1:1

1:1 Gundars Rēders: Kārlis Rācenis

1:1

1:1 Gundars Rēders: Ēriks Jēkabsons

1:1 Gundars Rēders: Kersti Kaljulaida

Kaljulaida: Ja Eiropai neizdosies panākt klimata mērķus, šo planētu nevarēs glābt

Baltijas valstīm ir mazas, uz brīvo tirgu orientētas ekonomikas, un mums ir jāstrādā pie tā, lai Eiropas Savienība saglabātos mūžīgi, jo tā iestājas par brīvo tirdzniecību. Un tikai Eiropas tirgus ir pietiekami liels un bagāts, lai panāktu rezultātus cīņā ar klimata pārmaiņām. Ja mums tas neizdosies, šo planētu nevarēs glābt vienkārši tāpēc, ka nav cita pietiekami liela un bagāta tirgus, kas ir noteicis sev šādu mērķi, tā intervijā LTV raidījumam “Viens pret vienu” atzina Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida.

Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida intervijā LTV raidījumam “Viens pret vienu”:

 

Nekādu joku par lēnajiem igauņiem

Mans pirmais jautājums drīzāk ir apsveikums. Divi igauņu puiši, Ots Tenaks un Martins Jerveoja, tikko izcīnīja Igaunijai pirmo pasaules čempionu titulu rallijā.

Jā. Tas ir pirmais. Paldies, ka atcerējāties. Tas ir ļoti svarīgi visiem igauņiem.

Cik tas ir svarīgi visiem igauņiem?

Rallijs ir īpašs vismaz kopš Marko Mertina laika. Bet tā bija arī okupācijas laikā. Atceramies gan igauņus, gan latviešus. Viņi bija ļoti redzami motosporta pasaulē pat tolaik. Protams, viņu iespējas bija ierobežotas. Viņi nevarēja pārliecināties par savu ātrumu cīņā ar Rietumu konkurentiem, bet aiz dzelzs priekškara viņiem gāja jautri gan ar automašīnām, gan motocikliem. Manuprāt, igauņi jau sen ir kā traki uz ralliju.

Jā. Es ievēroju, ka jūs uzreiz sociālajos tīklos publicējāt apsveikuma video. Jūs arī skatījāties šīs sacīkstes?

Bez šaubām. Šīs sacīkstes skatījās visi igauņi. Ja neskatījās, vismaz klausījās. Man ļoti paveicās. Tikko vienā izstādē Japānā biju apmeklējusi “Toyota” boksus. Man bija viņu rallija automašīnas modelis ar visiem viņu parakstiem. Jutos ļoti lepna, ka varēju uzņemt video kopā ar šo auto, lai apsveiktu Otu un Martinu.

Skaidrs. Vairs nekādu muļķīgu joku par to, ka igauņi ir lēni.

Nē. Jau romiešiem bija teiciens – steidzies lēnām.

Un mēs visi zinām, ka Ots un Martins nesteidzās, lai izcīnītu šo pirmo čempiona titulu. Bet tagad esmu pārliecināta, ka viņi gribēs to atkārtot.

Lieliski. Mans otrs jautājums atsaucas uz jūsu runu par godu Igaunijas simtgadei. Jūs runājāt par cienījamu valsti. “Igaunija ir visu mūsu darbu summa”. Ko jūs domājat ar “cienījamu valsti”?

Jūs izmantojat tulkojumu. Es, saprotams, runāju igauniski. Nevaru pateikt, uz kuru runas daļu jūs atsaucaties. Bet es ar to domāju, valstij jāsaprot, ka tā nevar sagaidīt, ka citas valstis izpratīs mūsu problēmas, mūsu bažas, mūsu prieku un laimes brīžus, ja vien mēs paši neizrādīsim interesi par citu valstu jautājumiem.

Nevar tikai patērēt. Jādod arī savs ieguldījums. Jāveido starptautiskas attiecības. Nevar izveidot draudzību, ja ir izmisīga vajadzība pēc šīs draudzības. Draudzības pamatiem jābūt ieliktiem jau daudz agrāk, tad uz to var paļauties, ja, piemēram, pienāk grūti laiki. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai visas valstis to saprastu.

Kāpēc svētkos jārunā arī par problēmām

Šajā runā, kas šķita ļoti interesanti arī man pašam, jūs izvēlējāties runāt par nepatīkamām lietām, neatrisinātām problēmām, piemēram, vardarbību ģimenē. Pieļauju, ka ne visi Igaunijā svētku laikā priecājās to dzirdēt. Kāpēc izvēlējāties par to runāt?

Tāpēc, ka visa statistika liecina, ka svētku laikā vardarbība ģimenē ir daudz ierastāka parādība sabiedrībā nekā darba dienās. Mums tā bija nozīmīga diena. Svētku diena. Tā ir skumja patiesība, ka svētku dienās šādas lietas mēdz notikt. Jā, pilnīgi noteikti bija cilvēki, kuriem nepatika to dzirdēt, bet tajā dienā bija arī cilvēki, kurus sita. Diez vai viņiem tas patika.

Politiķiem ir jārūpējas par to, lai sabiedrībā netiek klusēts par šīm problēmām. Mēs nevaram gaidīt, ka šīs vardarbības vai jebkādas citas vardarbības upuri, piemēram, bērni, kuri tiek apcelti skolā, – mēs nevaram gaidīt, ka viņi, būdami ievainojami, piedzīvojuši sišanu vai jebkāda veida vardarbību, spēs pārvarēt klusēšanu, kas ieskauj šo problēmu, un meklēs palīdzību. Mums jāparūpējas, lai viņi saprot to, ka, pirmkārt, viņi nav vieni. Otrkārt, ir speciālisti, kas spēj viņiem palīdzēt. Un treškārt, viņus nevainos, ja viņi meklēs palīdzību.

Mums jāspēj pieņemt, ka mūsu sabiedrība nav nevainojama.

Mums jātiek galā ar šīm nepatīkamajām lietām un problēmām mūsu sabiedrībā. Un tas sākas ar to, ka mēs paskatāmies spogulī.

Vēl viens jautājums par šo runu. Citējot jūs vēlreiz, jo Latvijā ir ļoti līdzīgi, jūs teicāt, ka lauku pašvaldība piegādās uz jūsu pastkastīti par nodokļu maksātāju naudu publicētu laikrakstu, bet cilvēku pēc traģēdijas mūža nogalē atstās bez palīdzības vai atbalsta budžeta dēļ. Pagājuši gandrīz divi gadi. Vai šajā jomā ir kāds progress?

Manuprāt, jā. Igaunija ir valsts, kur sociālā atbalsta un pakalpojumu jomā ļoti paļaujamies uz vietējām pašvaldībām. Tām ir liela juridiskās rīcības brīvība. Bet tas nozīmē, ka tā nav īpaši definēta.

Jādara vairāk vai mazāk viss nepieciešamais. Un tad pašvaldībām jāizvēlas, kas ir nepieciešams. Dažas vietējās pašvaldības nospriež, ka nekas nav nepieciešams. Ja mēs negribam visu centralizēt, ko man negribētos, jo mēs esam maza valsts, kas nav blīvi apdzīvota – vietējās pašvaldības vietējās problēmas pārzina daudz labāk, vai tie būtu cilvēki ar īpašām vajadzībām, grūtībās nonākušas ģimenes – viņi to zina daudz labāk.

Es gribu, lai vietējās pašvaldības rīkotos. Gribu, lai tās rīkotos, pilnībā apzinoties juridiskās iespējas. Tas nozīmē, ka jādara viss, ko uzskata par nepieciešamu un svarīgu.

Šo vēstījumu centos nodot ne tikai tajā runā. Katru gadu man ir vairāk nekā 30 tikšanās ar vietējo pašvaldību pārstāvjiem. Mēs runājam ar ievēlētām personām no Igaunijas pilsētu un apriņķu pašvaldību iestādēm un arī rīkojam diskusijas.

Kā jau labi zināt, politiķu vārdiem nav īstas nozīmes, ja tos pasaka tikai vienreiz. Ir jānosaka mērķis un jārunā par šo mērķi, līdz vēstījums nonāk pie adresāta.

Es skaidri redzu, ka sociālās problēmas vairāk satrauc vietējās pašvaldības. Pēc Igaunijas vietējo pašvaldību reformas tām tagad ir vairāk resursu, lai risinātu šīs problēmas. Protams, tās vēl nav atrisinātas. Ja paraugās uz budžetu, ir redzamas lielas atšķirības tajā, cik daudz viens vai otrs apriņķis iztērē sociāliem jautājumiem. Mans mērķis ir panākt, lai viņi apzinās, ka tā ir vietējās pašvaldības galvenā atbildība.

Vienlaikus ļoti labi apzinos, ka palīdzība cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un sabiedrības neaizsargātākajiem locekļiem pirms vēlēšanām satrauc tikai nepilnus desmit procentus Igaunijas iedzīvotāju. Tā nav viņu prioritāte.

Bet politika nenozīmē, ka jādara tikai tas, ko pieprasa tauta. Reizēm ir arī jārāda ceļš.

Ir jomas, kur varam sadarboties labāk

Latvijas Televīzijā pirms trim gadiem jūs teicāt, ka negribat izmantot visaptverošus saukļus kā ziemeļu vai Baltijas valstis. Jūs teicāt, ka dotu priekšroku ziemeļu Beniluksa valstīm. Vai mēs tagad esam tuvāk Beniluksa valstu statusam?

Es drīzāk ar to domāju, ka cilvēkam no Beļģijas, Luksemburgas vai Nīderlandes nesaka, ka viņš ir beniluksietis. Kāpēc tad vajadzētu teikt baltietis vai ziemeļnieks? Mums katram ir sava identitāte. Tas gan neizslēdz to, ka mēs cieši sadarbojamies.

Manuprāt, ziemeļvalstu un Baltijas sešinieks vai astoņnieks, ja skatās plašākā nozīmē, Eiropas Savienībā ir ļoti nozīmīgs spēks.

Mums visiem ir mazas, uz brīvo tirgu orientētas ekonomikas, un mums ir jāstrādā pie tā, lai Eiropas Savienība saglabātos mūžīgi, jo tā iestājas par brīvo tirdzniecību globālā mērogā.

Zinām, ka šajā jomā ir daudz grūtāki laiki, nekā bija pirms trim gadiem. Redzu, ka mums ir daudz kopīgu interešu, bet tas nenozīmē, ka mums jābūt vienotam zīmolam.

Zīmols - tas ir labi, bet kā ar kopīgo mērķu īstenošanu? Ja neskaita “Rail Baltica”, ko jūs varat izcelt kā labu projektu, labu ideju, kas darbojas tā, kā mēs to vēlamies?

Tādu ir daudz. Piemēram, mēs kopā ar Latviju domājam, kā mēs varētu vairāk sadarboties piekrastes vēja enerģijas jomā. Pastāv ideja par liela vēja parka izveidi selgā starp Igauniju un Latviju, līdzīgi kā skandināvi plāno apgūt piekrastes vēja enerģiju. Es teiktu, ka katru dienu ir jautājumi, kuros mums ir kopīgas intereses.

Piemēram, diskusijās par Eiropas Savienības budžetu, diskusijās par Ziemeļvalstu enerģijas tirgu, diskusijās par oglekļa neitralitātes sasniegšanu, bet vienlaikus reģionālu neatkarību enerģijas ražošanas jomā. Tās visas ir lietas, ko katru dienu darām kopā, īpaši par to nepiedomājot, jo mēs esam tik ļoti savstarpēji saistīti.

Protams, ir jomas, kurās mēs varētu sadarboties vairāk. Piemēram, ja runājam par tīru planētu, mums vajadzētu spēt nodot izlietotās pudeles vienam otra valstī, lai tās var atgriezties rūpnīcās un var tikt izmantotas atkārtoti. Šobrīd tas nenotiek. Manuprāt, mums vajadzētu izveidot šādu pārrobežu pārvaldības sistēmu dzērienu iepakojumiem.

Kad tikāties ar mūsu prezidentu Egilu Levitu, jūs teicāt, ka mums vajag šādu projektu kā piemēru Eiropai.

Tieši tā. Ideoloģiskā ziņā mēs esam uz vienas platformas. Mums ir kopīgas vērtības. Mēs cieši sadarbojamies Briselē. Bet ir sīkas, tehniskas, divpusējas lietas, ko reizēm, iespējams, neievērojam. Tā nevajadzētu būt.

Igaunija nākamgad koordinēs Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbību tā saucamajā NB8 formātā. Vai jums ir kādas prioritātes, ko jūs vēlētos izcelt šai laikā?

Prioritātes nosaka laiks. Mums ļoti svarīgas ir diskusijas par Ziemeļvalstu un Baltijas enerģijas tirgu. Kā radīt kopīgu tirgu? Kā jau visi zinām, mēs iegūstam cenu no “Nord Pool”. Mēs būsim saistīti ar Centrāleiropas tirgu, bet mums ar pārējām Ziemeļvalstīm ir kopīgs mērķis būt reģionāli neatkarīgam enerģijas ražotājam jaunajā oglekļa neitralitātes līmenī. Tas noteikti ir viens mērķis, kas šobrīd ir kopīgs mums visiem un ar ko mēs visi šobrīd nodarbojamies. Protams, ir arī citi jautājumi. Piemēram, sadarbība kultūrā un zinātnē, kur ceram iesaistīt pēc iespējas vairāk mehānismu, Ziemeļvalstu Ministru padomi un tā tālāk. Bet, manuprāt, galvenais jautājums būs enerģija.

“Rail Baltica” ir lielisks projekts

Nesen Igaunijā bija debates par “Rail Baltica” nepieciešamību un efektivitāti Igaunijas Konservatīvās tautas partijas iebildumu dēļ. Šobrīd vairs nav nekādu sūdzību?

Manuprāt, demokrātiskā sabiedrībā diskusijas notiek visu laiku. Es drīzāk raizētos, ja mēs vienmēr būtu spiesti nonākt pie viena viedokļa. Manuprāt, vienmēr būs cilvēki, kas dos priekšroku ceļiem, nevis dzelzceļiem, un otrādi. Diez vai šīs diskusijas kādreiz noslēgsies. Mēs to nevēlamies. Mēs esam demokrātiskas valstis.

Tādēļ sagaidu, ka joprojām būs šaubas par to, kā to būvēt un vai to vajag būvēt. Tas ir dabiski. Tas ir normāli. Mums jāsaskaras ar šīm diskusijām katru dienu.

Šis ir lielākais infrastruktūras projekts Baltijas valstīs.

Bez šaubām. Es to ļoti atbalstu. Es to uzskatu par ļoti svarīgu. Manuprāt, tas atpelnīs mūsu ieguldīto naudu, ja spēsim pārņemt kaut vai 10% no kuģu kravām, kas no Ziemeļvalstīm dodas uz Centrāleiropu un tālāk. Un tas nav grūts uzdevums.

Ziemeļvalstu ekonomikas turpina augt. Pārņemt 10% no pieauguma nevajadzētu būt pārāk grūti.

Pat ja ņemam vērā pašreizējās kravas, manuprāt, jūras transportam nāksies arvien vairāk uzņemties vides izmaksas. Šobrīd dažādiem transporta veidiem ne vienmēr ir līdzvērtīgas vides izmaksas. Tās kļūs līdzvērtīgākas, un tad dzelzceļi iegūs priekšrocību. Tie iegūs priekšrocību arī tādēļ, ka laikus nogādāt kuģa kravu ir grūtāk.

Dzelzceļi ir paredzamāki. Tādēļ es domāju, ka “Rail Baltica” ir lielisks projekts, un es to atbalstu.

Bet es cienu arī to, ka sabiedrībā ir cilvēki, kas raizējas par blakusefektiem, piemēram, valsts sašķelšanu divās daļās. Kā brieži, aļņi un pārējie varēs pārvietoties no vienas puses uz otru? Mums šīm bažām ir jāsniedz konstruktīvas atbildes.

“Rail Baltica” varētu kļūt garāks, ja būtu tunelis no Tallinas līdz Helsinkiem. Kā jūs uzskatāt, cik reālistisks šobrīd ir šis projekts?

Tehniski, protams, saprotam, ka tas ir paveicams. Ja mēs nedomāsim un neplānosim, tas pilnīgi noteikti neīstenosies. Neviens nezina, kāds ir paredzamais termiņš.

Tas ir daudz grūtāk, nekā mest ar cūku putnam vai otrādi. Nedomāju, ka 2024. gads [privātā investora paziņotais termiņš] ir reālistisks mērķis. Bet no otras puses, līdz ar privātā sektora interesi apspriest šo projektu, domāju, kopējā izpratne un vēlme to padziļināt un spert vajadzīgos tehniskos soļus, lai sāktu plānot un analizēt šī projekta iespējamību, iespējamo iespaidu uz apkārtējo vidi, virzās mazliet ātrāk, tāpēc es atbalstu privātā sektora interesi par šo projektu.

Ko jūs domājat, un tas ir ļoti svarīgi, par šī projekta attīstītāju piedāvājumu izmantot šī projekta finansēšanā Ķīnas naudu?

No vienas puses, ir paredzams, ka mēs nevarēsim iegūt šo kapitālu. Tam ir viens konkrēts iemesls. Ķīniešu kapitāls mēdz pieprasīt īpašus nosacījumus, kurus mēs kā valstis no Eiropas Savienības kopējo publisko iepirkumu un konkurences regulējuma dēļ nevaram piedāvāt.

Ja nu tomēr ķīniešu kapitāls vai jebkurš cits kapitāls ir gatavs tajā piedalīties, pilnībā ievērojot Eiropas Savienības regulējumus konkurences un publisko iepirkumu jomā, tādā gadījumā kapitālam nav tautības.

Tātad jums nav nekādu aizdomu, , ka Ķīna Eiropas Savienībai varētu būt stratēģisks konkurents, ka ķīniešu nauda var radīt apdraudējumu?

Mēs sevi no tā jau esam pasargājuši. Mums ir noteikumi par publisko iepirkumu. Neviens investors reģionā nevar iegūt priekšrocību pār konkurentiem.

Tas ir noteikts likumos par publisko iepirkumu, un tas ir arī galvenais princips Eiropas Savienības konkurences likumā. Tas neitralizē, tā teikt, politiski pārāk ambiciozu kapitālu ambīcijas Eiropas Savienībā. Tāpēc mēs Eiropas Savienībā neredzam valstu piekāpšanos ķīniešiem, lai iegūtu šīs investīcijas. Tāpēc es arī uzskatu, ka nav reāli, ka Ķīna ieguldīs tik lielā projektā. Ja tas notiks, pilnībā respektējot visus mūsu likumus, tad nav nekāda apdraudējuma.

Ja Eiropai tas neizdosies, planētu nevarēs glābt

Klimata pārmaiņas. Vienkāršs jautājums: kā jūs redzat klimata pārmaiņas? Vai tās apdraud Igauniju? Kā jūs tās izskaidrojat cilvēkiem?

Cik man zināms, Igaunija atrodas uz planētas Zeme. Vai es atbildēju uz jūsu jautājumu?

Gandrīz. Kad jūs bijāt Ņujorkā, Klimata pārmaiņu samitā, jums bija ļoti iespaidīga kleita ar Antarktīdas attēlu. Kā jūs izdomājāt spert šādu soli?

Ja godīgi, es nerunāju par savām kleitām. Reizēm manas kleitas runā pašas par sevi. Es par tām nerunāju.

Skaidrs. Tas bija tāds kā simbolisks gājiens? Simbolisks žests? Parādīt cilvēkiem visā pasaulē Igaunijas centienus?

Igaunijas centienus noteica pāris nedēļas pēc Klimata samita Igaunijas valdības sanāksmē, ka Igaunija atbalstīs Eiropas mērķi par oglekļa neitralitātes sasniegšanu 2050. gadā. Un es ļoti lepojos, ka mēs piebiedrojamies nācijām, kas uzņemas atbildību par šīs planētas drošību.

Nezinu, vai paguvām laikus vai nokavējām. Bet, manuprāt, šo planētu var dekarbonizēt tikai caur Eiropas Savienības lēmumiem, jo Eiropa ir vienīgais pietiekami lielais un bagātais tirgus, kas spēj pārveidoties, īstenot to, ko nosaka prasība pēc oglekļa neitralitātes.

Tas nosaka cenu ogļskābajai gāzei, ka 2050. gadā šī cena būs nenoteikta, jo vairs nedrīkstēs būt nekādu ogļskābās gāzes izmešu. Mēs to visu atstāsim tirgus ziņā.

Tikai Eiropas tirgus ir pietiekami liels un bagāts, lai panāktu rezultātu no šīs pieejas tīrajām tehnoloģijām.

Cerams, pārējā pasaule tad pārņems šīs tehnoloģijas, jo tās vienkārši būs ekonomiski izdevīgas.

Ja mums tas neizdosies, šo planētu nevarēs glābt vienkārši tāpēc, ka nav cita pietiekami liela un bagāta tirgus, kas ir noteicis sev šādu mērķi.

Tuvajos Austrumos ir nelielas teritorijas, valstis, kas ironiskā kārtā pārdod naftu un gūst no tā labumu, bet vienlaikus cieš no dedzinošas vasaras svelmes. Tās iegulda daudz pūļu un nopelnītās naudas, lai attīstītu tehnoloģijas, bet tās ir sīkas saliņas. Eiropa ir vienīgais lielais reģions. Ja mums tas neizdosies, tad diemžēl būs par vēlu, lai dekarbonizētu mūsu enerģijas ražošanu. Bet enerģija ir vienkārša. Tās ieguve šodien neprasa daudz darba.

Ja lasāt Ziemeļvalstu analīzi, būtībā tiek pateikts tas, ka mums ir viss vajadzīgais. Vējš, ūdens.

Ūdens ir vislabākais akumulators. Siltuma pārvēršana enerģijā. Enerģijas pārvēršana siltumā, ko īpaši var izmantot Baltijas valstīs. Tā nav nekāda raķešu zinātne. Nevajag pat izmantot ūdeņradi. Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs tas ir paveicams. Tas ir jāpaveic ātri. Mēs varam iegūt ekonomiskā ziņā, jo varam to eksportēt. Tas ir viegli. Bet, kā mēs lidosim, tas ir grūtākais jautājums.

Latvijā ir ļoti labs alus

Pieņemsim, Latvija beidzot 2022. gadā ieviesīs dzērienu trauku depozīta sistēmu. Igaunijā tā darbojas jau gadiem. Vai varat pateikt, kā tā darbojas Igaunijā? Vai cilvēki izmanto šo sistēmu?

Protams. Jūs vienkārši nododat savas pudeles bez īpašas domāšanas. Diemžēl, ja tās nav no mūsu sistēmas, bet, piemēram, no Latvijas.... daži veikali pieņem arī Latvijas skārdenes un pudeles.

Manuprāt, mērķis ir tīra apkārtējā vide. Tāpēc tiek pieņemtas arī tās. Vajadzīgi gan konteineri, kuros var ievietot tās, kas neiekļaujas sistēmā. Jūs to vienkārši darāt un īpaši par to nedomājat. Tāpat kā nevaicājat, vai ir lietderīgi tīrīt zobus? Jūs to vienkārši darāt un viss.

Runājot par alu un alkoholiskajiem dzērieniem, atceros, ka šovasar starp mūsu valstīm bija kas līdzīgs nodokļu kariem pārrobežu tirdzniecības dēļ. Ņemot vērā, ka alkohola patēriņš visās trijās Baltijas valstīs krietni pārsniedz Eiropas Savienības vidējo līmeni, tas nav labi.

Nē.

Vai bija labi cīnīties par nodokļiem un zemākām cenām alkoholam tā vietā, lai domātu par cilvēku veselību?

Manā skatījumā, nē, bet es esmu parlamentāras valsts prezidente. Ja mūsu valdība un parlaments uzskata, ka mums jāparūpējas, lai Igaunijā somi iegādātos vairāk alus, nekā igauņi Latvijā, tad tā ir viņu darīšana. Es neiejaucos. Manas konstitūcijā noteiktās tiesības nenosaka izteikt savu nostāju. Bet kā pilsonei man var būt sava nostāja, un tā ir diezgan neinformēta, jo veikalā nekad neesmu pirkusi degvīna pudeli.

[..] Bet es dzeru alu, un Latvijai ir labs alus. Man garšo Valmiermuižas alus.

Manuprāt, tas ir atrodams arī Tallinas bāros.

Jā, pat uz kuģiem no Tallinas uz Helsinkiem. Es biju pārsteigta. Bet mums ir vienotais tirgus, un tas ir labi. Mēs gribējām vienotu tirgu, brīvu cilvēku pārvietošanos. Mums to vajadzētu novērtēt pat tad, ja cilvēki pērk preces citā valstī. Tas ir dabiski.

Mums jāiemācās strādāt ar šo jauno pasauli

Nav skaidras atbildes par to, kas notiks pēc “Brexit” Lielbritānijā un Eiropas Savienībā. Dažus tas tracina. Daži jau joko par visu šo procesu. Jūs šo “Brexit” vērojat ar pacietību, nepacietību? Satraukumu, ziņkāri?

Tā ir Lielbritānijas tautas griba. Viņi pieņēma šo lēmumu. Mums tagad jāstrādā kopā, lai noteiktu – es joprojām teiktu – mūsu kopīgo nākotni. Kā patīk uzsvērt mūsu Lielbritānijas draugiem: “Mēs pametam Eiropas Savienību, nevis Eiropu”.

Mēs cenšamies sadarboties ar viņiem šī saukļa ietvaros. Mums ir arī daudz citu saikņu ar Lielbritāniju, ne tikai “Brexit” process. Lielbritānija ir mūsu NATO ietvarnācija, un mums regulāri ir kopīgas mācības. Mums ar Lielbritāniju ir ļoti cieša sadarbība aizsardzības jomā. Mēs kopā cīnījāmies Afganistānā, Helmandā. Mēs priecājamies, ka Lielbritānija grib turpināt piedalīties Eiropas Savienības aizsardzībā.

Mums jāatrod veidi, kā stiprināt attiecības, kas būtu pozitīvi nākotnei. Jo šajās debatēs būs mazāk emociju, jo labāk arī mūsu pusei. Mums jāparāda stratēģiska pacietība vienam pret otru, kā arī sapratne par mūsu parlamentu un tautu lēmumiem. Manuprāt, tieši to mēs arī darām. Patiesībā, ja paraugās uz Eiropas Savienības un Lielbritānijas pusi un ņem vērā šī jautājuma mērogus, tas nav bijis slikti pārvaldīts process.

Autors Edvards Lūkass nesen minēja, ka, viņaprāt, nav laba doma jaukt tiešo un pārstāvniecisko demokrātiju. Nevar izvirzīt referendumā vienkāršu jautājumu un panākt ļoti sarežģīta jautājuma atrisināšanu.

Viņš ir pirmais Igaunijas e-rezidents un mans labs draugs, un, manuprāt, šajā gadījumā tas nav pilnīgi pareizi viena vienkārša iemesla dēļ. Referenduma kampaņā izmantoja dažādas informācijas druskas, kas vēlāk izrādījās nepatiesas. Manuprāt, ja var garantēt – bet vai tas ir iespējams, viss atkarīgs no cilvēka dabas –, ka mums ir caurspīdīga, uz faktiem balstīta informācija un katrs pilsonis iedziļinās šajā informācijā, mēs varam paļauties, ka pilsoņi izlems grūtus jautājumus.

Tāpēc ka Eiropā, pavisam netālu no Lielbritānijas, ir vēl viena valsts ar diezgan līdzīgu kultūru. Pat viņu Nobela prēmijas laureāti raksta angļu valodā. Es domāju Īriju. Vienas paaudzes laikā ar vienu referendumu pēc otra viendzimuma attiecības pārstājušas būt krimināla lieta, un ir atzītas viendzimuma laulības. Ir atcelts aborta aizliegums. Visas šīs lietas tika izlemtas ar referendumiem.

Nevajag vispārināt pēc viena vai diviem piemēriem, ja pavisam tuvu ir pilnīgi citi piemēri. Jo mierīgākas debates, jo cilvēki ir informētāki. Jo vairāk tie apzinās savu atbildību, jo labāks ir iznākums. Es paļaujos uz cilvēkiem.

Protams, ir pamatlietas, ko parasti nejautā. Piemēram, vai vairākums var izlemt par minoritāšu tiesībām. Bet Īrija parāda, ka pat šajā gadījumā, ja ir atklātas un godīgas debates, kur abas puses viena pret otru izturas ar cieņu, var virzīt savu sabiedrību uz priekšu.

Ja atceraties referendumus par pievienošanos Eiropas Savienībai, mēs pieņēmām lēmumu par ļoti svarīgu jautājumu, par mūsu nacionālo drošību un labklājību. Vai tad arī vajadzēja teikt, ka tas ir pārāk svarīgs jautājums un “mēs to nevaram jautāt tautai”?

Jā, mēs riskējām. Un Igaunijā, lai kas arī bija atbalstītāji, neviens par to īpaši nedomā. Mēs tikām cauri. Tas nemaz nebija viegli. Bija vismaz viena liela partija, kuras viedoklis bija neskaidrs vai pat negatīvs par pievienošanos Eiropas Savienībai. Tā laika prezidents uzrunāja Igaunijas lauku iedzīvotājus un pārliecināja viņus, ka Eiropas Savienība viņiem nāks par labu. Tagad Igaunijas lauku iedzīvotāji ir spēcīgi Eiropas Savienības atbalstītāji. Politiskie līderi pārliecināja cilvēkus izdarīt lietu, kas bija ļoti svarīga. Vai var teikt, ka referendums nekam neder?

