Kā Ukrainas karā ievainotiem karavīriem palīdz atgriezties ikdienā. Intervija ar «Vaivaru» vadītāju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari” šoruden ārstējās 14 Ukrainas karavīri, kas guvuši smagas traumas. Daļa no viņiem nevarēs atgriezties ierindā, un būs jāatrod spēks ar smagu invaliditāti dzīvot tālāk. Latvijas mediķi ne pirmo gadu Ukrainas karavīriem sniedz fizisko un arī psiholoģisko rehabilitāciju. Pēc šiem pacientiem uz Ukrainu devusies arī ārste, “Vaivaru” vadītāja Anda Nulle.

Latvijas Radio: Jūs esat viena no ārstiem, kas šogad jau ne pirmo reizi devušies uz Ukrainas kara hospitāli, un uz Latviju pārvedāt vairākus karavīrus ar smagām traumām. Pastāstiet par pieredzēto tur – Ukrainas kara hospitālī. Vai bijāt jau iepriekš nonākusi līdzīgos apstākļos?

Intervija ar rehabilitācijas centra “Vaivari” vadītāju Andu Nulli
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Anda Nulle: Jāatzīstas, ka patiesībā tādā hospitālī, kur tiešām ved ievainotos no kara lauka, es biju pirmo reizi. Es atcerējos no Tartu Universitātes studiju laikiem, kad kaut ko mums mācīja par kaujā gūtajām traumām, par šķirošanām. Bet, nonākot kara hospitālī un redzot to ainu, es atzīšos, bija daudz ko pārdomāt par dzīvi kara apstākļos un dzīvi te, Latvijā, kur mums viss ir mierīgi.

Kas ir tas, kas paliek atmiņā no tās ainas?

Biju Kijevas galvenajā kara hospitālī, kurš ir milzīgs un, kā viņi stāsta, vecākais Eiropā. Sena ēka ar piebūvēm, bet ar jūtamu vēsturisku auru. Ukrainā atlasīt cietušos mēs no “Vaivariem” bijām jau otro reizi. Taču tajā pirmajā reizē mēs vairāk tikāmies ar kara darbības veterāniem – tiem, kas bija demobilizēti un jau ilgāku laiku pēc gūtajām traumām. Tas bija pilnīgi cits kontingents. Savukārt šeit mēs atradāmies reāli kara hospitālī, un ievainotie bija aktīvā kara dienesta jaunieši, jauni puiši.

Tas, kas mani šoreiz arī pārsteidza, - parasti ar militāristiem viss ir ļoti strikti, noteiktos rāmjos un noteiktos laikos. Mēs kopā ar vēstniecības darbiniekiem devāmies uz hospitāli norunātajā laikā, un pēkšņi mums ir jāgaida, un tas nav tā tipiski no viņiem, ja ir sarunāts. Un vēlāk izrādās, ka mēs nevarējām piebraukt tur, kur bija plānots, jo tikko bija ieradusies lidmašīna no kara darbības zonas ar nupat ievainotiem karavīriem un šie pacienti tiek sašķiroti pa nodaļām. Nu, tad, tiešām tās sajūtas bija tādas, ka tur notiek reāls karš un šeit ir reāli ievainotie – jauni cilvēki, kas, paldies Dievam, ir izglābti, bet ar ārprātīgi smagām traumām un ievainojumiem.

Daudz kas tur bija šokējošs, bet šī sajūta, ka karš ir turpat blakus, tā bija ļoti jocīga.

Kā mediķi izvēlas rehabilitējamos karavīrus, jo, visticamāk, palīdzība tur nepieciešama lielam skaitam cietušo?

Tā ir ļoti cieša sadarbība ar Ukrainas mediķiem, ar kara hospitāļa ārstiem, jo mēs nodefinējam, ko mēs šeit, Latvijā, varam piedāvāt un kādi, mūsuprāt, būtu tie pacienti, kuriem varam palīdzēt. Atlase notika konsīlija veidā – Ukrainas ārsti sagatavoja noteiktu skaitu pacientu. Un, iepazīstot pacienta vēsturi, izmeklējumus un arī izrunājot ar pašu karavīru, kādi ir viņa mērķi un uz ko viņš ir gatavs atveseļošanās procesā. Un balstoties uz tā, mēs faktiski arī veicām šo izvēli. Kā jūs teicāt,

ir ļoti grūti izvēlēties, jo palīdzība vajadzīga ļoti daudziem.

