Par adopciju uz ārvalstīm
Latvijas Radio: Cik adopcijas procesus vidēji gadā vadat?
Daina Roze: Tas process ir garš, viena adopcija ilgst līdz 9 mēnešiem. Ir grūti pateikt precīzi, bet gadā apmēram 20 lietas.
Kā Jūs sākāt to darīt?
Tas bija, nezinu, likteņa pirksts. Pirmā reize, kad man nācās saskarties ar ārvalstu adopcijām, es strādāju par bērnunama direktori, un man pašai bija tāds liels stop pret ārvalstu adopcijām. Man likās, kā tas būs – mēs tagad savus bērnus laidīsim projām? Sagadījās tā, ka es biju kā pavadone pirmajā bērnu grupā, kas brauca uz Ameriku viesprogrammā. Mēs bijām no diviem bērnunamiem un kā pilotprojektā braucām, skatījāmies, vai mēs gribam šādi sadarboties. Un pēc nedēļas satikām bērnus, un viņi visi bija tiešām laimīgi, smaidīgi, priecīgi, un neviens nerunāja par to, ka gribētu braukt atpakaļ. Mēs ar otru direktori saskatījāmies un sapratām, ka tas ir kaut kas ļoti labs priekš bērniem, kas nav nekas tāds, ka nabagus verdzībā ved projām piespiedu kārtā.
Un, braucot atpakaļ, mēs redzējām šķiršanos lidostā, kad raudāja gan tie vecāki, gan bērni. Jo viņi beidzot juta, ka kāds viņiem katru dienu pasaka, cik tu esi foršs, mēs tevi mīlam, tu esi skaists, tu esi gudrs.
Pēc tam no šīm viesprogrammām izauga dažas pirmās adopcijas. Šie bērni bija no iestādes, kuru es vadīju, protams, arī sekoju Facebook līdzi, kā viņiem iet. Īstenībā esmu ļoti priecīga par šiem bērniem. Es redzu, ka viņiem jau ir savi bērni.
Un tā tas sākās. Iepazinos ar cilvēkiem, kas organizē šīs adopcijas, un, liekas, kādus divus gadus vēlāk man piezvanīja un prasīja, vai es negribu strādāt ar adopcijām.
Es teicu, ka nē, es negribu strādāt ar adopcijām, jo man darbs ir piecas minūtes no mājām un bija ļoti daudz darbu, kas bija iestādē jādara, piemēram, kadru izglītošana. Mani pierunāja vienu jau iesniegtu adopcijas lietu novadīt. Beigās visi bija priecīgi, apmierināti, un tad nāca nākamais jautājums, es vairs tiešām negribu strādāt ar adopcijām? Tajā brīdī es arī vēl teicu nē. Tā bija ilgstoša saruna ar aģentūru.
Tad es sapratu - esot bērnunama direktore, es varu nodrošināt, ka bērns ir paēdis, tiek aizlaists uz skolu, labākajā variantā atnāk arī laikā no skolas, nevis bērns kaut kur jāmeklē un jāķersta. Un tad, kad pienāk šie 18 gadi, jāsaka „atvaino, bet uz redzēšanos”. Es nevaru neko taustāmu šo bērnu labā izdarīt.
Bet no šīs adopcijas man bija tāda sajūta, ka man ir ordenis piešķirams par to, ka es esmu šim vienam bērnam nodrošinājusi nākotni un ģimeni. Un tad bija izlemšanas punkts. Ko man darīt – piecas minūtes darbs no mājām vai tomēr..
Ordeni?
Ordenis un praktiski dzīvošana mašīnā, jo bērni ir pa visu Latviju. Es ļoti ilgi par to domāju, bet nu virsroku ņēma tas, ka es gribu šiem bērniem palīdzēt. Tā ir sava veida misija.
Jūs esat redzējusi sistēmu gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Kādēļ mēs šiem bērniem nevaram palīdzēt tepat Latvijā?
Es domāju, mēs visi, kas strādājam ar ārvalstu adopcijām, to darām bērnu labākajās interesēs. Nav tā, ka mūs interesē tikai bērnu skaits un laižam!
Katrs bērns ir katrs, katram ir savs stāsts, katram ir sava pagātne.
Un, man liekas, vislielākais klupšanas akmens, ko es tagad redzu, arī nākotnē, ir, ka pazūd bērns kā indivīds. Mēs tagad visus šablonā ieliksim, visiem aizliegsim, noteiksim vecumu. Katrs bērns ir savādāks. Pirmkārt, jau sāksim runāt par bērna veselības stāvokli un ko mūsu valsts var šim bērnam piedāvāt un ko – Amerikā.
Kāpēc mums tas viss neiet uz priekšu? Manā skatījumā, divas galvenās problēmas.
Pirmkārt, sabiedrības attieksme. Redzot ar kādu lepnumu, piemēram, tie paši amerikāņi pasniedz to, ka viņiem ir adoptēts bērns ģimenē, un kā mūsu vietējie adoptētāji izturas. Ļoti liela daļa joprojām slēpj, ka bērns ir adoptēts, un, nedod Dievs, kāds to vispār uzzinās!
Lielākai daļai amerikāņu, kas adoptē, ir savi bērni. Viņu motivācija ir – mums Dievs ir devis tik daudz, un mēs gribam ar kādu dalīties. Viņi uz šo adopciju skatās kā uz misiju. Tas nav viegls darbs, kur tu paņemsi no inteliģentas, kolosālas ģimenes veselu bērnu un viņu skaisti uzaudzināsi. Tad saliksi rociņas vecumdienās uz krūtīm un priecāsies par sava darba algu. Tas ir ļoti smags darbs. Bet viņi var to arī atļauties. Es teikšu, 90% gadījumu vīrs var nodrošināt ģimeni un māte var atļauties būt mājās ar bērniem.
Otrkārt, uz katru bērnu šeit neskatās kā uz indivīdu. Ja, piemēram, ir bērns, kura dzīvē vecāki nav varējuši par viņu parūpēties, bet viņam varbūt ir tante vai vecāmāte, kas ar šo bērnu regulāri uztur kontaktus, motivē viņu. Šis bērns zina, ka viņš ir svarīgs šiem radiem. Tad varbūt arī nav īpaši jāsaspringst par to, ka šis bērns dzīvo audžuģimenē un regulāri brauc ciemos pie tantes vai vecāsmātes. Viņam ir aizmugure, un, arī 18 gadus sasniedzot, viņš varēs piezvanīt tai tantei un paprasīt: klausies, kā man darīt, tā vai šitā? Bet liela daļa bērnu ir tādi, kuriem šeit nav pilnīgi neviens, kas viņu atbalstītu pēc 18 gadiem, viņš ir viens pats. Šie bērni 18 gados nav pilnībā nobrieduši kā pieauguši cilvēki. Bet reāli no valsts puses šī palīdzība ir beigusies. Bērns paliek viens ar savu 60-cik-tur eiro pabalstu, bieži vien viņš pat atgriežas tajā ūķī, kur dzīvo tie paši dzērāji-vecāki. Viņš vienkārši iekrīt tajā pašā bedrē, no kuras viņš ārā netiek.
Statistikas par to, kas notiek ar šiem bērniem, kas paliek Latvijā, bērnunamos, audžuģimenēs, nav. Tā valsts varētu identificēt kļūdas, uz ko vairāk jāvērš uzmanība.
Skatoties Facebook, atpazīstot bērnus, kas ir bijuši institūcijās vai audžuģimenēs, nākotne bērniem pēc 18 gadiem nav izvērtusies ļoti spoža. Viņi, nabagi, kuļās pa to dzīvi, kā var.
Ja bērniem varētu tā kā Amerikā, kur nodrošina palīdzību ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem tik ilgi, kamēr tas ir vajadzīgs. Ir pesimistiski kaut ko tādu teikt, bet, kamēr tas nebūs šeit sakārtots, es neredzu gaismu tuneļa galā.
Latvijā ir 129 bāriņtiesas, un to rokās ir liela vara rīkoties bērnu interesēs. Vai savā darbā jūtat, ka katrā vietā ir savādāk?
Jā, to var just. Ir bāriņtiesas, kur tu pazvani, pat ja ir liela bāriņtiesa, skaidri var just, ka viņi visu zina par šiem bērniem. Visu zina! Bet ir bāriņtiesas, kur nav tāds iespaids, ka tiešām ļoti ieinteresētas par katru bērnu. Kāds šis viņu liktenis, kā redz bērnu labāko skatījumu nākotnē, kā vajadzētu būt. Ir atšķirīgas, jā.
Vai ir bāriņtiesas, kas ideoloģisku vai principiālu apsvērumu dēļ pasaka – nē, mūsu bērnus uz ārzemēm nē?
Tā klaji teikuši, es domāju, ka nav neviens, bet attieksmi tādu šad tad gadās just, jā. Bet man vienmēr tad liekas tā, ka mēs katrs esam sava darba darītāji, mēs katrs atbildīgi par savu darbu.Un es kā jurists, kas palīdz adopcijā, esmu atbildīga ne tikai par to, ka es pārstāvu šo ģimeni. Man ir bijuši arī tādi gadījumi, kad es saku, atvainojiet, krāmējiet mantas un brauciet prom. Adopcija nebūs. Jo es redzu, ka nebūs, nu nebūs, nav.
Nav kontakta?
Nevis tā, ka nav kontakta, bet šis cilvēks nav gatavs adoptēt. Tad tūlīt zvanu aģentūrai un saku, ka kaut kas īsti nav riktīgi, ir jāpārskata ģimenes izpēte.
Tādi gadījumi nav bijuši daudz, bet manā praksē ir bijuši daži gadījumi. Man vienmēr ir pats svarīgākais, kā jebkurā adopcijas procesā jūtas pats bērns.
Mēs apkopojām 2016. gada adopcijas datus pa bāriņtiesām. Tur ir dīvaini baltie plankumi, kur nav neviena ārzemju adopcijas gadījuma, piemēram, Vidzemē.
Jā, Vidzemē manāmi var just, ka ir krietni atturīgāka, krietni.
Ir bāriņtiesas, ar kurām es… (saminstinās) Es ļoti negribu pateikt šodien kaut ko tādu, lai mani nepareizi saprastu, bet ir bāriņtiesas, ar kurām strādājot, man ir prieks ar šiem cilvēkiem strādāt, jo es redzu, ka viņi to darbu dara nu tiešām pēc labākās sirdsapziņas. Ne jau tāpēc, ka viņiem ir svarīgi, vai tas bērns būs adoptēts Latvijā vai adoptēts ārzemēs, vai viņš uzaugs aizbildnībā, vai viņš uzaugs audžuģimenē. Bet tas, ko viņi dara un kā viņi šos jautājumus risina – es skaidri redzu, ka viņi tiešām par to bērnu domā. Ir tādas bāriņtiesas, kur – „ak šitā, ja? Nu labi, lai tā būtu”, bet nav tā attieksme tik dziļa.
Es uz katru šo bērnu skatos un iedomājos, kā būtu, ja tas būtu mans bērns. Kā es gribētu redzēt risinājumu katram šim bērnam. Ir emocionāli reizēm ļoti grūti, un ir bijušas tiesas sēdes, kad knapi valdos, lai es neraudātu. Lai gan esam profesionāļi, mēs to nedrīkstam atļauties.
Un tad ir tāds gandarījums, ka tas lielais 16 gadīgais bērns pēc tiesas sēdes pienāk, apkampj tevi un pasaka „liels, liels paldies jums par to, ka tas ir sanācis!” Un tie ir tie laimes mirkļi, un tas ir kārtējās ordenis. Tādēļ tu vienkārši cīnies par to, lai tas netiku aizliegts šiem bērniem.
Vai esat sastapusies situācijām, kur bāriņtiesām atšķiras ne tikai attieksme, bet arī kompetences, zināšanas?
Jā, it sevišķi mazajās lauku bāriņtiesās. Tur tiešām adopcijas procesi, es pieļauju domu, ir reti. Vai varbūt gadās arī tiešām pirmā adopcija. Reizēm bāriņtiesām nav skaidrs, kā savā starpā atšķiras dažādi lēmumi, kas jāpieņem.
Ir izskanējis, ka strādāt ar ārvalstu adoptētājiem ir diezgan vienkārši, jo visus dokumentus atnes gatavus..
Jā.
Bet ar vietējiem ir jāiesaistās vairāk. Tā tas reāli ir?
Es teikšu godīgi, tiešām nezinu, kas atnes vietējiem adoptētājiem dokumentus, jo esmu palīdzējusi taisīt pieteikumus tiesām Latvijas adoptētājiem, bet pārsvarā viņiem pārstāvēšana nav vajadzīga, un ar to arī mans darbs beidzās.
Bet ārzemju adoptētājiem visu dokumentu paketi, kas ir jāiesniedz adoptētājiem, iztulkotu un notariāli apstiprinātu, mēs iesniedzam. Tas ir apmēram tāds sējums (rāda apmēram 2 cm). Tur ir autobiogrāfijas, motivācija, atrunātas adoptētāja attiecības ar viņa iepriekšējo ģimeni, ar brāļiem, māsām, ar viņu ģimenēm, kā viņiem iet, ko viņi dara. Ļoti smalka ģimenes izpēte.
Tiesās arī nākas dzirdēt, ka tiesneši sāka – ir prieks iepazīties ar šiem adopcijas dokumentiem, salīdzinot ar tiem, kādi ir Latvijas adoptētājiem, jo, izlasot šo grāmatu, tev ir pilnīgi skaidrs, ar kādiem cilvēkiem ir darīšana.
Latvijas adopcijās šeit būtu jāpieliek roka bāriņtiesām un sociālajam dienestam, jādara tas, ko ārzemju adopcijām paveicat Jūs?
Jā, tas ir viņu darbs. Man liekas, ja tev ir tāda ārvalstu adopcijas lieta priekšā, paņem kā piemēru. Tas nav aizliegts, tieši to pašu izpēti veikt Latvijā. Lūdzu, jebkurš tiesnesis priecāsies! Te pat pa sadaļām izdalīta visa ģimenes izpēte, kādu informāciju vēlams iegūt. Protams, tas ir milzīgs darbs, un kapacitāte ir tāda, kāda ir.
Es zinu, ka ir bāriņtiesas, kuras ir pārslogotas, jo viņiem nav šīs vajadzīgās štata vietas, cik būtu jābūt, apmaksātas. Un bāriņtiesas cīnās par vienu, diviem cilvēkiem, lai pašvaldība piešķir finansējumu.
Tā ir runga ar diviem galiem. Tā nav tikai nevēlēšanās, tā bieži vien ir arī nespēja. Ir tikai 24 stundas mums visiem, kurās jāpaguļ un ģimenei ir kaut kas jāvelta.
Jums pieder uzņēmums "Adopcija un citi pakalpojumi"?
Jā.
Vai ar šo uzņēmumu ir noslēgti līgumi ārvalstu adopcijas aģentūrām?
Jā.
Uzņēmumam bijuši visai cienījami finanšu rezultāti. Tas ir adopcijas lietu rezultāts?
Arī citas lietas, jo mēs taisām studentu vīzas. Mēs palīdzam arī bērniem, kuri braukuši viesprogrammās, bet kurus nevar adoptēt, piemēram, vecuma starpības dēļ. Tad viena no iespējām, ko šī ģimene var bērniem piedāvāt, ir braukt mācīties uz ārzemēm, un tad mēs palīdzam no šīs puses gatavot dokumentus.
Bizness izskatās labs, vai citi juristi neelso mugurā?
Es nezinu, ja kāds arī elsotu, lūdzu, dariet to pašu! Ārvalstu adopcija - tas nav tikai adopcijas process, jo, lai strādātu, piemēram, to pašu ASV adopciju, ir jāpārzina pilnīgi visa tā puse. Kā visi jautājumi kārtojas ar imigrācijas vīzām. Ir bieži vien tā, ka mēs no mūsu puses diktējam pat aģentūrām – tas ir vajadzīgs, tas ir vajadzīgs, no viņu puses jākārto.
Tas nav tikai tas, kas skolā juristiem tiek mācīts un kas ir rakstīts civillikumā.
Tāpēc, ja kāds uztraucas par to, cik mēs saņemam, es domāju, ka mēs tiešām esam kompetenti šo darbu darīt. To nevar darīt kurš katrs, ja tu neesi ļoti padziļināti studējis, iepazinis un sapratis, kā tas darbojas.
Jums ir pārliecība šobrīd, ka saprotat, kā sistēma darbojas?
Jā, man ir skaidrība.
Jūs pārstāviet arī organizāciju "Atver sirdis un mājas bērniem". Viņu mājas lapā ir rakstīts par to, kas notiek, sasniedzot 16 gadu vecumu. Un tur rodas iespaids, ka bērnus izmet no bērnunama un viņiem jāiet strādāt ciematā.
Tas nav attiecībā uz Latviju. Tas jau vairāk attiecībā uz Ukrainu. Es domāju, ka organizētājiem ir skaidrs, ka tas nav stāsts par Latviju. Bet par Ukrainu un par Krieviju tas ļoti bieži ir stāsts, jā. Mūsu likums paredz, ka valsts par šiem bērniem rūpējas līdz 18 gadiem, ja bērni mācās, tad pat līdz 24 gadiem.
Bet lielākā problēma ir tā, ka šiem bērniem pēc 18 gadiem nav motivācijas mācīties, un līdz ar to arī nav pamata bērnam turpināt šo palīdzību no, teiksim, tās pašas sociālā dienesta puses, jo viņš nemācās.
Un neviena nav, kas viņu arī bakstītu, un tur arī rodas tas, ka faktiski bērni liela daļa ir tikai 9 klases pabeiguši. Izglītība viņam nav, lai viņš konkurētu darba tirgū, un tāds arī viņš klīst pa to pasauli. Tāds arī viņš ir.
Par likumu izmaiņām
Šobrīd ir diskusijas par likumiem, kas regulē ārzemju viesprogrammas un adopciju. Vai, jūsuprāt, kaut kas būtu jāmaina?
Tā, kā ir, varētu arī palikt. Izņemot to – iepriekš bija tā, ka likums noteica, kad bērnu var adoptēt uz ārvalstīm, bet, piemēram, nenoteica, no kāda vecuma var adoptēt, nenoteica arī to, vai var adoptēt un no kāda vecuma var adoptēt bērnu, kam, piemēram, ir veselības problēmas.
Ja mēs paskatāmies statistiku, kādas ir vietējās ģimenes? Decembrī paskatījos Labklājības ministrijas mājaslapā un izprintēju šo sarakstu, tad man piepūlot visu manu gaišo redzi, atradās viena ģimene, kas ir gatava adoptēt zēnu vecumā no 10 līdz 15 gadiem. Viena ģimene gatava adoptēt zēnu no 10 līdz 11 gadiem, kā arī māsu vai brāli, ja tāds ir. Un viena ģimene ir gatava adoptēt meitenīti no 10 līdz 12 gadiem. Viss. Pārējās visas ģimenes ir trīs četri pieci, reti, reti ģimenīte sešu, septiņu gadu vecumam. Un tad man ir tāds jautājums: ja mums nav šīs vietējās ģimenes, kas ir gatavas adoptēt bērnus no septiņiem līdz divpadsmit gadiem, tad tam bērnam, es atvainojos, pieci gadi ir jānīkst bērnunamā? Nu kā tagad notiks? Ja mēs gribam iztīrīt bērnunamus, kas ir noteikti jādara, jo bērnam ir jāaug ģimenē. Tas ir vispār nediskutējams jautājums, un es domāju, ka nav neviens, kas cīnītos pret.
Tad man ir jautājums, kāpēc mūsu valsts grib noteikt likumus, kas aizliedz šiem bērniem dzīvo ģimenēs.
Ja būs šīs audžuģimenes, kas šos bērnus paņems – kolosāli. Forši, bet vai audžuģimenes ir gatavas un bērniem top māja līdz 18 gadu vecumam un pēc tam vēl mūžu mūžos āmen? Es domāju, ka lielākā daļa nē. Arī šajās darba grupās par likuma grozījumiem ir arī audžuģimeņu nevalstisko organizāciju pārstāvji, kuri skaidri un gaiši pasaka, ka attiecībā par slimajiem bērniem vispār nevarētu būt nekādu vecuma ierobežojumu. Ja kāds ir gatavs adoptēt – visu cieņu, un tas mums ir jāļauj.
Mani ļoti, ļoti ieintriģēja pēdējais raidījums "Aizliegtais paņēmiens". Tur gāja runa par vienu jaunu audžuģimeni, kas bija paņēmusi divus bērnus, četri pieci gadi. Kā man liekas, no krīžu centra. Un tad otrā rītā atveduši atpakaļ. Raidījumā pateikts apmēram tā, ka varbūt šai ģimenei vajadzēja dot citus bērnus, gan kā jaunai ģimenei. Šie bērni visi ir tādi, visi ir traumēti. Vai viņam bijusi emocionāla vardarbība, vai fiziska vardarbība, vai seksuāla vardarbība. Viņi visi, pilnīgi visi ir traumēti bērni. Un, ja tu ņem to bērnu, tev ir jābūt pilnīgi gatavam negulētām naktīm. Kad tev būs jāstaigā dienu dienā ar to bērnu kādu laika periodu, kamēr viņš tev sāks uzticēties un nomierināsies. Tas ir milzīgs, smags darbs.
Arī šie bērni, kas dzīvo bērnunamos, un kurus adoptētāji adoptē, liela daļa ir ar garīgu atpalicību. Tādi bērni, kas, liekas,šeit pilnīgi noteikti būtu pelēkais slānis, kurš netiktu šeit galvu augstāk pacelt, lai varētu taisnu muguru izslieties.
Tajā pašā laikā diagnožu sarakstā, ar kurām adoptēti bērni uz ārzemēm, ir arī astma un celiakija, kas neliekas nepaceļamas diagnozes?
Jā, bet redziet, tā pati astma… Ja bērns nonāk mīlošā vidē, astma pazūd. Un ļoti daudzi cilvēki šeit baidās no tā. Es zinu kādu audžumammu, kas saka – viņai visu laiku ir inhalators, ka viņai ir tik ļoti bail, kuru nakti atkal viņiem būs ātrā palīdzība jāsauc. Un gadiem tas bērns ir bijis pie tās audžumammas, un astma nav pārgājusi. Bērnu adoptē, un pēc pāris mēnešiem viņam astmas vairs nav.
Ir kaut kas tāds, ko mēs kā cilvēki, man liekas, nemaz nevaram pat izskaidrot ar vārdiem. Ko nozīmē dzīvot īstā ģimenē un ko nozīmē dzīvot audžuģimenē. Es nerunāju par 100% gadījumu, es runāja par lielu vairumu gadījumu. Man vienmēr to gribas salīdzināt ar mākslīgu puķi un ar dabīgu puķi. Mums jau gribas to dabīgo, ar visu smaržu. Negribas to zilo, izkrāsoto, iebāzt vāzē, kur tā noputēs un mūžu mūžos stāvēs. Bērns sajūt to, ka viņam neskan zvans pie 18 gadiem, dzin-dzin, tev viss, tev termiņš beidzies, tev ir jāiet projām, jo nāks cits tavā vietā. Un diemžēl tā tas ir. Bērns zina, ka tā viņam ir māja uz pastāvīgu palikšanu.
Mēs te varam runāt, cik mēs gudri gribam, bet tie bērni ir gudri un ļoti labi to saprot. Viņi grib, lai viņiem ir tāds pats uzvārds kā mammai un tētim. Mums ir tādi bērni, kuri saka: „Viņš nav mans brālis, viņam ir cits uzvārds”, kaut gan viņi pusbrāļi.
Un tad, kad viņus adoptē un šie cilvēki pēc pāris mēnešiem brauc imigrācijas lietas kārtot, tad tu redzi, ka tās brāļu attiecības ir pilnīgi savādākas, nekā tās bija pirms tam, jo viņi abi ir ar vienu uzvārdu. Viņiem ir viena mamma un tētis.
Kā uzrodas šie pusaudži ārzemju adopcijas vecumā? Vai šie bērni izauguši sistēmā?
Redziet… (nopūšas) Mēs varam daudz runāt par bāriņtiesām un šaustīt, ka viņi to dara pareizi un to dara nepareizi, bet, klausoties arī tos skandalozos gadījumus, es vienmēr mēģinu domāt, kā būtu bijis pareizi rīkoties. Viņus šausta par to, ka viņi tos bērnus izņem par ātru no ģimenēm un izņem tāpēc, ka tirgojot uz ārzemēm projām. Un tad bāriņtiesas šausta par to, ka izņem par vēlu ārā, jo tad notiek nelaimes gadījumi. Kur ir tas pareizais vidusceļš, kur ir tas indikators, kas pateiks – šonakt man tas bērns ir jāizņem, jo savādāk bērns nosals vai paliks neēdis un vēl nezin kas tur var gadīties.
Šie gadījumi bieži vien rada to sastinguma sajūtu. Ja tur tu skaidri redzi, ka tas bērns jau mirst bada nāvē, izņem no ģimenes. Bet, ja viņš vēl nemirst badā, varbūt, ka tomēr šodien vēl atstājam?
Nolādēts ja dari, nolādēts, ja nedari?
Jā, jā, tā tas ir. Bet salīdzinot, kā tas bija gadus atpakaļ, kādi bērni bija iestādēs, un redzot, kādi bērni iestādēs ir tagad, es pilnīgi droši varu pateikt to, ka bērni ir daudz smagāki. Daudz, daudz, daudz smagāki nekā viņi bija kādreiz. Viņi visi sen bija jāizņem. Vissmagākais iestādēm un arī audžuģimenēm ir darbs ar tiem bērniem, kas tiek mētāti uz priekšu un atpakaļ. Ooo, mammīte mēnesi nedzer, dodam atpakaļ! Un tad bērni vienreiz tiek ņemti ārā, otrreiz tiek ņemti ārā, trešoreiz tiek ņemti ārā, un tad tikai tad mēs ceļam prasību tiesā. Tikmēr tas bērns jau ir pusaudzis.
Ja redzi, ka māte nevar, ka tēvs nevar, nedara neko un tur ar sociālo darbinieku var no biksēm izkāpt, bet vecākus nevar dabūt uz ceļa atpakaļ, lai viņi par to bērnu rūpētos. Varbūt tad nevajag bērnu mētāt uz priekšu un atpakaļ, viņš nav nekāds eksperimentālais trusītis! Tad arī šis bērns būtu juridiski brīvs krietni agrāk, un varētu būt arī adoptēts šeit, Latvijā. Nevis aiziet uz ārzemēm.
Jo ir arī tiesas procesi, kas ilgst gadiem. Dod vienu iespēju ģimenēm, tad atnāk un naivi sola, ka labosies, bet tiesnesis, cilvēks būdams, notic. Un citreiz tiesas procesu atliek uz gadu. Atnāk pēc gada, bet tā bilde ne par kripatiņu nav mainījusies. Bet bērns palicis par gadu vecāks, viņam vairs nav septiņi, viņam jau ir astoņi, vai viņam jau ir deviņi. Un iespēja palikt Latvijā ir krietni samazinājusies pa šo laiku.
Tā ir liela kopēja bumba,un, lai risinātu šos bērnu jautājums, ir jāsāk šķetināt no viena gala.
Piemēram, sakārtot, kā audžumammas bez lielas gaidīšanas var bērnus pie ārstiem aizvest. Latvijā it kā bērniem ir par velti zobārstniecība. Mums bērni aizbrauc viesprogrammās, un ir bērni ar tādām mutēm bijuši, ka tur ir pamatīgs zobārsta darbs jāieliek. Bet tad audžummma saka: bet mūsu rajonā nav neviens zobārsts, kur mēs bērnu varam vest par velti labot zobus! Tad ko mēs skandinām, ka Latvijā ir bērnu zobārstniecība par velti?
Ar ko, jūsuprāt, diskusijas par izmaiņām adopcijas un viesģimeņu kārtībā beigsies?
Es ļoti ceru, ka ar veselo saprātu.
Un kas tas būtu?
Ka likums tiks mainīts nevis tāpēc, ka nāk vēlēšanas un mums ir politiski jāparāda politiskā griba paturēt bērnus Latvijā, bet, ka tas būs politisks lēmums nevis sauklim „paturēsim bērnus Latvijā”, bet „ļausim bērniem augt ģimenēs”. Tas, man liekas, ir pats svētākais, ko mēs šiem visiem bērniem varam novēlēt.
Darba grupā gan neejot pārāk viegli un raiti…
Darba grupā iet ļoti smagi. Pēdējās izmaiņas, ko Labklājības ministrija mums, darba grupas dalībniekiem, izsūtīja… Es pēc tam sagatavoju atbildi, ka, kaut arī tikai daži darba grupas dalībnieki iebilda tam, ka bērni varētu braukt viesprogrammās jau no 9 gadu vecuma, redakcijā, ko ministrija piedāvā, ir ielikts, ka bērni tikai no 12 gadu vecuma varēs braukt šajās programmās.
Tad 12 gadi paliek, par spīti iebildumiem?
Jā, mēs prasījām, kur skaidrojums, kur pētījums, kāpēc 12? Bērns skolā pirmajā klasītē sāk mācīties angļu valodu. Tā ir ideāla iespēja braukt,pirmām kārtām, angļu valodu mācīties, redzēt pasauli, iegūt pieredzi. Kāpēc mēs nevaram atļaut viņiem braukt? Neviens nevarēja atbildēt.
Bija arī dažas nevalstiskās organizācijas, kuras pārstāvēja audžuģimeņu grupu, no kurām bērni nepiedalās viesprogrammās. Un tie bija vienīgie, kas runāja pret. Un man liekas – hmm, ja mēs uzklausām to audžuģimeņu viedokli, kuru bērni nepiedalās viesprogrammās, un to ņemam par pamatu, lai izlemtu par labāko bērniem, tad man liekas, tas nav kaut kā īsti pareizi. Vajadzētu ņemt vērā bāriņtiesu, bērnunamu, viesprogrammu organizētāju pieredzi. Un tad atrast bērniem to labāko.
Bet mēs ņemam tos, kuri vispār nepiedalās, viņu ideju, ka Latvijā bērniem jāpaliek, jo šeit ir zaļa zāle un garšīgas karbonādes, jo cita nekāda konkrēta iemesla, kāpēc bērni nevarētu braukt, viņiem nav. Tas tā diezgan dīvaini, ja tādā līmenī tiek uzklausīti darba grupas dalībnieku viedokļi. Tad man liekas, ka mēs kaut kā nedzīvojam īsti pareizā valstī.
Ko Jūs vēlētos, lai cilvēki šajā kontekstā saprot?
Latvijas bērnunamos dzīvo ap 1200 bērni. Tas ir tas, ko esmu dzirdējusi medijos. 2016. gadā ārpusģimenes aprūpe tika nodrošināta kopā 1292 bērniem, kas ir milzīgs skaits. Gadā no audžuģimenēm 30 bērni pārvietoti uz citām audžuģimenēm, 37 bērni uz institūcijām. Manā skatījumā tas pierāda, ka audžuģimenēm ir ļoti grūts šis darbs, tas nav tik gluds.
Tādi paši dati attiecībā uz aizbildnību – 27 bērni no aizbildnības pārvietoti uz audžuģimenēm, 55 bērni pie citiem aizbildņiem un 30 bērni pārvietoti uz iestādēm.
Kopumā man liekas, ja visi, kas var par šiem bērniem parūpēties – vai tā ir audžuģimene, vai tas ir aizbildnis, vai adopcija Latvijā, par ko es milzīgi priecāšos, ja tā būs adopcija uz ārvalstīm tiem bērniem, kuriem mēs Latvijā nevaram nodrošināt dzīvošanu adoptētāju ģimenēs – ja visi sadosies rokās, šie bērni nebūs bērnunamos.
Man liekas, ka, nošķeļot šo vienu šķautni mazai bērnu grupiņai, kas aiziet uz ārvalstīm… Tas nav bērnu lielākais vairākums, tie ir apmēram 5% no ārpus ģimenes esošajiem bērniem, kas aiziet ārvalstu adopcijā. Kāpēc mums viņiem to aizliegt?
Es patiešām nesaprotu. Man pat reizēm liekas, vai tiešām kādam ir skaudība par to, ka šiem bērniem tur labi iet, viņi ceļo, vai spēlē golfu, attīstās, mācās? Kas ir tas, kāpēc nedrīkstam mēs viņiem to ļaut?
Bieži izskan bažas par to, kas ar šiem bērniem notiek pēc tam…
Bet par katru bērnu ir atskaites ministrijā. Par katru bērnu! Plus par tām ģimenēm, ar kurām es strādāju, es kopēju šīs atskaites un sūtu arī uz bāriņtiesām,uz bērnunamu.
Cik ilgs ir šis uzraudzības periods?
Divi gadi, un, ja ministrija redz, ka ir kaut kādas problēmas, viņiem ir tiesības pieprasīt arī ilgāk šīs atskaites sūtīt.
Vai tā notiek?
Ir daži gadījumi, kad tiešām sūta šīs atskaites arī trešo gadu pēc adopcijas. Līdz tam brīdim, kamēr var redzēt, kas tiešām ar bērnu tālāk notiek. Tā kā atrunas, ka mēs nezinām, kas ar mūsu bērniem notiek, nav patiesa informācija. Es zinu, kas notiek ar visiem bērniem, ar kuriem es esmu strādājusi.
Un par visiem jums sirds ir mierīga?
Man ir mierīga. Es gan neteikšu, ka par simts procentiem, jo ir daži bērni, kas aizgāja uz adopciju, latviski sakot, tik sačakarēti, ka, ar jebkurām metodēm strādājot, tas vienkārši nelīdz. Bet šīs ģimenes dara iespējamo un neiespējamo, lai šiem bērniem palīdzētu. Piemēram, bērns ir spiests dzīvot institūcijā, jo mātei ir bijusi šizofrēnija un bērnam arī šizofrēnija attīstās. Tad sāk uzbrukt ģimenes locekļiem, un šis bērns ir jāievieto institūcijā. Šādi gadījumi ir, bet mēs zinām arī, kas ar šo bērnu notiek.
Par viesprogrammām
Kā nokļūst viesprogrammā? Vai ir konkurss?
Konkursa noteikti nav. Mēs savā sarakstā iekļaujam tos bērnus, kurus piesaka vai nu iestādes, vai bāriņtiesas. Mēs paši nekur nebraucam, pa mājām viņus nemeklējam.
Ja bāriņtiesas vēlas, lai konkrētie bērni tiktu pieteikti programmā, viņi sūta sarakstus.
Pirms viesprogrammām ASV organizētāji brauc uz Latviju. Mēs katru bērniņu intervējam, un šai intervijai ir divējāda nozīme. Pirmais, redzēt, kā bērns reaģē uz svešiem cilvēkiem. Jo ir bērni, kas, redzot, ka pretī sēž cilvēks, kas nerunā latviešu vai krievu valodā, automātiski pasaka, ka nekur negrib braukt. Ar to arī viss beidzas, jo mēs respektējam šos bērnu viedokli.
Tad tiek uzdoti arī jautājumi bērniem par viņu interesēm, lai ģimenes sagatavotu. Piemēram, brauc puika, kurš nevar bez futbola. Tad arī aktivitātes piemeklē šim bērnam, lai viesošanās laikā būtu pēc iespējas saturīgāks laiks nodrošināts.
Ir ģimenes, kas pēc interesēm izvēlas šos bērnus. Es atceros, pāris gadus atpakaļ viens puisis brauca, kuram ļoti patika zīmēt. Tagad viņš ir arhitekts ar labu darbu, bet šī ģimene viņu izvēlējās, jo viņu pašu dēlam, kurš bija līdzīga vecuma, arī ļoti patika zīmēt.
Mēs prasām bāriņtiesām sniegt informāciju par veselības stāvokli. Šī informācija tiek pieprasīta, lai ģimeni pēc iespējas labāk sagatavotu tam, kāds bērns pie viņiem brauc ciemos.
Tad jūs izziņojat par programmu bāriņtiesām un bērnunamiem, un aiciniet pieteikties?
To jau visi zina, tas jau gadiem ilgi notiek. Es izziņoju, kurā laikā notiks bērnu intervēšana un līdz kuram datumam ir jāpiesaka. Tagad ir izstrādāta arī veidlapa, ko bāriņtiesa un bērnunami var aizpildīt.
Vai interese ir lielāka nekā pieejamās vietas?
Jā, protams. Ja mums izdodas pusei no intervētajiem bērniem atrast viesģimenes, mēs esam ļoti priecīgi. Jo nav tā, ka Amerikā sēž simtiem ģimenes rindā un gaida – nu, kad tad atbrauks. Ģimenes visas ir jāuzrunā.
Cik nopietnas ir pārbaudes un apsekošanas ASV ģimenēm?
Sociālie darbinieki obligāti veic mājas apsekošanu, tiek veikts arī psiholoģiskais tests, lai noskaidrotu, kāda ir šī motivācija piedalīties programmā, tiek pieprasīta informācija no sodu reģistra, vai cilvēki nav bijuši tiesāti. Tāpat tiek ņemti vērā ģimenes ieņēmumi. Vai ir nodrošināta istaba, ja tas ir cita dzimuma bērns, vai, piemēram, ir papildu gulta, ja ir viena dzimuma bērns, un savs bērns piekrīt ar citu dalīt istabu. Viss tāpat, kā to paredz mūsu likumdošana, lai atzītu par viesģimeni.
Jums nav tāda sajūta, ka sūtat bērnus uz ārzemēm, nepietiekami zinot par šīm ģimenēm?
Nē. Mums nekad nav bijušas domstarpības ar programmas organizētājiem, viss vienmēr tiek nodrošināts. Mums ir arī braukuši bērni, kam ir vajadzīgs individuālais pavadonis. Es parasti mēģinu nokārtot tā, lai vismaz viens pavadonis, kas brauc kopā ar bērniem, vismaz viens, ir iepriekš bijis par pavadoni. Lai šis cilvēks zina, kā rīkoties, piemēram, ja veidojas kaut kāda krīzes situācija. Mūsu programmā viesģimenes tiek izvēlētas ne pārāk lielā attālumā viena no otras, lai gadījumā, ja rodas krīzes situācija, tad lai programmas organizētāji pāris stundu laikā var ierasties un risināt problēmas.
Vai ir šādi gadījumi bijuši?
Ir bijuši. Mums ir bijuši arī gadījumi, kad bērni ir atvesti atpakaļ uz Latviju programmas laikā. Mums nebija pateikts, ka abiem bērniem ir ļoti smaga psihiatrija. Ģimene bija izturējusi divas nedēļas, bet nekas nedarbojās uz šiem bērniem, lai viņi nomierinātos.
Situācijas, kad viesģimenes nenodrošinātu pienācīgu aprūpi, kaut kādi negadījumi?
Tādi gadījumi nekad nav bijuši. Daudzas viesģimenes atkārtoti uzņem bērnus ciemos, gadiem ilgi. Viņi saka – neesam gatavi adoptēt, bet mēs esam gatavi šiem bērniem nodrošināt skaistas brīvdienas.
Jūsu praksē – cik bieži skaistās brīvdienas beidzas ar adopciju?
Pagājušogad, kad tika skaļi runāts par to, ka šīs ir pirmsadopcijas programmas, es mēģināju izvilkt informāciju par to, cik bērni bija braukuši un cik adoptēti. Man sanāca, ka 15% bērnu tika adoptēti.
No tiem, kas brauca, 15%?
Jā. Šis procents ir ļoti mazs. Ja paskatāmies, ka 2016. gadā ar tiesas spriedumu tika atņemtas aizgādības tiesības 917 vecākiem, par pērno gadu dati vēl nav pieejami. Bet pagājušajā gadā uz ārzemēm ir adoptēti tikai 67 bērni. Mēs nevaram runāt par to, ka mēs visus bērnus ar čārterreisiem vedam projām un iztirgojam uz ārzemēm.
Cik apmēram bērnu ik gadu dodas viesprogrammās?
Par visu Latviju man tiešām grūti pateikt. No mūsu programmas tie ir apmēram 55 bērni gadā. Varbūt 350.
Tātad pēc viesprogrammām uz ārzemēm adoptēti apmēram…
Nu sanāk 45 – bērni. Bet šie bērni nav adoptēti pa vienam. Tie ir brāļi, māsas. Mums ir bijusi adopcija, kur seši brāļi un māsiņa kopā aizgājuši. Tās ir lielas bērnu grupas, kas uzreiz tādu lielu skaitu dod adopcijai, bet faktiski tā ir viena adopcija.
Jūs adopcijas procesā strādājiet gan ar ģimenēm, kas iepazīstas viesprogrammās, gan ar tādām ģimenēm, kas iet standarta ceļu?
Jā.
No malas raugoties, liekas, ka adopcija ar viesošanos ir ģimenei draudzīgāka. Tā ir?
Ne tikai ģimenei, arī bērnam! Ir tādi bērni, kas tā arī pasaka - "šitā ģimene man nepatika, es gribu citu”, aizbrauc nākamajā programmā, aiznākamajā. Varbūt ceturtajā piektajā reizē viņš satiek savu ģimeni, kas viņam patīk, kaut gan varbūt četras iepriekšējās ģimenes ļoti labprāt būtu adoptējušas.
Šiem pusaudžiem, kuri iet uz adopciju, ir ļoti svarīgi zināt, uz kurieni viņš tiek adoptēts. Ar viesprogrammu viņš tur ir bijis, viņš zina, kas tā par valsti, kāda kultūra, kāda mamma un tētis, vecmāmiņa, brālis un māsa. Pat kā suni sauc un cik viņš ir liels. Viņš var tādu kā vīziju galvā uztaisīt. Tas nav mazs bērniņš, ko tur paņemt pie rokas, aizvest nezināmā virzienā, un te tad tu būsi.
Es domāju, jebkurai adopcijai tādai arī vajadzētu būt. Katram bērnam to, kas viņam ir pats labākais un ko grib viņš, nevis kaut kādi pieaugušie, kas riņķī gudri runā un spriež.
Kas ir pavadoņi, kas brauc līdzi? Bāriņtiesu pārstāvji?
Jā, mēs mēģinām atlasīt cilvēkus, kas ikdienā strādā ar bērniem. Mums ir braukuši arī psihologi, cilvēki, kas strādā nevalstiskajās organizācijās ar ārpusģimenes aprūpes bērniem. Mēs noteikti priekšroku dodam cilvēkiem, kuri tiešām ikdienā ar bērniem strādā. Protams, mēs arī skatāmies, lai sarunvalodas līmenī būtu angļu valoda, lai var komunicēt ar viesģimenēm kā starpnieki, ja rodas kaut kādas komunikācijas problēmas, patulkot bērniem.
Kā atšķiras adopcija, kas tiek veikta pēc adopcijas saraksta Labklājības ministrijas mājas lapā?
Tas pats. Nav atšķirību - juridiski vadīt adopciju vai adoptēt bērnu, pēc Labklājības ministrijas reģistra izvēloties, vai adoptēt bērnu, kur jau šīs faktiskās attiecības ir izveidojušās. Vienīgais pluss ir tas, ka šīs attiecības veidojas daudz ātrāk un labāk, jo viņi ir bijuši pazīstami. Bet procesā atšķirību nav itin nekādu.
Vai šie viesprogrammu bērni jau visi ir sarakstā?
Nē, jo viesprogrammā mēs neņemam bērnus, kas ir adoptējami, tas nav kritērijs. Mēs ņemam bērnus, kuri pieteikti programmā. Mums ir ļoti daudzi bērni, kuri nekad nebūs juridiski brīvi, jo, piemēram, bērnam māte ir psihiski slima, un bāriņtiesa nav ar mieru aizgādības tiesības atņemt, bet bērns reāli ar šo māti dzīvot nevar. Bet šāds bērns mums brauc viesprogrammās.
Bērns aizbrauc, izveidojas ģimenes sajūta…
Jā, viņi zvanās, viņi uztur kontaktus, viņi sūta paciņas šim bērnam. Viņam beidzot kaut kur, ja ne šinī pusē okeānam, tad tajā pusē okeānam ir kāds, kas par viņu interesējas.
Bet tad sanāk, tai ģimenei pēc tam ir jāiet pie bāriņtiesas?
Nē, ģimenei nav tiesības iet pie tās bāriņtiesu un lūgt, jo, ja bāriņtiesa nolēmusi, ka neatņem šīs aizgādības tiesības, tas ir bāriņtiesas viedoklis, un viņš ļoti atšķiras. Ja šis ir jautājums par to, ka bērns ir juridiski brīvs, tad, protams, atgriežoties šie jautājumi tiek uzdoti bāriņtiesai. Pirmkārt, noskaidro bērna viedokli, varbūt viņš pasaka – es negribu un viss. Un ir daudzi bērnu, kas negrib vispār, lai viņus adoptē, ne šeit, ne citur.
Bet, ja bērns pasaka, ka viņš grib, ka viņam tur ļoti patika, tad ir jautājums par to, vai bāriņtiesa ir gatava pieņemt šādu lēmumu, ka bērns ir adoptējams uz ārvalstīm. Garantijas nav nekādas. Ja ģimene uzņem bērnu ciemos, ka varēs viņu adoptēt – pilnīgi nekādas garantijas nav.
Tad ir atkarīgs no bāriņtiesas, sava veida bāriņtiesu loterija?
Jā, bet tas arī ir bāriņtiesas lēmums. Cik esmu dzirdējusi, šāda kārtība vairāk nebūs, bet bāriņtiesas uz savu iniciatīvu iepriekš lēmumus par ārvalstu adopciju nepieņēma. Viņi gaidīja vēstules no Labklājības ministrijas, kur bija rakstīts, ka konkrēti uz šo bērnu neviens vietējais adoptētājs nestāv rindā, lai adoptētu, skatoties bērna veselības stāvokli un vecumu, lūdza izvērtēt iespēju par bērna adopciju uz ārvalstīm.
Ir arī gadījumi, piemēram, ģimenē vienā ir vairāki bērni, un skaidri saprotams, ka šādu bērnu grupu visus kopā adoptēt nav iespējams, jo, piemēram, viens no bērniem ir ļoti slims vai tur ir milzīgas uzvedības problēmas. Tas tālāk ir bāriņtiesas kompetencē, izvērtēt, kāds būs šim katram konkrētam ģimenes bērnam vislabākais risinājums. Es ļoti ceru, ka tāds ir, bet tā tam būtu jābūt.
