Sadaļas Sadaļas

Kā krīzē palīdzēt sev, un kā sabiedrībai nešķelties? Intervija ar Juri Rubeni

Šis Ziemassvētku laiks visā pasaulē norit citādāk pandēmijas radīto apstākļu dēļ. Līdzās dažādiem sadzīves ierobežojumiem krīze radījusi arī daudzus sabiedrības psihiskās veselības izaicinājumus. Teologs, mācītājs Juris Rubenis šogad Ziemassvētku laiku salīdzina ar zālēm krīzes pārvarēšanai.

Intervija ar Juri RubeniSintija Ambote

Latvijas Radio: Nupat jūsu publiskotajā lekcijā Jūs Ziemassvētkus salīdzinājāt ar vakcīnu. Vai varat klausītājiem mazliet iztirzāt šo domu, kā tad tas var palīdzēt pārvarēt krīzi?

Juris Rubenis: Vakcīnu mēs varētu definēt kā satikšanos ar krīzi panesamā vai izturamā veidā. Es domāju, ka ir lieli garīgi notikumi, kuri ne par velti ir joprojām svarīgi cilvēcei un tiek daudzus gadu simtus svinēti ar noteiktu jēgu. Es mēģināju uzsvērt savā lekcijā, ka Ziemassvētki nav tikai tāds miegaini sentimentāls svētku brīdis, un atgādināt pirmos Ziemassvētkus, kā tas ir aprakstīts Jaunajā derībā. Tas ir dramatisks, biedējošs notikums, kas mūs iedrošina tieši izturēt bailes. Cilvēkiem ir tendence baidīties no jaunā un nesaprotamā.  Tādā uzskatāmā veidā, piemēram, Latvijā daudzviet esmu pamanījis, ka lieli akmeņi bieži nosaukti par Velna akmeņiem vai liela ala saucas Velna ala.

Te var redzēt interesantu psihes struktūru, jo nesaprotamas, retas, dīvainas lietas mēs dēmonizējam. Cilvēki baidās no tā, kas neiekļaujas līdzšinējā uztveres sistēmā.

Es vienkārši vēlējos pārdomāt arī šīs pandēmijas krīzes norisi, uz kuru varam raudzīties no diviem skatu punktiem. Mēs varam raudzīties uz to kā uz ļaunumu, no kura nepieciešams patverties. No otras puses, varam uz to raudzīties kā uz vienu no daudzām krīzēm, kuras nepārtraukti notiek šajā pasaulē un caur kurām varam atklāt kaut ko jaunu.

Vai Jūs varat padalīties ar kādu garīgas prakses vai domu sakārtošanas piemēru, kā ļaudīm šajā laikā mazināt trauksmi, bailes?

Protams, ir viegli pasacīt ‘’nebaidies’’, bet, ja cilvēks ir nobijies, tad palīdz dažādas metodes. Un mani šī tēma vienmēr ir interesējusi, kādas prakses vai vingrinājumus, garīgās tradīcijas ir atklājusi cilvēces vēsture, kas var palīdzēt cilvēkam plašāk uztvert realitāti un pārspēt mūsos pašos mājojušās šaurās robežas. Tā ir tēma, ar kuru es patlaban strādāju, es rakstu grāmatu par garīgajām praksēm, kur būtu aprakstītas ap 100 dažāda veida prakses, metodes, kas var palīdzēt paplašināt mūsu uztveri, kļūt dziļākiem, drošākiem, labāk savienot sevi ar citiem un pasauli.

Visas es nevaru uzskaitīt, bet viena pavisam vienkārša metode ir tāda garīgā prakse kā dienasgrāmatas rakstīšana. Un te daudzi var teikt, ka tas nav nekas svešs. Bet piecu minūšu veltīšana ik dienu, lai aprakstītu, kas svarīgs ar mani šajā dienā ir noticis, var palīdzēt atklāt ne tikai savas īstās problēmas, bet arī iespējas un saredzēt, kā mums virzīties šajā dzīvē uz priekšu tā, lai tā kļūtu dziļāka.

Tāpat ir prakses, kuras mums māca lielāku apzinātību un klātbūtni. Tā vispazīstamākā ir apzinātības meditācija. Ideja ļoti vienkārša – tu vari kaut ko darīt savā dzīvē tikai ar to, ko tu tajā pamani, bet tas, ko tu nepamani, tev neeksistē. Un, ja es spēju uztvert tikai ļoti mazu daļu no savas dzīves, kas patiesībā notiek, tad es esmu ļoti nevarīgā situācijā. Tāpēc, šķiet, nekas nevar aizvietot vērības vingrināšanu. Ziniet, kad mēs dzirdam šos vārdus – iepazīsti pats sevi, tam obligāti nebūtu jāsaistās ar kādām ļoti sarežģītām lietām. Stāsts patiesībā ir par to, kā tu pamani, kā tu uzvedies, kādas ir tavas klasiskās reakcijas un kā tu izpaudies šajā pasaulē pret sevi un citiem. Ja mēs sākam to pamanīt, mums tas dod daudz materiāla. Citiem vārdiem sakot, ja mēs esam krīzē, bailēs un pretestībā, tad es nevaru neko ar to iesākt, iekams es neesmu nodibinājis labāku saikni ar sevi.

Krīzes nav stāsts par to, ka kāds apstādina mūsu dzīvi, bet krīzes atrisināšanai man nepietiek ar līdzšinējo pieredzi un zināšanai. Man ir jāpaplašina manas dzīves uztvere.

Vai jums ir arī kādi novērojumi par sabiedrību, kā mēs tiekam galā ar šo krīzi?

Tas ir ļoti atšķirīgi. Tāpēc es šo jautājumu attiecinātu uz sevi – kā es ar šo krīzi tieku galā. Un tas, ko es varu secināt, tas ir pa īstam izaicinoši. Un es domāju, tas ir izaicinošs uzdevums visiem cilvēkiem, tās krīzes nav vienkārši vieniem vieglākas un citiem grūtākas. Taču, tā kā mūsu dzīve normāli sastāv no krīžu virknes, tad dzīves struktūra paredz, ka

vienas krīzes veiksmīga šķērsošana var kalpot kā sagatavošanās vai vakcīna nākamajai krīzei.

Savukārt, ja mēs mēģinām izvairīties no krīžu risināšanas, bēgot no tās, bēgot atkarībās vai noliegumā, tad mēs arī saglabājam savu nespēju pieņemt gudrus lēmumus. Iespējams, viens no gudriem lēmumiem šajā laikā, ka pat tad, ja es jūtos, ka nezinu ko iesākt, tad to arī atzīt. Un šī godīgā atziņa var kalpot kā labs grūdiens, meklējot jaunas zināšanas, kas man var palīdzēt tikt ar to galā. Tas ir izaicinājums, ar kuru ir vieglāk jaunībā, bet dzīves vidū grūtāk, jo tas pazemo mūsu ego. Jo šķiet, kā tas tā var būt, ka tev 60 gadu vecumā ir jāmācās kaut kas, kā tev, izrādās, trūkst. Tā ir normāla dzīves sastāvdaļa,

un vienmēr priviliģētā stāvoklī ir tie cilvēki, kas ir gatavi visu mūžu mācīties.

Runājot par sabiedrības savstarpējo attiecību tēmu šobrīd, vai jums ir kāds padoms sabiedrībai kopumā, kā turpināt sarunāties, kā nešķelties šajā laikā?

Grūti atkal dot vienu recepti, bet, kā jūs tikko sacījāt, viens svarīgs ieteikums ir turpināt sarunāties. Tas attiecas uz pilnīgi visiem konfliktiem, sākot ar konfliktu starp diviem cilvēkiem un beidzot ar strīdiem starp cilvēku grupām. Saruna nav norise, kurā divas cilvēku grupas apmainās ar saviem memorandiem par to, kas notiek, proti, mans memorands ir, ka tu šajā dzīvē nederi un esi šeit kaitīgs, un tas ir viss, un otrs pasaka kaut ko līdzīgu. Nu, tā nav saruna. Saruna ir tad, kad mēs klausāmies cits citā. Laba saruna nav runāšana, bet prasme sadzirdēt. Piemēram, mēs daudzi lietojam vārdu "empātija", kas var ļoti noderēt pie sarunas, ja mēs sev atgādinātu, kas tas ir. Tā ir situācija, kurā es cenšos iekāpt jūsu ādā un dzīvē paskatīties uz pasauli ar jūsu acīm.

Un cilvēki it kā sarunājas, bet bieži vien nav tādas nostādnes, ka es vispār pieņemtu vai pieļautu, ka man kāda ādā būtu jāiejūtas.

Bet, protams, ka tas ir jādara, ja gribi sarunāties ar otru cilvēku. Empātija šobrīd ir ļoti noderīga. Mācīšanās sarunāties arī ir tāds visas dzīves uzdevums, un nereti ir tā, ka mēs dzīves vidū konstatējam, ka lietas ir jāmācās no jauna.

Vai krīze atsegusi sabiedrībā arī kādas labās puses, jo netrūkst arī empātijas izpausmju, piemēram, brīvprātīgo kustība, ziedojumi?

Labās puses ir katrā sabiedrībā, un tas ir tas sarežģītais, ka mēs nevaram melnbalti novērtēt situāciju. Es domāju, ka visur tur, kur notiekošais kaut mazliet mūs atver vai mēs ļaujam tam sevi atvērt, tur mēs varam sevī un cits citā atrast arī ļoti daudzas skaistas lietas. Tāpēc šādas krīzes uzrāda daudz ko. Un mums būtu labi pievērst uzmanību ne tikai mūsu problēmām, bet arī pievērst uzmanību, kādā veidā cilvēkam, no vienas puses, novērtēt jaudīgo potenciālu, kas viņā ir, un vienlaikus arī redzēt savus trūkumus un strādāt ar tiem. Tas līdzsvars ir grūts, jo nereti mēs noslīdam vienā vai otrā pusē.

Lielie reliģiskie teksti ir mēģinājuši atrast metaforas, kā šo līdzsvaru cilvēkam parādīt. Jaunajā derībā viena metafora, kas to apraksta ir, ka katrs cilvēks ir Dieva bērns. Un, protams, es zinu, ka daudzu ausīs tas skan ļoti nodrāzti, bet ideja ir ļoti dziļa. Ja katrs cilvēks ir Dieva bērns, tad mēs zinām, ka katrs no mums sevī nes savu vecāku DNS, mēs nesam sevī dievišķu DNS, tad katrs cilvēks ir kaut kas fantastiski liels un grandiozs, un no kā tad Dieva bērnam būtu jābaidās. Bet, no otras puses, šis vārds ‘’bērns’’ saka, ka tev ir ļoti daudz jāmācās, jāaug un jāiet caur daudzām attīstības stadijām.

Un es domāju, ka Ziemassvētki to grib īsumā teikt, ka mūsos katrā ir dievišķs potenciāls, bet tas nozīmē, ka ir jāaug, bet tāpēc, lai attīstītu labo sevī, nevis tikai cīnītos pret slikto.

Kādi šie Ziemassvētki būs jums? Un varbūt ir kāds aicinājums vai vēlējums cilvēkiem?

Šajā gadā Ziemassvētku svinēšana būs īpaša, ņemot vērā ierobežojumus. Arī mēs ar sievu Ingu būsim šeit laukos norobežotā atmosfērā.

Taču vēlējums, kas man nāk prātā, ir kāda autora teiktais, ka pats gudrākais ir nevis visu laiku cīnīties pret slikto sevī, bet veicināt labo sevī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt