad to uzzina, rodas degsme – es uzrakstīšu to iesniegumu, es to mainīšu!"

Jautāti par būtiskām lietām, kas sabiedrībā būtu jāmaina, jaunieši ir vienisprātis, ka viena no svarīgākajām jomām ir izglītība.

Megija norāda, ka šobrīd izglītības līmeņi Latvijā ir ļoti atšķirīgi atkarībā no vietas, kur jaunietis ir mācījies. Lai arī programma skolās ir viena, eksāmenu rezultāti ne vienmēr par to liecina. "Ir jānodrošina, lai izglītības līmenis visiem skolu beidzējiem būtu vienāds – utopiskā līmenī –, bet reālajā – vismaz pielīdzināms. Jaunā paaudze veidos turpmāko sabiedrību, ja jaunieši nebūs izglītoti, radīsies lielas problēmas. Izglītība ir jāmāca neformālā veidā, darot, nevis lekcijveida stundās. Jo darot mācās no pieredzes, un tas sekmētu jauniešu aktivitāti," saka Megija.

Niks papildina, ka jauniešus var radināt piedalīties sabiedrības norisēs un lemt par tām jau no pavisam agra vecuma. Viņš atsaucas uz piemēru Cēsīs, kur paralēli 14. Saeimas vēlēšanām skolēni un bērnudārznieki varēja balsot par tīkamāko pilsētvides risinājumu, kopā ar vecākiem apmeklējot vēlēšanu iecirkņus 1. oktobrī.

Laura norāda, ka viņu uztrauc jautājums par vienlīdzīgām iespējām visiem. Par būtisku viņa uzskata cilvēku ar īpašām vajadzībām reālu, nevis formālu integrāciju sabiedrībā, kā arī izglītības pieejamību neatkarīgi no ģimenes finansiālā stāvokļa.  


[1] Eirobarometrs par Eiropas Jaunatnes gadu: Eiropas jaunieši iesaistās arvien vairāk. Klikšķināt šeit.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti