Kā veidojas?
Pirmais, ko uzsver psihiatrs, – lai arī sabiedrībā ir pierasts pieņemt, ka ir tikai vīrietis un sieviete, tas viss nav tik vienkārši. "Patiesībā tas, ka mūsu prātā ir tā ideja, ka dzimums ir kaut kas dihotoms, tas līdz galam neatspoguļo bioloģisko realitāti. Pirmkārt, ir skaidrs, ka ir šī pazīme, kur daudz dažādu slāņu," norādīja Bezborodovs.
Pirmais slānis – dabas piešķirtais jeb hromosomālais un anatomiskais dzimums. Proti, mantotais hromosomu skaits, kas atšķiras vīriešiem un sievietēm, arī dzimumorgāni. Lai arī šajās pazīmēs mēdz būt nobīdes, tās ir retas.
Nākamais – cilvēkam augot, tālākās dzimuma pazīmes veido hormoni, kas sāk palielināties pubertātes vecumā. Vīrišķie – testosterons, sievišķie – estrogēns. Tos ražo dzimumdziedzeri jeb gonādas attiecīgi vīrietim sēkliniekos, sievietēm – olnīcās. Bet atkarībā no tā, cik un kā ražo, var veidoties atšķirības.
"Būtībā tas hormonu daudzums un hormonu attīstība dzīves laikā ir atkarīga no gonādu darbības un šīs hormonālās atgriezeniskās saites pareizas darbības. Atbilstoši, protams, ka šī atgriezeniskā funkcija un gonādu darbība ir ģenētiski predisponēta atkarībā no ģenētiskā dzimuma. Bet ir ļoti daudzi gēni, kas nosaka gan pubertāti, gan hormonu sintēzi, gan arī hipofīzes attīstību. Tur ir vesela rinda ar gēniem, kuru mutācijas arī var izsaukt traucējumus šajā procesā. Tā ka tas nav tik vienkārši kā hipofīze, hipotalāms, gonādas un tad, teiksim, tas savstarpēji tiek regulēts. Tur vēl nāk klāt šo gēnu regulācija, kur arī var būt izmaiņas," skaidroja endokrinoloģe Dzīvīte-Krišāne.
Tad bioloģiskās dzimuma izpausmes vairs var arī nebūt tik acīmredzamas.
Taču visbūtiskākais šajā jautājumā ir tas, kas notiek cilvēka smadzenēs un kāds dzimums ir tajās.
"Šīs teorijas ir daudz pētītas medicīniskajā un zinātniskajā jomā. Būtībā tas, ja mēs runājam par šo smadzeņu dzimumu jeb to predispozīciju uz vienu vai otru dzimumu, tas ir atkarīgs no grūtniecības laika. Un tātad no vīrišķo vai sievišķo hormonu pārsvara darbības uz augļa smadzenēm, uz smadzeņu attīstību. Tāds var būt pavisam vienkāršots piemērs: ja mammai ir vīrišķo hormonu pārprodukcija, kas netraucē iznēsāt grūtniecību, tad uz augļa galvas smadzenēm darbojās vairāk vīrišķo hormonu, neskatoties uz to, ka ģenētiski veidojas meitene. (..) Tad nu ir šie pētījumi, ka, piedzimstot meitenītei, viņas uzvedība un ģērbšanās stils vairāk predisponē vīrišķīgāku. Tāda vīrišķīgāka meitene, kura vairāk rāpjas kokos, spēlējās ar mašīnām," skaidroja Dzīvīte-Krišāne.
Bezborodovs papildina: "Bet pēc tam pa virsu slāņojas mūsu dzīves pieredze un sociokulturālie, psihosociālie faktori."
Apzinās savu identitāti
Un veidojas dzimuma identitāte. "Piecu sešu gadu vecumā ir tas brīdis, kad lielākā daļa bērnu paši aktīvi deklarē, ka es esmu puisis vai meitene. Šajā vecumā mūsu sociokulturālajā vidē visbiežāk bērni izvēlas draudzēties vairāk ar sava dzimuma pārstāvjiem. No piecu sešu gadu vecuma tas jau ir diezgan skaidrs. Bet tas nenozīmē, ka identitātes veidošanās ir noslēgusies, jo visintensīvākais un visbūtiskākais vispār periods mūsu identitātes izveidē, tai skaitā arī dzimumu identitātes veidošana, protams, ir arī pusaudžu vecums," norādīja psihiatrs.
Tieši tad var izpausties kas iepriekš neapzināts. "Tad sāk attīstīties sekundārās dzimumpazīmes, sāk mainīties ķermenis. Protams, ka sāk aktualizēties neatbilstība starp izjusto dzimumu un to bioloģisko dzimumu. Vai arī var būt gadījumi, kad bērnu vecumā nekādas grūtības nebija, bet, tiklīdz sākas pubertāte, ir grūtības," skaidroja Bezborodovs.
Šie cilvēki paši piedzīvo šoku, paniku, ciešanas. "Šiem jauniešiem ir daudz lielāki riski gan uz garastāvokļa traucējumiem, depresijas, trauksmes veidošanos, uz paškaitējumu un arī uz pašnāvības mēģinājumiem. Viņi daudz biežāk, piemēram, cieš no vardarbības gan skolas vidē, gan citās vidēs. Viņiem daudz lielāka varbūtība ir izkrist, piemēram, no izglītības tāpēc, ka viņš nevar iet uz skolu. Jo tā trauksme ir tik liela, ka skolā jāiet uz fizkultūras stundām, jāapmeklē tualete dzimumam atbilstoši," pastāstīja bērnu psihiatrs.
Vai tas var būt pārejoši?
"Vēl līdz tai pēdējai desmitgadei mēs zinājām, ka lielākajai daļai šo jauniešu, kam sākas vai uzliesmo dzimumidentitātes traucējumi līdz ar pubertātes sākumu, šī problēma nepazudīs pati no sevis. Tā ar lielāku varbūtību stabilizēsies kā jau stabila transseksuālā dzimuma identitāte," pastāstīja Bezborodovs.
Taču pēdējo desmit gadu laikā, kad acīmredzami aug personu skaits ar dzimuma identitātes traucējumiem, ir kas tāds, par ko ārstiem vēl nav atbildes.
"Tas pieaugums absolūti lielākajai daļai ir uz bioloģisko meiteņu rēķina. Tas ir tas, ko mēs novērojam arī šeit, Bērnu slimnīcā. Mūsu gadījumā tie ir pēdējie trīs gadi, kad ļoti straujš šis pieaugums ir noticis. Viņiem nav tās tipiskās iepriekš zināmas izpausmes, kur mēs varam prognozēt, kā tas būs. Tā kā dotajā brīdī ar ļoti lielo grupu ar bioloģiskām meitenēm, kas vēršas pēc palīdzības saistībā ar izjusto distresu… Man nav atbildes, jo man vienkārši nav īsti datu ilgtermiņa, cik lielai daļai no viņiem tas saglabāsies kā stabila transseksuāla identitāte," atzina psihiatrs.
Viņš pieļauj, ka daļa no šiem cilvēkiem dzimuma spektrā atrodas tālāk no tipiskā dzimuma pola, taču iepriekš, iespējams, viņam nebija sociāli ļauts apzināties savu citādāko identitāti.
Tātad zinātne atšķirībā no reliģijas, kas akcentē tikai sievieti un vīrieti, runā par dzimuma spektru. Proti, par varavīksni ar dažādām dzimuma pazīmju kombinācijām, ko kā simbolu izmanto arī LGBT kopiena. Spektra viena daļa ir tas, kādā dzimumā cilvēks ir anatomiski, tad tas, kā viņš jūtas un kā izpauž sevi apkārtējai sabiedrībai. Vēl papildu jautājums ir par seksualitāti jeb to, kādus partnerus viņš izvēlas.
