Sintija Ambote: Latvijā ir patvēruma meklētāji no Ukrainas, tās ir ģimenes, ir arī bērni, kas ieradušies vieni, un šie cilvēki ir uzņemti mājsaimniecībās, skolās, augstskolās Latvijā, bet vai šiem cilvēkiem, kas piedzīvojuši reālu karu savu acu priekšā, ir nepieciešama arī ļoti specifiska psiholoģiskā palīdzība un vai Latvijā par šo ir padomāts?
Vilnis Čerņavskis: Jā, par to ir padomāts. Varbūt pirmajās dienās, kad sākās karš Ukrainā, katram psihologam arī bija jāsagrupējas, jāsaprot, kas notiek un kas būs jādara tuvākajā laikā, un pēc nedēļas jau viss aizgāja ritmā. Tāpat jau divus gadus speciālisti strādā arī kovida krīzē, un arī tur ir tāda krīžu psiholoģija, protams, šis ir traģiskāk, kas notiek Ukrainā, bet speciālisti ir sagatavoti tam. Tāpat arī jau pēc Zolitūdes traģēdijas tiešām ļoti daudzi psiholoģijas jomā aizdomājās, kā strādāt ar šādiem lielākiem krīzes momentiem. Tāpat izglītības, klīniskie, militārie psihologi apguva papildu zināšanas, kā strādāt ar krīzē nonākušiem cilvēkiem. Tāpat es esmu pārliecināts, ka arī skolās psihologi ir gatavi šim darbam.
Tad krīzes psiholoģijas jomā ir tāda kā bāze jebkuram profesionālim, bet mums vienkārši ir mazāk prakses, jo dzīvojam miera apstākļos?
Jā, tur tā lieta, bet teorētiskā bāze ir apgūta, un tagad jau 50 dienas ir pagājušas, un speciālisti zina, ko darīt.
Strādājot ar šiem cilvēkiem, kas piedzīvojuši karu, kas ir viņu būtiskākie mentālie izaicinājumi?
Protams, ka ar tiem cilvēkiem ir jāstrādā un jāsaprot, ko tieši viņš ir redzējis un cik dziļi tajā iekšā viņš ir bijis, jo tas ļoti atšķiras. Es arī aprunājos ar daudzām bēgļu grupām, ir tie, kas izbraukuši vēl pašā sākumā, pirms sākās raķešu uzbrukumi, un bija arī tādi, kas nodzīvojuši kādu laiku pagrabos un redzējuši apšaudes. Tā kā katram tas ir ļoti individuāli jāizvērtē. Pirmkārt,
parādās noliegums un emocionālais šoks, bezpalīdzība, bailes, dusmas un vēlme atriebties, arī bēdas un sēras. Tāpat mātēm parādās arī vainas sajūta, ka viņas nav izbraukušas ātrāk no Ukrainas. Tāpat var jau novērot depresijas pazīmes un bezcerību.
Protams var būt arī fiziskas izpausmes – slikta dūša, paaugstināts asinsspiediens, nogurums. Izmaiņas uzvedībā, ēšanā, dzeršanā, var būt arī tāda noslēgšanās. Tāpat reaģē uz skaņām un gaismām, tas ir vesels spektrs, kad jau jāredz, ka cilvēkam vajadzīga palīdzība.
Ļoti labi materiāli ir www.palidzibaukrainai.lv – instrukcijas, kā uzklausīt un kā nomierināt bēgļus, kas šeit ieradušies pēc palīdzības.
Vai ukraiņu patvēruma meklētāji arī meklē mentālu palīdzību?
Meklē, arī man zvana daudz, un mēs meklējam, ja ir problēmas.
Galvenais, lai cilvēki zina, kur griezties, jo neviens nav atraidīts.
Un, ja tajā brīdī nevarēs militārie psihologi, tad jebkurā gadījumā iedosim koordinātes un pārliecināsimies, lai cilvēks nepaliek bez palīdzības.
Kas savukārt ir labākais veids, kā mūsu sabiedrībai, kas ikdienā sastopas tagad ar šiem cilvēkiem, kas bēg no kara Ukrainā, kā komunicēt un par ko vairāk jāpiedomā?
Es domāju, mums nav jāuzbāžas ar saviem jautājumiem tikai tāpēc, ka mums tas interesē, kā tur šiem cilvēkiem ir klājies, jo viņi paši pastāstīs, kad jutīs vajadzību. Katram cilvēkam ir jāsaprot šīs pieklājības normas, var sasveicināties un pateikt "turies", bet, ja sākam izrādīt to līdzjūtību tādā pārspīlētā veidā, tas viņiem kļūst apgrūtinoši, jo viņi sajūtas vainīgi. Tāpat arī otrs aspekts, ka mēs paši jau sākam justies vainīgi par kaut ko, bet mums ir jāsaprot, ka mēs katrs darām savu darbu – ziedojam, palīdzam utt. Tāpat ir jābūt ļoti uzmanīgiem savā starpā ar tautību jautājumiem, kas tagad parādās, jo daudzi šie cilvēki, kas aizbēguši no kara Ukrainā, ir krievvalodīgi un arī viņi jūtas tajā visā vainīgi. Tā kā konkrētu recepti nevar iedot visiem.
Ja viņi paši stāsta, tad ir jāuzklausa, lai emocijas nāk ārā, un nevajag pārtraukt, bet tie, kas nav speciālisti, – lieki izvaicāt nevajag, vienkārši ieklausīties un var mēģināt nomierināt, tas ir vienkārši atbalsts.
Atgriežoties vēl pie skolu vides, vai arī vecākiem Latvijā ir vērts pārrunāt ar saviem bērniem to, ka skolā var būt patvēruma meklētāju ģimeņu bērni?
Viennozīmīgi, bērniem ir jāstāsta par kara notikumiem un kāpēc šie cilvēki šeit ir atbraukuši. Un es domāju, ka mums ir gudri bērni un tur problēmas neradīsies, galvenais, lai vecāki varētu sadzīvot savā starpā.