Nebūt ne. Jūs vienmēr atbalstāt un aizstāvat liberālās demokrātijas idejas un vērtības. Mēs redzam, ka Eiropā un pat visā pasaulē arvien populārāka kļūst nostāja pret imigrāciju, populisms un galēji labējās kustības. Arī Igaunijā. Vai jums ir kāds skaidrojums šim procesam, kas tagad notiek?

Manuprāt, daļēji tas saistīts ar to, ka dzīvojam savstarpēji cieši saistītā sabiedrībā. Varat sapulcināt ap sevi līdzīgi domājošos un strādāt kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem globālā mērogā. Ir pozitīvais. Piemēram, cilvēku grupas, kas grib apgūt latviešu valodu. Vai arī cilvēki, kuri grib atbalstīt sieviešu tiesības visā pasaulē. Vai arī cilvēki, kuri grib strādāt pie konkrētām problēmām jaunattīstības valstīs. Piemēram, pūļa finansējuma jautājumiem. Šīs grupas var apvienoties globālā mērogā. Bet vēl ir arī balto pārākuma grupējumi. Ir grupējumi, kam raksturīgi sieviešu nīšanas elementi. Tie visi pastāv.

Sociālajiem tīkliem un tehnoloģijām ir pozitīvā puse un ir arī negatīvie blakusefekti. Pasaule mainās, un mums tas ir jāpieņem. Mums jāiemācās strādāt ar šo jauno pasauli.

Piemēram, Igaunijā varbūt neatradīs pietiekami daudz balto rasistu, bet ar globālā tīmekļa atbalstu pēkšņi viņi var justies lepni par to burbuli, kurā viņi dzīvo. Tā es to redzu.

Protams, mums kā politiķiem ir jāatgādina, kāpēc kā savu pamatu esam izvēlējušies liberālās demokrātijas vērtības. Tas ir ļoti svarīgi.

Latviešiem un igauņiem kas var būt vēl vienkāršāks? Mūsu neatkarība ir atkarīga no starptautiskos likumos balstītas pasaules kārtības. Vai var prasīt, lai citi cilvēki pieņem šo liberālās demokrātijas skatījumu par tiesībām uz neatkarību un tautas tiesībām uz pašnoteikšanos, ja paši necienām šīs liberālās demokrātijas vērtības? Mums nevajadzētu būt grūtībām to saprast, bet reizēm ir jāpasaka acīmredzamais, un tas ir jādara katru dienu.

Es atceros saukli: “Vārds ir brīvs.” Tas bija jaunās valdības zvēresta nodošanas laikā. Vai jūs jutāt apdraudējumu preses brīvībai?

Nē. Igaunijas mediji ir brīvi, un tajā brīdī es nejutu apdraudējumu, bet mums valdībā tagad ir partija, kas regulāri apgalvo, ka mediji pret vienu vai otru grupu izturas ar necieņu, nepareizi, un atbalsta visus pārējos. Igaunijas mediji ir ļoti neatkarīgi un ir bijuši ļoti līdzsvaroti visus šos 30 gadus, un par to es tos cienu. Gribu atbalstīt to, ka tie šādi arī paliek. Manuprāt, bija nepieciešams tajā brīdī to pateikt publiski.

Lai gan zinu, ka nodrošināt Igaunijas mediju neatkarību nav mans pienākums, tas ir mediju izdevniecību un žurnālistu pienākums. Bet es esmu viņu pusē.

Es paļaujos un ticu Igaunijas medijiem kā vienam veselumam, ka tas sniegs mums līdzsvarotu faktu kopainu.

Ir normāli, ka mazas valstis izjūt bažas par savas valodas attīstību

Igaunija kļūst arvien pievilcīgāka pilsoņiem no dažādām valstīm. Arī austrumu valstīm, lai brauktu šurp strādāt. Tas ir redzams statistikā. Bet, citējot jūsu iekšlietu ministru: “Igaunija nepieņems nevienu patvēruma meklētāju. Jau pietiek problēmu ar ukraiņiem.” Kā jūs to redzat? Viņš saka, ka tā ir kultūras un demogrāfijas problēma, jo tie mēdz iekļauties krieviski runājošajā kopienā. Pēc iekšlietu ministra vārdiem tā ir problēma.

Patiesībā es trīs gadus aicināju mūsu politiķus rīkoties. Esmu mazliet vīlusies, ka šī koalīcija, kas droši vien ir nacionālistiskākā, ja tā var teikt, vai patriotiskākā, kāda ir bijusi, nav izlēmusi mainīt Igaunijas skolu sistēmu uz apmācību tikai igauņu valodā. Tāpat arī bērnudārzos. Jo tad šī problēma pagaistu. Eiropā ir brīva cilvēku pārvietošanās. Tas nerada nekādu satraukumu, ja esi drošs, ka tas neapdraud valsts kultūras identitāti.

Mums visiem ir kultūras identitāte. Visi esam patrioti un lepojamies ar savu kultūras identitāti. Ir normāli, ka mazas valstis izjūt bažas par savas valodas attīstību.

Vai cilvēki mācīsies šo valodu pat tad, ja viņi te dzīvo? Ja apmācība skolās notiek tikai jūsu pašu valodā, kas ir vienīgā oficiālā valsts valoda, un tā tas ir gan jūsu, gan arī mūsu valstī, tad vairs nav šādu bažu. Un, ja paraugās no cilvēktiesību jautājuma perspektīvas – kā attīstītai Eiropas valstij mums visiem šeit dzīvojošajiem cilvēkiem ir jādod līdzvērtīga iespēja iekļauties mūsu sabiedrībā.

Tādēļ mūsu pienākums ir nodrošināt apmācību igauņu valodā katram bērnam, kurš Igaunijā uzsāk skolas gaitas.

Ja mēs spēsim cienīt visu šo cilvēku tiesības, kas likumīgi apmetušies uz dzīvi Igaunijā, tas arī mazinās mūsu bažas par to, kas notiks ar igauņu valodu un kultūru. Ar to pietiks. Mēs to zinām. Igaunijā patiešām ierodas cilvēki.

Jāsadarbojas arī ar Krievijas pilsonisko sabiedrību

Šovasar jūs tikāties ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Pēc tam ielūdzāt viņu uz Igauniju. Kāpēc attiecībās ar Krieviju izvēlējaties šādu pieeju? Kāpēc braucāt tikties ar viņu uz Maskavu?

Es dodu priekšroku vietai pie sarunu galda, nevis ēdienkartē. Mums ir kaimiņš, un mēs zinām, ka tas neciena noslēgtās vienošanās un starptautiskos līgumus. Visas šīs lietas es arī apspriedu ar prezidentu Putinu. Bet līdzīgi kā aukstā kara laikā – laikā, kad pastāvēja kodolkara draudi, varbūt pat esam atgriezušos tajos laikos, ja ņem vērā to, kas notika ar INFT līgumu un tā tālāk – Rietumu līderi devās un runāja, devās un diskutēja. Viņi nepanāca mūsu neatkarību. Mēs paši to panācām, kad sabruka Padomju Savienība, bet viņi turpināja sarunas. Apvaldīja riskus, apzinājās situāciju.

Es uzskatu, ka mums ir sava vieta, ja tā var teikt, šajā apvaldīšanas vienībā. To valstu vidū, kas cenšas panākt, ka mēs varam sadarboties ar Krieviju līdz tam brīdim, kad tai atkal ir svarīgas pašas noslēgtās vienošanās un starptautiskie līgumi.

Mums ir jāsadarbojas arī ar Krievijas pilsonisko sabiedrību. Piemēram, mēs uzņemam krievu studentus savās universitātēs, lai daudziem cilvēkiem būtu dzīves pieredze brīvā un demokrātiskā valstī. Tas ir mūsu pienākums kā kaimiņam. Es tā uzskatu.

Bet ir vairāki kaimiņvalstu politiķi, jo īpaši Lietuvā, kuri jautā, kāpēc nebija komunikācijas un koordinācijas pirms vizītes?

Bija gan komunikācija, gan koordinācija. Es ielūdzu visu Eiropas Savienības valstu vēstniekus uz tikšanos, kur visu to pirms tam apspriedām.

Ja Krievijas prezidents ieradīsies Igaunijā un ja viņš jūs ielūgs nākamgad apmeklēt 9. maija svinības, vai jūs apsvērtu braucienu uz Maskavu?

Mans ielūgums viņam ir nodots. No viņa puses tāda nav, tāpēc šobrīd man par to nav jādomā.

Un kādi būtu jūsu argumenti par došanos uz Maskavu tā sauktajā Uzvaras dienā?

Kāpēc spekulēt? Esmu nosūtījusi viņam savu ielūgumu. No viņa puses nekādu ielūgumu neesmu saņēmusi. Tāpēc man par to nav jāizvirza nekādas spekulācijas.

Ja jūtaties ļoti noguruši, ejiet laukā

Pats pēdējais jautājums. Uz mani un daudziem cilvēkiem tas atstāja lielu iespaidu, kad pērn noskrējāt Ņujorkas maratonu. Vai tā bija jūsu pirmā reize?

Nē. Neviens neskrien savu pirmo maratonu, būdams prezidents. Protams, ne.

Jūs uzrādījāt ļoti labu rezultātu. Mazliet vairāk par četrām stundām. Kā jūs gatavojaties, trenējaties, būdama prezidente?

Es netrenējos īpaši maratonam. Es daudz kustos. Braucu ar skrituļslidām, ar divriteni, skrienu. Protams, pirms Ņujorkas man vajadzēja veikt arī garo distanču skrējienus, lai būtu labāk sagatavota. Bet šis rezultāts par 10 minūtēm atpaliek no mana personīgā rekorda, tā kā nevaru teikt, ka, būdama prezidente, esmu noteikusi sev mērķi noskriet maratonu un iegūt labu rezultātu.

Es uzturu sevi formā, jo citādi mans prāts pārstāj darboties. Tāpēc es to daru. Iesaku arī citiem cilvēkiem - ja jūtaties ļoti noguruši, ejiet laukā. Tas ir ļoti jauki. Pat rudenī, oktobrī, pat tad, kad līst lietus un ir tumšs – esiet ārā. Tas jūsu prātu padara asāku.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti