Atveroties Eiropas Savienības robežām, aizvien vairāk ļaužu aizbrauca arī no Slagūnes, bet palikušajiem pakalpojumu klāsts saruka. 30.septembrī pa vietējo ceļu kursēja arī pēdējais maršruta autobuss, kurš līdz šim Slagūnē iegriezās vismaz reizi nedēļā.
Slagūnes iedzīvotājs Aigars Vilks atzīst, ka ciemā dzīvo pensionāri, kuriem dažreiz vajag aizbraukt uz Dobeli, bet tagad transporta nav.
Annenieku pagasta pārvaldes vadītājs Guntis Šmīdlers stāsta, ka pēc pašvaldības aplēsēm, “pašā centrā mums ir četri cilvēki, apkārt viensētās tādi, kuri varbūt varētu domāt par pārvietošanos ar autobusu, kopā seši”.
Aigars Vilks piekrīt, ka braucēju jau esot bijis maz. Pats viņš pat uz 15 kilometru attālo Dobeli dodoties ar velosipēdu. Arī Saiva Kazlapa ik dienu uz darbu un atpakaļ min velosipēda pedāļus.
Viņa nedomā, ka šādas vietas kā Slagūne vēl ir iespējams atdzīvināt, “tāpēc, ka ļoti daudzi ir izbraukuši”.
“Es to spriežu arī pēc savas ģimenes, un nebrauks jaunieši atpakaļ, nebrauks. Viņi jau tur savas ģimenes dibina,” saka Saiva.
Pagasta pārvaldes vadītājs mierina, ka caur Slagūni vēl kursējot skolēnu autobuss, bet skatīties uz attālākajiem lauku ciemiem, kuri viens aiz otra ierakstās ''Zudušās Latvijas'' kartē, gan esot skumīgi.
“10-20 gadu griezumā jau mums praktiski ir pazudušas vietas, ir vietas, kur cilvēki ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, kur kādreiz bija skolas, bērnudārzs…” saka Šmīdlers.
Šobrīd Slagūnē dzīvo 12, Ausātās četri, bet Anneniekos aptuveni četrdesmit cilvēki. Mazs mierinājums ir tas, ka netālu no šosejas rīdzinieki nereti izvēlas iekārtot sev vasarnīcas.
