"Gadiem ritot, man šķiet, ka būtu jāiet projām no tām stīvajām, oficiālajām ceremonijām, kas ik gadu notiek zināmos datumos pie Brīvības pieminekļa. Man pat ir valsts augstāko amatpersonu reizēm žēl, jo katru gadu jāatrod jauni vārdi, ko teikt par šo traģēdiju," sacīja Kalniete.
Šis gads, kad ierobežojumu dēļ nevaram pulcēties lielā gājienā, varētu kļūt par pavērsiena brīdi, kad sākt domāt par to, ka var arī citādi pieminēt, sprieda Kalniete. Viņai sāk šķist, ka oficiālās ceremonijās ir mazāk patiesu pārdzīvojumu.
"Individuāli – man šķiet, ka tas ir daudz izjustāk," uzsvēra Kalniete.
Tradicionāli deportāciju upuru piemiņas dienās notiek piemiņas pasākumi un ziedu nolikšanas ceremonijas, kā arī augstākās valsts amatpersonas saka uzrunu sabiedrībai.
