Biedrības "Latvijas Samariešu apvienība" pakalpojumu "Aprūpe mājās" var saņemt, vēršoties savas pašvaldības Sociālajā dienestā, ja "Latvijas Samariešu apvienība" ir pakalpojuma sniedzējs attiecīgajā pašvaldībā. Atkarībā no cilvēka ienākumu līmeņa pakalpojums var būt pilnībā vai daļēji finansēts no pašvaldības līdzekļiem.
Informāciju par pakalpojumu var saņemt arī tuvākajā "Latvijas Samariešu apvienības" nodaļā vai zvanot uz apvienības uzziņu tālruni 8898.
Īpaši aprīkotā automašīnā, kas atbrauc tieši pie klienta, iespējams izmazgāt veļu, nogriezt matus, veikt nagu aprūpi un ieiet siltā dušā. Vientuļajiem senioriem laukos, kur nereti ūdens pieejams vienīgi akā, aprīkotā busiņa un Latvijas Samariešu apvienības darbinieku ierašanās ir lieli svētki. Viņi tiek apčubināti, nomazgāti, safrizēti un uzklausīti. Un nereti tieši parunāšanās ir labākās zāles pret skumjām un vientulību.
Mājas aprūpe Latvijā kļūst aizvien izplatītāks un beidzot arī pieejamāks pakalpojums. Biedrība "Latvijas Samariešu apvienība" ir lielākais sociālo pakalpojumu sniedzējs visā valstī, šobrīd aprūpes mājās pakalpojumu apvienība sniedz 20 Latvijas pašvaldībās.
Marija un zīlītes
Aigars Bražis un Guna Grundmane oficiāli ir izbraukuma brigādes aprūpētāji. Bet sirmgalvji viņus sauc par bērniņiem, mīļajiem ciemiņiem un citos sirsnīgos vārdos.
Latvijas pilsētu realitāte ir skarba. Piemēram, Marijas kundze Skrundā dzīvo mājā, kur ūdens ir tikai akā. Kā viņa, kura bez sava spieķa nevar paiet, lai pati sanes malku un ūdeni, to uzsilda un nomazgājas?
Brigāde Marijas pagalmā iebrauc brīdī, kad viņa skatās "Mīlas viesuli". Aprūpētāja Guna dikti atvainojas. Marija smaida un met ar roku – tak vakarā atkārtos. Bet duša gan ir kaut kas vienreizējs un neatkārtojams. Marija jau salikusi maisā mazgājamās drēbes. Aigars jau zina, kur ir kontaktligzda. Pieslēdz elektrību un žžž... Busiņā sāk griezties veļas mašīna. Marijas drēbes Aigars pēc tam izžaus tepat pagalmā. Rīt cita aprūpētāja nesīs produktus, tad novāks izžuvušos palagus un ienesīs iekšā nelielajā dzīvoklītī.
Marija dodas uz dušu. Guna palīdz. Izmazgā matus. Noberž muguru. Tikmēr Aigars sanes malku. Un tiek galā ar biezo segu, jo Marija pati jaunu pārvalku segai nevar uzvilkt. Rokas par vājām.
Marijas vīrs ir miris. Bērnus Dievs nav devis. Uz pansionātu šausmīgi negribas. "Nu kā man iet? No rīta pieceļos, nomazgājos, acis aukstā ūdenī, lai labāk redz. Paēdu brokastis. Man jau ir tie seriāli, "Mīlas viesulis". Gribas palasīt grāmatu, bet acis... Vajag baltu lapu un melnus burtus. Iekurinu plīti siltumam. Pavāru kādu zupu vai kartupeli," stāsta Marija Sadovska.
Marijai patīk šāda dzīve. Dzīvo savā ritmā, palīdz samarieši.
Marija ne tikai joprojām pati sevi aprūpē, bet viņai aiz loga ir draudzenes – zīlītes.
Marija izliek viņām speķi, skatās uz putniņiem un priecājas.
"Ja man liktenis nenoliks gulošu, es gribu savā istabiņā. Man jau būs grūti. Es esmu pieradusi viena. Zinu, ka nav slikti tajos pansionātos. Mums no kluba viens tantuks, kam tagad jau pāri 100 gadiem, aizgāja un teica – būtu es zinājusi, ka tik labi, ātrāk būtu uz to pansionātu nākusi. Bet es iešu tikai tad, ja neko pati vairāk nevarēšu," saka Marija.
Kā ķīlnieki savā dzīvoklī un dziļi laukos
"Bet, Marijastant, tu taču visu vari!" Guna ir tik iedvesmojoša. "Paskaties, ēst pati gatavo. Vēl palasi. Zīlītēm speķi izliec. Marija, tu esi malacis!"
Guna Grundmane saka, ka nenosoda nevienu tuvinieku un nevienu lēmumu. Vecums nav viegls nevienam. Bet kā ir labāk? Ievietot mammu vai tēti pansionātā? Ļaut viņam dzīvot pašam, savā ierastā vidē, bet visu laiku uztraukties?
Gunai nereti sanāk vārdu pārmaiņas ar saviem klientiem: "Es nenosodu nevienu tuvinieku. Bet es saku savējiem: nu, labi, tu gribi, lai tavs pieaugušais bērns dzīvo pie tevis. Labi, atnāks tas tavs pieaugušais bērns. Tevis dēļ pametīs darbu, savu ikdienu. Tu būsi laimīgs? Jūs abi būsiet nelaimīgi. No kā jūs dzīvosiet, no kā pārtiksiet? Tāpēc jau esam mēs, samarieši! Mēs nākam un palīdzam!"
Pakalpojuma "Aprūpe mājās" ideja un būtība ir tāda, ka aprūpei ir jādodas pie cilvēka. Samariešu apvienības darbinieki
dodas palīdzēt tiem cilvēkiem, kuriem nav pieejamas ērtības un ir kādas ikdienas grūtības, lai viņi pēc iespējas ilgāk varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi ierastajā vidē – savās mājās.
Samariešu atbalsts mājās tiek nodrošināts ar Drošības pogu, ar kuru cilvēks var ziņot, ka steigšus nepieciešama palīdzība, un īpaši aprīkotām automašīnām, kurās izveidots pārvietojams aprūpes birojs ar autonomās strāvas ģeneratoru, dušu ar silto un auksto ūdeni, tualeti, gāzes plītiņu, ledusskapi, veļas mazgājamo mašīnu, specializēto aprīkojumu pēdu kopšanai un matu griešanai, dodoties pie cilvēka uz viņa dzīvesvietu.
2022. gada nogalē pakalpojumu saņēma 2618 Latvijas iedzīvotāji. Daudzi pat nespēj iedomāties, kā jūtas ikviens no šiem cilvēkiem. "Daudzi paliek par ķīlniekiem. Bijām pie tantes, kura dzīvo piektajā stāvā. Un viņa gadiem, gadu desmitiem nav bijusi laukā. Tur nav lifta. Un viss. Dzīvo kā ķīlniece pašas dzīvoklī.
Vistrakāk ir tiem, kas dzīvo dziļos laukos. Ja nav kaimiņa, kas ienāk, atnes kaut ko no veikala. Nav, kas palīdz," zina stāstīt Guna.
Vēlas palikt savās mājās
"Mamm, nu saņemies!" "Tēti, nu beidz!" – aprūpētāja Guna no galvas zina to, ko pieaugušie bērni saka saviem vecākiem. Bet viņi tiešām nevar. Nevis negrib, bet fiziski nevar. Viņi neredz to maizes drupaču uz galda vai to izlieto tējas pilīti blakus plītij.
Neiecietība pret cilvēkiem gados ir ļoti liela. Iespējams, tuviniekam grūti pieņemt, ka reiz tik darbīgā mamma tagad tikai sēž gultā. Skatās seriālus. Vai klausās radio. Neviens vairs negatavo peldošās salas vai uzputeni, gaidot ciemos bērnus un mazbērnus. Citiem uzsmērēt sviestmaizei ir grūti. Taču atstāt savu vidi seniori nevēlas.
Citiem iesakņojies uzskats, ka aprūpes iestāde ir "nabagmāja". Tā viņi paši to sauc un pārcelties uz pansionātu nav pierunājami ne par kādu cenu. Ja vien ir iespējas, cilvēki var palikt savās mājās, savā vidē. Aprūpētāji gatavi gan palīdzēt ar produktu sagādāšanu vai siltām pusdienām (arī tādas iespējas ir, ka senioram mājās piegādā jau gatavu ēdienu), gan ar mājas sakopšanu un citām lietām. Trūcīgajiem šīs izmaksas sedz pašvaldība. Citi par to maksā no pensijas.
Vallija un jūra
Vallija aprūpētājus un LTV sagaida saposusies. Tik skaista sarkana kleita! Un baltas adītas zeķes! Puķīte rozīte. "Norakstāmie. Tādi mēs esam," viņa saka. "Bet tā arī ir. Savu laiku rozes zied, savu laiku magonītes. Bet ne tās vecās pojenes dārzā, ne tie vecie divkājainie kādam patīk. Vai ir vajadzīgi. Nu vai tad tā nav?"
Vallijas dzīvoklis ir gaišas saules gaismas pieliets. "Visi mani tuvākie ir kapos. Vīrs, dēls, mazdēls pameta mani." Un tad Vallija samiedz acis: "Un vairāk man precinieki neķeras. Metu makšķeri, tukšs. Tādi vieninieki kā mēs, tādu ir daudz."
Bet kas vainas aprūpes iestādei? "Man neprasītos tādā barā, tas bars mani traucē. Varbūt tie 44 gadi darba vietā, tu jau esi bijis barā. Pietiekoši ar to baru jau esi izbaudījis. Tagad tā kā gribas mierīgāk. Ar dažiem es varu satikt." Tuvākajai draudzenei gadu jau pie simta.
Vienīgais, par ko dusmas, ka nostrādājusi garu darba mūžu, bet pensija nožēlojama: "Katram cilvēkam vajadzētu dzīves laikā dot iespēju nopelnīt tik daudz, ka vecuma galā ar to nopelnīto varētu izdzīvot. Ka nevajadzētu stāvēt kā lūdzējam ar pastieptu roku."
Bet Aigaram gan viņa roku dod labprāt, un abi dodas pa stāvajām kāpnēm lejā. Otrais stāvs. Bet nokāpt grūti. Vallijai šodien duša un pedikīrs.
Visgrūtāk vecumā esot atzīt, ka tu kaut ko nevari. Un visgrūtāk to atzīt pašam sev.
"Kas ir sāpējis, tas ir izsāpējis. Nu, ko tas līdzēs, ka es te gaudošu? Man tikai pašai no tā būs sliktāk. Maz naudas, jā. Vienīgais, kas man ir daudz, tie ir tauki. Uj, ģimenes ārsts katru reizi noskaita man lekciju par to," Vallija smejas. "Saulīte jau ceļ augšā. Tas nu gan ir. Jā, pasāp vienā vietā. Ja sāp dažādās vietās, bet, kā teica viens dakteris, tas nozīmē, ka labi. Slikti, ja visu laiku vienā vietā sāp. Tātad esmu vesela kā rutks!"
Samarieši, tieši Guna un Aigars bija tie, kuri izpildīja kādu senu Vallijas sapni. Aizveda viņu uz jūru. Bijusi traki vējaina diena. Vallijai bija jābūt Liepājā pie ārsta. Bet uz to jūru arī nu dikti gribas. Pēc dakteriem ietinuši Valliju segās un ar visu ratiņkrēslu aizvilkuši līdz jūrai. Cik reizē daudz un maz cilvēkam vajag? Vienkārši redzēt jūru.
