Dienas ziņas

Baltijas ceļš atbalsojās pasaules medijos

Dienas ziņas

Pierobežā Baltijas ceļu atceras ar dažādām jūtām

Kā tapa Baltijas ķēde?

Kā tapa Baltijas ceļš?

Baltijas ceļa klusā un absolūti miermīlīgā akcija izraisīja milzīgu ģeopolitisku sprādzienu un būtiski ietekmēja tuvāko mēnešu un gadu notikumus Austrumeiropā. Akcijas rīkotāji atzīst, ka līdz pēdējam brīdim bija milzīgs uztraukums par to, vai būs nepieciešamais cilvēku skaits. Bet šīm bažām nebija pamata.

Pēc tam, kad Baltijas Asambleja apstiprināja - rīkosim Baltijas ceļu, katras tautas kustība nozīmēja atbildīgo. Latvijas Tautas fronte šo pienākumu uzticēja Sandrai Kalnietei. Kā viņa stāsta - visgrūtākais bija saprast, cik tad 600 kilometros ir vajadzīgi cilvēki. „Mēs izdarījām ļoti vienkārši, rēķinājām, ka viens roku atvērums ir 1,5 metri. Katru kilometru izdalīja ar 1,5 un pareizināja ar kopējo kilometru skaitu. Katram kilometram bija tautfrontietis, kas atbildīgs par cilvēku skaitu,” stāsta Kalniete.

Visos Latvijas reģionos Tautas frontei bija nodaļas un grupas, kuras savukārt zināja aktīvistus ikvienā darba vietā, rīkoja apspriedes, meklēja autobusus, kas brauktgribētājus no rajoniem aizvestu uz Baltijas ceļu.

„Lēmumu pieņemt ir viens, bet izdarīt to izdarīja cilvēki konkrēti uz vietas,” saka Tautas frontes valdes loceklis Jānis Dinēvičs. Rīkotājiem bija jāizdomā, kā aizpildīt tukšos posmus neapdzīvotās vietās, kā nodrošināt cilvēku plūsmu 50 kilometrus ap Rīgu un kā tikt galā ar satiksmes sastrēgumiem.

„Tas bija pārbaudījums, vai mēs visas trīs valstis spējam par kaut ko vienoties, spējam izveidot šādu pasākumu. Un tas bija pārbaudījums Tautas frontei – tās briedumam, vai ir gatavi piedalīties politiskā cīņā, vai ir struktūrvienības pa visu Latviju, vai ir spēcīga mobilizēt cilvēkus lielāka akcijām. Izrādās, ka ir,” secina Dinēvičs.

Kā stāsta organizētāji, spriedze un neskaidrība par izdošanos bijusi līdz pat pēdējam brīdim. Klīda runas par iespējamām provokācijām. 23.augusta rītā kā auksta duša no Kompartijas Centrālkomitejas pienāca aizliegums koordinēt ķēdes veidošanos pa Latvijas Radio, izmantojot arī milicijas rāciju frekvenci, lai gan sākotnēji tam bija dota piekrišana. Tas bija smags trieciens.

Tautas fronte bija rēķinājusies, ka milicijas frekvences translācija palīdzēs izvairīties no satiksmes sastrēgumiem pie galvaspilsētas. „Acīmredzot, bija saņemts kāds stingrs uzbļāviens no Maskavas. 26.augustā bija Centrālās Komitejas lēmums, kas bija ļoti ciets pēc valodas. Un, ja salīdzina, kādi lēmumi, valoda tika izmantota pirms ieiešanas Čehoslovākijā vai pirms Ungārijas sacelšanas apspiešanas, tad ļoti līdzīgi. Mūsu kolēģi un žurnālisti Rietumos jau gatavojās asiņainam scenārijam, traucās uz Baltijas valstīm atpakaļ, lai būtu laikmeta liecinieki,” stāsta Kalniete.

„Tajā brīdī viņi saprata, kāds simbols apritē parādījies. Šis protests pret Molotova—Ribentropa  nolīgumiem, par kuriem negribēja runāt, un te kompartijai beidzot bija pielecis, ka šis pasākums bija ļoti nozīmīgs, kas bija noticis,” norāda Dinēvičs.

Mobilo telefonu un interneta nebija. Informāciju palīdzēja izplatīt Tautas frontes laikraksts „Atmoda”. Milzīga loma bija radio - gandrīz vai katram mājās bija tranzistori, ko ļaudis visur ņēma līdzi, lai sekotu norisēm. Todien radio kalpoja ne vien kā informācijas, bet arī sakaru līdzeklis, lai plkst.19 vakarā visi sinhroni sadotos rokās.

Kārlis Grīnbergs todien gatavoja reportāžu un intervēja ļaudis Bauskas ielā, pie pašas Rīgas robežas. „Bija cilvēks, kas runāja krievu valodā - protests pret pastāvošo iekārtu visai ietekmīgā veidā. Viņš teica tā, pie visa vainīga kompartija. Vēlāk, kad ar gataviem ierakstiem jau biju radio mājā, priekšnieks Mihails Levins prasīja, vai mēs to atstāsim. Par to var draudēt kaut kādas nepatikšanas. Es saku - atstāsim. Bet apzinies, ka tev par to var būt kaut kādas nepatikšanas? Nebija nepatikšanu,” stāsta Grīnbergs.

Taču vēsturiskās dienas ieraksti tikpat kā nav saglabājušies ne Latvijas Radio, ne Latvijas Televīzijas arhīvā. „Diemžēl tur laikam vēl bija daži vecai iekārtai uzticīgi cilvēki, kas pamanījās nodzēst ierakstu,” saka Grīnbergs. Arī Dinēvičs norāda, ka emocionālais un praktiskais ieguldījums neatkarības atgūšanā nav līdz galam fiksēts un pie tā būtu jāstrādā.

„Tie, kas mēdz teikt, ka viss mums iekritis klēpī, - viņi aizmirst gan asiņaino janvāri, gan augusta puču un visus tos riskus, kas ik uz soļa mums bija. Daudziem cilvēkiem bija jāpasaka „es uzdrīkstos”. Un tas bija tas, kas pārliecināja Rietumos. Ja no sākuma mūs uztvēra kā tādu nacionālistu grupiņu, - jo lasīja krievu valodā par Baltijā notiekošo, - tad pēc Baltijas ceļa (tā ir tā Baltijas ceļa vēsturiskā nozīme), pasaule ieraudzīja, ka tās nav ekstrēmistu un nacionālistu grupiņas, ka tā tiešām ir tauta, kas vēlas atgūt brīvību,” stāsta Kalniete. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti