ĪSUMĀ:
- "Covid-19" skartajās valstīs dzīvojošie latvieši samierinājušies ar ierobežojumiem;
- Paniku un lielu satraukumu nav novērojuši;
- Vietējie iedzīvotāji pret ierobežojumiem izturas ar sapratni.
“Ārā es drīkstu iet tikai ar ļoti nopietniem iemesliem, tikai uz darbu, uz pārtikas veikalu, uz aptieku, pie ārsta,” LTV raidījumam “De facto” stāsta angļu valodas skolotāja Laura, kura dzīvo Itālijā, Lombardijas reģionā, Milānas piepilsētā 20 minūšu braucienā no Milāna centra.
Pirmie ierobežojumi sākās jau pirms vairākām nedēļām, taču visskarbākie ieviesti šonedēļ. Vēl nedēļas vidū viņa varēja izbraukt ar riteni, taču nu bez īpaša iemesla uz ielas rādīties nedrīkst. Viņa kā angļu valodas skolotāja jau trīs nedēļas nodarbības vada no mājām, sazinoties internetā.
“Un katram ir jānēsā līdzi juridiski saistošs, parakstīts dokuments, kuru policija var arī mierīgi uz ielas paprasīt, pajautāt, kur dodies.
Vārdu patiesumu var pārbaudīt. Ja iemesls nav nopietns, kā piemēram, pirms dažām dienām viens tēvs devās uz veikalu, lai nopirktu “Playstation” bērnu izklaidei, viņu apturēja un viņš saņēma sodu,” stāsta Laura.
Viņa gan piebilst, ka suni, protams, var pastaidzināt, bet arī ne pārāk ilgi, ne pārāk tālu no mājām: “Un tad cilvēki joko, ka ģimenes suni visi pa kārtai ved ārā, lai tikai ir iemesls iziet no mājas.”
Vietā, kur viņa dzīvo, panikas neesot, cilvēki samierinājušies. Attieksme mainījusies. Tagad sociālo tīklu ierakstiem ir populārs tēmturis “espaliekumājās”, lai gan pirms pāris nedēļām daudz populārāks bija tēmturis “Milāna neapstājas”.
“Tas, ko es novēroju iepriekšējās nedēļas, - cilvēki iedalījās nosacīti tādās divās grupās. Daļa bija, kas skrēja izpirkt makaronu plauktus, un otra daļa ļoti mierīgi to uztvēra. Turpināja iet pa bāriem, restorāniem. Vēl piektdienā, divas dienas pirms ieviesa stingro karantīnu, bāri bija pārpildīti, par nekādiem metru attālumiem vispār nevarēja runāt,” viņa atceras.
Daudzo saslimšanas gadījumu dēļ lielajās slimnīcās vietu vairs īsti nav. Pat medijos jau apspriests, ka ārsti ir neapskaužamā situācijā, jo var nākties izdarīt izvēli, kuram piešķirt vietu intensīvajā terapijā, ja šī vieta vajadzīga vairākiem.
Cilvēkiem ar vieglākiem simptomiem jātiek galā pašiem.
Laura stāsta: “Šeit vienai latviešu paziņai ir ar visiem simptomiem - klepu un temperatūru - slims viņas vīrs, vīra māsa, vīra vecāki, kas jau ir gados. Ģimenes ārsts iesaka dzert paracetamolu un antibiotikas. Principā uz ātro palīdzību iesaka zvanīt tikai tad, ja ir jau smakšanas pazīmes un kaut kas ļoti nopietns.”
Tikmēr mediji ir pilni ar ziņām, rakstiem, raidījumiem par vīrusu. “Šobrīd tas ir tiešām tikai viss par vīrusu. Informācija ir. No vienas puses, tas ir labi, no otras - cilvēkiem ar vājākiem nerviem varbūt ir par daudz. Bet es nevarētu teikt, ka būtu dezinformācija, panikas celšana, viltus ziņas. Tādas lietas nav. Bet informācijas ir tiešām ļoti daudz, un pat avīžu kioski ir vienā no tām kategorijām, nedaudzajiem veikaliem, kas ir vaļā, jo nepieciešamība pēc informācijas ietilpst pamatkategorijās, un varbūt ne visiem ir internets, kur var izlasīt vai, nezinu, teiksim, televīzija nestrādā,” situāciju raksturo Laura.
Žurnāliste Ieva Alberte savukārt dzīvo Diseldorfā Vācijā. Tas ir viens no rajoniem, kur ir salīdzinoši vairāk saslimšanas gadījumu.
Viņa stāsta, ka arī tur viss ir salīdzinoši mierīgi, lai gan ir arī ierobežojumi, piemēram, par pasākumiem ar lielu cilvēku skaitu.
“Cilvēki gados visu laiku sēž pie radio un televizora, jo pirmie divi cilvēki, kas Vācijā nomira bija 80+ gadus veci. Tie, uz ko tas ļoti attiecas, tiešām ļoti seko. Bet visas lidostas darbojas, cilvēki ar koferiem ir ielās, visi veikali ir pilni, visu produktu pietiek vismaz mūsu reģionā, es kaut kā [problēmas] neizjūtu,” stāsta Ieva Alberte.
Īpaši pasākumi, papildu roku dezinfekcijas vietas vai tamlīdzīgi neesot novērotas. Taču ir mudinājumi rokas mazgāt biežāk. “Mums valodas kursos, kad sākās koronavīruss, izstāstīja, kā tieši vajag šīs vietas [rāda starp pirkstiem - red.] mazgāt. Mums iedeva numuru, kur zvanīt, ja nu tu sajūti, ka varbūt ir [aizdomas]. Un tad mums nosauca ielu, kur ir centrs, kur var iet ar visām savām sūdzībām un jautājumiem. Ļoti ātri tika paziņota tā vieta, kur ir jādodas, ja ir aizdomas, lai mēs neapgrūtinātu ģimenes ārstus. Ģimenes ārsti tāpat ir apgrūtināti, nav sazvanāmi,” viņa skaidro.
Pēc Ievas novērojumiem, vācieši savas pārvaldes lēmumus īpaši neapšauba.
Viņa stāsta: ”Vācieši ļoti labi zina, ka visam ir sava sistēma un savs “ordnungs”. Un viņi tic, ja tiks pieņemts lēmums, tad tas ir pareizs lēmums.” Sabiedrība arī paļaujas uz katra individuālo atbildību. “Vācieši laikam tik pašapzinīgi, ka tas lielā mērā atkarīgs no tevis. Jo tā ir tava dzīve un, ja tu esi slims, nu tu neej, nevazājies apkārt. Tā vienkārši ir paša atbildība,” saka Ieva.
Epidēmijas dēļ Vācija apsver no pirmdienas daļēji slēgt robežas ar Franciju, Austriju un Šveici.
