Inese un Mārtiņš Mozgi, kuru ģimenē aug trīs bērni, savu pārcelšanos no Pierīgas uz Lejasciema ''Kadiķīšiem'' (Gulbenes novadā) gan nesaista ar pandēmijas laiku, jo tā galvenokārt bijusi vēlme būt prom no pilsētas stresa un steigas.
Planšetes vietā kazas un gailis
“Edvardiņ, kas mums te augs? Zemenes, redz, tur arī kaut kas aug. Tā ir nokarenā zemene, re, kur mēs iesējām, ir redīsiņi sanākuši. Sarkanas apakšas! Nu jā, kā jau redīsiem. Tur spinātiņi, dilles.”
Tagad, kā jau lauciniekiem, Mozgu ģimenei aktuāli ir pavasara darbi siltumnīcā un dārzā. Un ne tikai dārza darbi. Lai gan ģimene laukos dzīvo tikai nepilnu gadu, viņiem jau ir arī mājdzīvnieku un vistu saime, par ko rūpēties.
“Divas kazas mums atdeva tēta māsa, abām divām piedzima mazie, katrai pa divi,” stāsta Mārtiņš.
“Mums bija tā, ka iepriekšējie saimnieki “mantojumā” atstāja vistas un gaili. Tas gailis bija ļoti nikns, visiem klupa virsū. Bet mums ir meita, dzīvniekmīle, viņa to gaili tā pieradināja, ka tagad nēsā klēpī, bučo, viņš uz rokas stāv. Viņa mums ir ļoti laba dzīvnieku dresētāja, mīļotāja,” lepojas Inese.
“Visbeidzot mēs viņai nopirkām zirgu,” piebilst tētis Mārtiņš.
Rūpes par mājdzīvniekiem ir pirmklasnieces Luīzes ziņā, bet, protams, viņai palīdz arī brāļi – piektklasnieks Roberts un piecgadīgais Eduards. Vecāki vērtē, ka gan rūpes par dzīvniekiem, gan piedalīšanās dārza darbos ir nomainījušas pilsētas bērniem tik ierastās nodarbes.
“Māca to, ka jābūt atbildīgam. Piemēram, Luīze pirms skolas, kad sākas mācības un “Zoom” stundas, no rīta jau ir ārā, jānes ēst, jāpabaro dzīvnieciņi” stāsta Inese.
“Planšetes vietā bērniem vajadzīga kaut kāda piesaiste, nodarbošanās,” atzīst Mārtiņš.
“Mums mājās, var teikt, nav televizora, multene ir reizi nedēļā, kad visi apsēžamies un noskatāmies. Bet viņiem nav laika televizoram, telefonam vai datoram,” spriež Inese.
Prom no Rīgas. Jo tālāk, jo labāk!
Inese un Mārtiņš stāsta, ka iecere par dzīvi laukos briedusi jau kādu laiku, lai arī dzīvojuši ne gluži Rīgas centrā, bet gan pašu celtā mājā Pierīgā.
“Kāda bija ideja? Prom no Rīgas. Un jo tālāk, jo labāk,” savu motivāciju pamest galvaspilsētu un tās apkaimi atceras Mārtiņš.
“Stāsts bija tāds, ka mums Mārupē bija māja, pašu celta, arī bijām tā nomaļus, bet tad tur apkārt sāka celt mājas, kļuva biezāk. Tad mēs sapratām, ka tas nav tas, ko mēs gribam,” secina Inese.
Bet tad, ciemojoties pie radiem Lejasciemā, nejauši ieraudzītas „Kadiķīšu” mājas. Jāteic, ka tās nav pagasta centrā, bet gan visai dziļi meža vidū.
“Te tiešām bija paradīze, mums tā ir paradīze,” uzskata Inese.
“Jā, tieši tas, ko mēs gribējām. Apkārt mājas nav redzamas, un mums ir pietiekami daudz zemes, apmēram 10 hektāri,” stāsta saimnieks Mārtiņš.
Var strādāt attālināti
Inesei un Mārtiņam abiem ir profesijas, kas ļauj strādāt arī no mājām, vajadzīgs tikai interneta pieslēgums.
“Mārtiņš ir informācijas tehnoloģiju speciālists, un pirms tam viņš prātoja, ko gan darīs laukos, bet tad nāca Covid pandēmija...”
“Jā, šis laiks visu salika pa plauktiņiem, bet īstenībā man ir paveicies ar darbu, ka es to varēju darīt attālināti, ar priekšniecību varēju vienoties, ka turpinām sadarbību,” atzīst Mārtiņš.
Inesei ir grāmatvedības uzņēmums, kas apkalpo dažādus uzņēmumus. “Vienmēr esmu to darījusi no mājām, savulaik pamēģināju aiziet pastrādāt paralēli, lai ir kolēģi, pamēģināt, kā tas ir, bet tas nav man domāts. Man patīk brīvība, kad pati varu izlemt, kad gribu strādāt, kad gribu rušināties, kad darboties ar bērniem,” spriež Inese.
Par neērtībām, ko sagādātu dzīve meža vidū, Inese un Mārtiņš nesūdzas, viņiem nav problēmu arī, piemēram, ar ceļa tīrīšanu ziemā.
“Mārtiņš ir ļoti oriģināls, viņš visam pieiet ar interesantu pieeju, pats uztaisīja šķūri no diviem baļķiem. Tas mums vairāk kā tāds prieks, iespēja bērniem darboties” stāsta Inese.
Laukos ir, ko darīt
Mozgu ģimene arī nepiekrīt viedoklim, ka jauniem cilvēkiem laukos trūkst brīvā laika pavadīšanas iespēju. Viņuprāt, ir gluži otrādi, tikai pašiem jābūt aktīviem.
“Ziemā varam slēpot, ar snovborda dēli braukt aiz kvadracikla, te bija vesela trase ar tramplīniem, ar distanču slēpēm slēpojām pa Gauju. Ziemā ejam peldēties uz āliņģi. Ejam pārgājienos, man ir uztaisīti SUP dēļi, ar tiem braucam pa Gauju,” stāsta Mārtiņš.
Problēmu nav bijis arī ar bērnu iejušanos skolā, bet dēls Roberts Lejasciemā esošajā Gulbenes Mūzikas skolas pūšamo instrumentu klasē turpina apgūt saksofona spēli.
Inese un Mārtiņš stāsta, ka savelkot kopā visus lauku dzīves “par” un “”pret”, ieguvumu sanāk daudz vairāk par labu laukiem.
“Ieguvumi ir pilnīgi visi,” uzskata Mārtiņš. Kad viņš savai atvasei vaicā, vai gribētu pārvākties atpakaļ uz Mārupi, atskan pārliecinošs “nē...”.
Vēlas palīdzēt bērnunamu bērniem
Inesei un Mārtiņam ir vēl kāda iecere, viņi ir ieguvuši viesģimenes statusu, lai savās mājās varētu uzņemt bērnus no bērnunamiem.
“Parādīt šiem bērniem, kā dzīvo mūsu ģimene, sniegt viņiem mūsu idejas, mūsu vērtības. Izaugot viņi pārņemtu šīs vērtības un saprastu, ka var veidot ģimeni arī savādāk. Tā mēs tiksim vēl arī pie krustbērniem,” stāsta Inese.
Lejasciemu, kas ir izteikts lauku pagasts Ziemeļvidzemē, pēdējā pusotra gada laikā par savu mājvietu izraudzījušās ap desmit ģimeņu, pārsvarā jaunās ģimenes ar bērniem.