Bet Latvija ir maza valsts un šī ir vairāk tāda humāna misija, kurā palīdzēt varam nelielam skaitam ievainoto karavīru.

Minējāt, ka šoreiz tie karavīri vairāk bijuši jaunieši. Bet no tā laika, ko viņi Latvijā pavadīja rehabilitācijā, vai jums radās kāds priekšstats par viņiem – kāds ir viņu psiholoģiskais profils, kādi ir šie cilvēki?

Priekšstats radās ne tikai šajās 18 rehabilitācijas dienās, bet jau tur – kara hospitālī. Bija tāda sajūta, ka viņi ir ārkārtīgi motivēti.

Un viņi nebija čīkstoši, bēdīgi vai depresīvi, kā varētu iedomāties brīdī, ja jaunam cilvēkam sprādzienā pazaudētas abas kājas.

Patiesībā viņi bija ļoti pozitīvi noskaņoti uz rezultātu un neapšaubāmi ārkārtīgi garīgi stipri un milzīgi patrioti. Mani pārsteidza šis karavīru profils tādā pozitīvā ziņā

Tas ir tikai viens rehabilitācijas posms, un, iespējams, viņi izies tādu vēl un vēl. Bet kā ir vispār ar kara traumām, vai ir iespējams pēc tām atkopties, un vai cilvēks spēj atgriezties iepriekšējā rutīnā? Proti, vai radās secinājumi par to, kādi šie jaunieši ieradās “Vaivaros” pirmajā dienā un kādi viņi no šejienes devās prom?

Viena lieta ir rehabilitācija fiziskam ķermenim. Mēs labāk mākam tikt galā ar gaitas korekciju, pārvietošanās uzlabošanu, locītavu funkciju uzlabošanu un to, ko kopumā varam darīt ar ķermeni. Taču daudz sarežģītāk ir psihes un psiholoģiskā rehabilitācija. Taču jāatzīst, ka šiem puišiem varbūt tādēļ, ka viņi bija tikko aktīvajā kara dienestā esoši, ar viņiem psiholoģiskajā aspektā strādāt bija vieglāk nekā ar to iepriekšējo grupu, kas bija jau veterāni.

Vai ir iespējams vispār atkopties?

Līdz galam rehabilitāciju nekad nav iespējams veikt, jo vienmēr parādās jauni mērķi, ko sasniegt.

Taču no šiem 14 karavīriem desmit pacientiem bija veiktas dažāda veida amputācijas – kājas, rokas. Lielākajai daļai jau bija izgatavotas protēzes gan Vācijā, gan Amerikā. Tās ir augstas kvalitātes tehnoloģijas, bet tās jāiemāca arī pareizi lietot, lai tiešām būtu ērti dzīvot. Un šiem puišiem mēs iemācījām labāk kustēties, labāk staigāt.

Viens ir tās profesionālās atziņas, novērtējot, kā izmainījusies gaitas biomehānika un kāds ir tas leņķis, ko viņš locītavā var sasniegt. Bet daudz svarīgāk bija tas, ka

viņi paši teica, ka šeit jau otrajā dienā iemācījās lietas, ko tur nevarēja izdarīt pusgadu.

Un tas ir rādītājs, ka esam izdarījuši kaut ko labu. Runājot par Ukrainas rehabilitāciju, tā ir ļoti dažādā līmenī. Kaut kur tā sāk attīstīties, bet daudz kur ukraiņu speciālisti ir tajā punktā, kur mēs bijām pirms 25 gadiem – ir zināšanas, ir virziens, bet trūkst tādu speciālistu kā ergoterapeiti, fizioterapeiti.

Vai izdevās aprunāties ar personālu par šo tēmu? Vai arī jums pašai radās kādi novērojumi, kā Ukrainas kara medicīnai visvairāk pietrūkst kopš militāra konflikta – vai tās ir darbarokas vai resursi, medikamenti?

Ņemot vērā pieredzi, ko viņi ir uzkrājuši pa šiem gadiem, es domāju, ka ar kara traumām viņi tiek galā ļoti labi. Problēma, ko darīt pēc tam. Tātad cilvēks ir izdzīvojis, viņam ir sniegta neatliekamā un ķirurģiskā palīdzība, lai izglābtu dzīvību vai saglābtu konkrēto ekstremitāti, orgānu. Bet pēc tam jau ar to ir jādzīvo. Un varbūt tā mazliet pietrūkst, tādas pēctecības.

Arī domājot par šiem karavīriem, lielākā daļa no viņiem gribēja atgriezties aktīvajā kara dienestā, bet dzīve ir tāda, ka viņiem visiem būs jāatgriežas parastajā ikdienas dzīvē, ārpus kara un armijas. Un tad ko šiem cilvēkiem darīt, kā viņus adaptēt jaunajai dzīves situācijai? Gan ar ķermeniskām kaitēm, gan psiholoģiski viņi, protams, ir izmainīti.

Es domāju – tā ir milzīga Ukrainas problēma, kā šiem cilvēkiem, kas aizstāvēja savu zemi, nodrošināt normālu dzīvi turpmāk.

Pērn mēs bijām gan Harkovā, gan Kijevā. Ja Harkovā varēja just kara klātbūtni, tad Kijevā to nevar just. Tur ir smaidīgi cilvēki, dārgās mašīnas un, šķiet, bagāta valsts, kur, šķiet, ikdienā neviens īpaši neaizdomājas par karadarbību valstī. Es domāju, ka tie kontrasti pastāv viņiem arī pēc tam, kad šie karavīri atgriežas normālajā dzīvē. Tas nav vienkārši.

Kopš 2014. gada rehabilitācijas kursu ar Latvijas valsts atbalstu izgājušas 33 Ukrainas karā cietušās militārpersonas. Vai šo atbalsta programmu ir plānots arī turpināt?

Es ceru, ka jā. Šobrīd ir jau pozitīvs signāls, ka “Vaivari” un arī mūsu Ārlietu ministrija ir izteikusi gatavību pieņemt tos karagūstekņus, ko atbrīvoja septembrī. Tā gan būs cita veida rehabilitācija, jo tā būs vairāk šī kara psiholoģisko aspektu rehabilitācija. Es ļoti ceru, ka šis process turpināsies, bet, protams, tas atkarīgs no valdības atbalsta.

Pēc pieredzētā Ukrainas kara hospitālī, kā jūs vērtējat, vai Latvija kopumā pietiekami sniedz atbalstu Ukrainas bruņotajā konfliktā cietušajiem – ne tikai valsts, bet arī sabiedrība?

Man ir ļoti grūti un viennozīmīgi teikt tādu vērtējumu, jo jāsaprot, ka esam maza un patiesībā arī nabadzīga valsts. Bet šī gatavība palīdzēt ar to, ko varam, nu, tā mūsos ir liela. Varbūt tā ir mūsu bagātība – būt gataviem palīdzēt.

Kamēr šeit bija ukraiņu karavīri, es izjutu, ka mūsu sabiedrība ir ļoti gatava iesaistīties un sniegt atbalstu.

Mēs esam gatavi turpināt ar citiem karavīriem, un patiesībā ne jau tikai mēs palīdzam ukraiņiem, jo, kamēr viņi bija šeit, mums bija iespēja strādāt ar tik smagām un komplicētām traumām, ar kādām mēs nekad nebūtu saskārušies. Mēs augām gan profesionāli, gan arī viņi palīdzēja augt cilvēciskās attiecībās un vērtībās ne tikai šeit “Vaivaros”; bet arī citi, kas ar viņiem šeit satikās, vienaldzīgi nevarēja palikt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti