Pļava pirms Bieku mājām tāpat kā pirms 39 gadiem sisina, čivina un smaržo Jāņu noskaņās.
"Man acu priekšā viss stāv. Man liekas, ka vakardien uzņemta, nevis pirms 39 gadiem," saka māju saimniece Maija Vegnere.
Viņa pat atceras, kā vēl rudenī pirms 1981. gada vasaras, kad Biekās notika filmēšana, viņas mājas slieksni pārkāpa Rīgas kinostudijas ļaudis.
"Tas bija kolhoza laiks, vēlu rudenī. Viņi visu Latviju bija izbraukājuši. Tur, kur tā egle uz ceļa līdzenumā, nobrauca, tad pāri var redzēt māju, viņi brauca atpakaļ, iekšā neiebrauca, ceļš nebija tik labs. Nāca ar kājām prasīt atļauju, vai var filmēt. Mēs piekritām. Pēc divām nedēļām atbrauca Streiča kungs un prasīja to pašu, mēs piekritām," atceras Vegnere.
Visa filmēšanas grupa un aktieri filmēšanas laikā tika izmitināti apkārtējās mājās Raiskumā, daži Cēsīs.
"Te neviens nedzīvoja, pat teltis nebija uzceltas. No rīta visi atbrauca, apmēram 300 cilvēki – aktieri, tie, kas apkalpo, un nedaudz skatītāju. Tad, kad lija lietus, tas kalniņš viss bija melns, dubļains, mēs rakām velēnas, vedām, likām virsū, lai izskatās zaļš," stāsta Vegnere.
Maijas kundze par katru nostūri un mājas paksi zina stāstīt, kas kur noticis.
Saimniece tomēr atzīst – no viena gala līdz otram vienā reizē nekad filmu neesot redzējusi. Vienmēr iztraucējot kādi darbi vai cilvēki, kas atnāk, atbrauc vai piezvana. Bet viņa par to nesūkstās.
"Man liels prieks, ka filma tā izvērsusies, ka cilvēkiem patīk, pat Streičs brīnās, viņš nezināja, ka filma tā izvērtīsies. Aktieri visi runāja, kā ienāca prātā, nevis pēc scenārija, tāpat pa vagām lēkāja, tas arī nebija ieplānots," saka Vegnere.
