Panorāma

Panorāma

Panorāma

Tautiešus Lielbritānijā mulsina «Dvēseļu puteņa» garums

Privātums un datu aizsardzība Covid-19 laikā

Kādus datus drīkst un nedrīkst prasīt Covid-19 aizsegā? Intervija ar Datu inspekcijas direktori

Covid-19 ieviesusi daudzas pārmaiņas, ietekmējot arī sasvstarpējās attiecības. Piemēram, ziņu apjomu, ko vajadzības gadījumā mēs par sevi sniedzam citiem, un arī informācija, ko mēs vēlamies uzzināt par līdzcilvēku gaitām, ja tas mūs varētu pasargāt no saslimšanas. Līdz ar to viens no joprojām aktuālajiem jautājumiem ir, kā tas viss samērojams ar privātumu un datu aizsardzību.

Datu valsts inspekcijā stāsta – pēdējā laikā jautājumu par to, ko drīkst vai nedrīkst, vācot datus Covid-19 laikā vairs nav tik daudz, kā martā, aprīlī un maijā. Tomēr tie joprojām ir aktuāli, jo situācija mainās. Piemēram, vienā brīdī Ministru kabineta noteikumi paredz prasīt apliecinājumus izglītības iestādes, ka nav bijuši saskarē, citā brīdi, vairs neparedz, bet iestāde tomēr gribētu tos prasīt. Arī frizētavās sākumā bija vieni noteikumi, vēlāk – citi.

Datu valsts inspekcijas direktore Jekaterina Macuka stāsta, ka vadmotīvs, kurā brīdī privātuma robežas pārkāpjamas, vienmēr ir atbildē, kāds tam ir pamats un vai no šādu datu vākšanas ir labums sabiedrībai.

Ko drīkst vaicāt frizieris un priekšnieks?

LTV: Vai frizieris vai frizētavas īpašnieks drīkst prasīt kādas ziņas, datus klientam, vai nē?

Jekaterina Macuka: Pēc būtības ir tā – mums ir jāskatās normatīvo aktu regulējums. Šobrīd bija spēkā MK rīkojums, kurš paredzēja pienākumu tiem cilvēkiem, kuri sniedz gan frizētavas, gan tetovēšanas pakalpojumus, piemēram, prasīt cilvēka vārdu, uzvārdu telefona numuru, lai pēc tam varētu viņu atrast. Šobrīd tāda noteikuma vairāk nav, līdz ar to nav arī tiesiska pamata kaut ko jautāt.

Un kā ir ar temperatūras mērīšanu darbiniekiem, studentiem, skolēniem?

Tas viss ir atkarīgs no tā, kādā veidā jūs to darāt. Ja darba devējs vai arī sabiedriskas ēdināšanas kompānija pirms ieiešanas nomēra, paskatās temperatūru un pasaka “jā, temperatūra ir laba, lūdzu ejiet iekšā”, tad tas ir iespējams. Ja savukārt darba devējs vai jebkura cita kompānija, kura to dara, tos datus arī uzkrāj un vēl pēc tam salīdzina darbinieku temperatūras, izdara citus secinājumus un izmanto to citam mērķim, tad, protams, nevar to darīt

Kā ar atvaļinājumiem, jo tagad ir atvaļinājumu laiks? Daudzi arī izmantojuši situāciju, ka atkal var ceļot. Vai darbiniekam ir jāatskaitās darba devējam, kur un kad viņš ir bijis?

Mums ir jāskatās no cita aspekta. Šobrīd gan normatīvais akts, gan Ministru kabineta noteikumi par Covid-19 seku pārvarēšanu nosaka – ja jūs esat atgriezies no noteiktām valstīm, kuras ir sarkanajā saraksta, jums ir jāievēro pašizolācija. Līdz ar to darba devējs var brīdināt darbinieku, ka, ja viņš brauc uz tādām valstīm, viņš pēc tam neiet uz darbu. Un, ja viņš tomēr pārkāpj, tad attiecīgi darba devējs var attiecīgi rīkoties. Prasīt arī līdz civiltiesiskai prasībai, jo pēc tam arī darba devējam ir civiltiesisks pienākums nodrošināt telpu dezinfekciju, kas ir arī izdevumi.

Bet, ja šis ceļojums, gan pašizolācija iekrīt atvaļinājuma laikā, vai pēc tam darba devējam būtu tiesības jautāt: kur tad tu biji?

Pēc būtības nē, jo tad jau arī visi tie riski pazūd.

Kā ir ar kafejnīcām, restorāniem, izklaides vietām – vai tur var prasīt reģistrēt klientus? Un, ja jā, tad uz kādiem noteikumiem?

Vienmēr ir jautājums, ko jūs ar to informāciju darīsit, kāda mērķa labad.

Jo tas, ka restorāns zinās, ka es esmu bijusi tajā restorānā, nepalīdzēs ne man, ne restorānam apkarot Covid-19. Bet šajā gadījuma Slimību profilakses un kontroles centrs jau aptaujās tos cilvēkus, kuri ir saslimuši, kur ir bijuši. Viņi paši informē šo institūciju. Attiecīgi informēs kafejnīcu, restorānu un veikalu, kur viņš ir bijis, un arī noteiktus pasākumus veiks. Turklāt Latvijā ir arī aplikācija “Apturi Covid”, kas arī izmantojama, bet nevienam citam nav nekas jāprasa par jūsu atrašanās vietu.

Cik drošas ir aplikācijas?

Par šo lietotni runājot, daudziem joprojām ir bažas, vai tomēr manus datus neizmanto. Es saprotu, ka tās izstrādes laikā arī ar Datu valsts inspekciju tika saskaņots. Ko jūs atbildētu šiem cilvēkiem par bažām, vai tikai manus datus nepamatoti neizmanto?

Es laikam pati vairākkārt esmu minējusi, ka

no visām mūsu telefonos esošajām aplikācijām šī ir visnekaitīgākā aplikācija.

Tā, pirmkārt, neprasa ne vārdu, ne uzvārdu, ne dzimšanas datumu, ko prasa daudzas citas. Pēc būtības, jūs tikai norādāt telefona numuru, un arī jūs izvēlaties norādīt vai nenorādīt. Līdz ar to mums ir tā saucamā decentralizētā sistēma, kura paredz to datu glabāšanu paša cilvēka telefonā. Tā pēc būtības nenolasa to atrašanās vietu kā tādu. Tā fiksē kontaktu. Bet nevar pateikt, vai tas bija centrā, vai tas bija veikalā, vai tas bija konkrētajā kafejnīcā.

Kas būtu tas brīdis, kad jūs ieteiktu lietotni neizmantot, ja, piemēram, kāds cits izstrādā kaut ko analogu?

Tas ir īstenībā atkarīgs no aplikācijas izstrādes veida. Jo arī Eiropas Savienībā  bija mēģinājumi dažām valstīm izstrādāt aplikāciju, un tad viņi nolasīja arī atrašanās vietu, un viņi fiksēja ne tikai kontaktu, bet arī  konkrētu vietu. Un šajā gadījumā jau parādās riski, ka kaut kur uzkrājas informācija. Ne tikai, ka  kods  tāds saskaras ar kodu tādu, bet tas notika tur un tur. Un tad attiecīgi jūs varētu izsekot to personu. 

Protams,  arī tādas Āzijas valstis kā Ķīna, Singapūra, viņām arī tiek piemērotas šādas aplikācijas. Bet, piemēram, Ķīnas aplikācijas izseko ne tikai atrisinās vietu, bet konkrētu vārdu uzvārdu. Līdz ar to no Eiropas Savienības viedokļa, mums šāda iespēja nebūtu pieļaujama. Un, protams, ja kāds vēlētos Latvijā izmantot aplikāciju, kurā  obligāti izsekot pēc vārda uzvārda vai, piemēram, sejas attēla, kur arī ir daži ierosinājumi, ka varētu fiksēt pēc sejas atpazīšanas tehnoloģijas sejas, nu tad attiecīgi zināt, ja šis cilvēks ir saslimis, mēs izmeklēsim pa visām kamerām, šāda sistēma jau pārkāptu cilvēka tiesības uz privātās dzīves aizsardzību un personas datu aizsardzību.

Kā ir ar epidemiologiem, vai cilvēks drīkst neatklāt epidemiologiem kaut kādus datus?

Mums te ir jāskatās nevis datu jautājums, bet epidemioloģiskās drošības likums. Un, ja mēs uz to paskatāmies, tad drīzāk nē. Jo pēc būtības, ja cilvēks neteiks, kur viņš ir bijis, epidemiologi nevarēs saprast, kādā veidā slimība ir izplatījusies. Vai arī nevarēs brīdināt tos cilvēkus, lai viņi ātrāk nāk taisītu testus un zinātu, ka viņi ir saslimuši, un viņi neaplipinātu citus cilvēkus.

Covid-19 koronavīrusa
izplatība Latvijā
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti