Jūgendstila pētnieks par nodegušo Kalnciema ielas namu: sajūta ir traģiska

Tā bija traģiska sajūta – vērot, kā uguns liesmās bojā aiziet tik augsta līmeņa mākslas darbs. Tā par novembrī nodegušo jūgendstila namu Pārdaugavā saka viens no pieredzes bagātākajiem Latvijas jūgendstila pētniekiem, arhitekts Jānis Krastiņš. Viņš ir pārliecināts: īpašnieku bezdarbības dēļ nolaistās jūgendstila pērles nedrīkst saukt par graustiem, jo tā tiek degradēta arī sabiedrības izpratne par šīs arhitektūras vērtību.

Jūgendstila pētnieks par nodegušo Kalnciema ielas namu: sajūta ir traģiskaMāra Rozenberga

    Divu lielo sešstāvu īres namu ansambli veido izcilā latviešu arhitekta Jāņa Alkšņa 1909.gadā projektētā ēka ar tagadējo adresi Raņķa dambī 14 un Edgara Frīzdendorfa divus gadus vēlāk celtais nams ar adresi Kalnciema ielā 2b, kas pēc postošā ugunsgrēka tika nojaukts.

    „Abas ēkas veidotas tā sauktā stateniskā jūgendstila izteiksmē, kas Rīgas jūgendstilam kopumā ir visraksturīgākā. Tie ir uzsvērti vertikāli elementi fasāžu arhitektoniskajā izveidojumā,” skaidro Krastiņš. „Pārdaugavā šis divu ēku ansamblis ir unikāls. Centrā ir vairākas vietas, kur virknējas vairākas šādā izteiksmē veidotas ēkas, bet Pārdaugavā citu tādu nav," norāda Krastiņš.

    Jūgendstila pētnieks atzīst, ka tā bijusi traģiska sajūta – vērot, kā uguns liesmās iet bojā tik vērtīgs mākslas darbs. „Arhitektūra ir vizuālā māksla, kas ir visspēcīgākā no visām. Cilvēks var neiet uz teātri un nelasīt grāmatas, bet bez arhitektūras viņš nevar iztikt, jo viņš fiziski tajā atrodas. Un tā vienmēr rada kādu noskaņojumu,” saka Krastiņš.

    Komentējot uzskatu, ka šāds daudzus gadus nolaists un grausta statusu iemantojis nams nav pilsētas rota un tāpēc labāk ļaut šajā vietā celt ko jaunu, Krastiņš strikti saka: „Tas nebojā pilsētas seju, bet gan pilsētas apsaimniekotāju tēlu. Šī arhitektūra objektīvi eksistē, kaut arī tā ir bezjēdzīgi nolaista. Jebkuru ēku var atjaunot,” uzskata Krastiņš.

    Krastiņš piedalījies arī Rīgas domes Pilsētas īpašuma komitejas sēdē 19.decembrī, kur tika lemts par tālāko rīcību pēc ugunsgrēka Kalnciema ielas namā. „Lielākā daļa laika tika veltīta tam, lai visiem klātesošajiem iestāstītu, ka pēc iespējas ātri šīs ēkas ir jānojauc. Ka tie ir grausti un ka tie traucē,” viņš rezumē. Lai gan Krastiņš piekrīt, ka konstrukcijas pēc ugunsgrēka ir bīstamas, viņš atsaucas uz inženieru teikto, ka fasādes varētu nostiprināt ar metāla rāmjiem. „Bet visi iespējamie risinājumi tika pasniegti kā: pats ātrākais – četri mēneši. (..) Nu, tas viss izklausījās diezgan tendenciozi,” spriež Krastiņš.

    Runājot par citiem Rīgas jūgendstila namiem, kas īpašnieku bezdarbības dēļ iet postā līdzīgi kā Kalnciema ielas nams, Jānis Krastiņš min trīs bēdīgākos piemērus – Konstantīna Pēkšēna projektēto ēku Marijas un Elizabetes ielas stūrī, vienu no agrīnākajiem Rīgas jūgendstila namiem Vīlandes ielā 11, kas celts 1899.gadā, un arī izmēros vareno būvuzņēmēja Ozoliņa namu Brīvības un Matīsa ielas stūrī, kuram pēdējos gados pazūd arvien vairāk logu, vandāļu izdemolētas arī iekštelpas. „Tam ir ļoti interesants telpisks risinājums, kādu Rīgā nav daudz. Jau sākotnēji bija paredzēts, ka ēkai ir jābūt iekšējam pagalmam kā tirdzniecības pasāžai,” atzīmē eksperts. Tagad gan šis pagalms jau ilgus gadus ir slēgts.

    Vienlaikus Krastiņu priecē arī daudzi labie piemēri jūgendstila ēku atjaunošanā, kādu pēdējos gados Rīgā ir arvien vairāk. „Vēl pirms laika bija daudz šāda paša līmeņa graustu, piemēram, Paula Mandelštama projektētā ēka Lāčplēša ielā 7, kas ilgu laiku izskatījās bezcerīgi. Pirms četriem gadiem to perfekti sakārtoja,” viņš min. „Ļoti patīkami,” Krastiņš saka arī par citām atdzimstošajām fasādēm. „Īpaši 2018.gada vasara ienesa veselu virkni atjaunotu fasāžu. Piemēram, Krišjāņa Barona ielā – tur ir kādas četras piecas rindā! Arī Latvijas otrajam prezidentam Gustavam Zemgalam kādreiz piederējušais nams Barona un Dzirnavu ielas stūrī. Fasādi restaurēja nepilna mēneša laikā!” arhitekts priecājas.

    Tomēr Krastiņš norāda arī uz kādu niansi, kur ēku atjaunotāji mēdz „nogrēkoties” pret jūgendstila principiem. „Daudzās atjaunotajās fasādēs pēdējā laikā ir ieviesusies tāda blāvuma slimība. (..) Ēka zaudē visu savu arhitektonisko izteiksmību. Tonis jālieto, lai izceltu formu, nevis lai to notušētu. Jūgendstils bija pazīstams ar polihromiju. Tas lietoja piesātinātus, diezgan spilgtus, visbiežāk tumšus toņus, arī iekštelpu apdarē. Jūgendstila tapetes ir tumši sarkanas, tumši zaļas… Tas pats atspoguļojas arī fasāžu arhitektūrā. Un, ja šobrīd tās pārkrāso blāvas, šīs ēkas vienkārši pazūd, vizuāli izgaist ielas apbūves frontē, zaudē savas mākslinieciskās kvalitātes. Tas ir jautājums, kam vajadzētu pievērst uzmanību vismaz būvvaldes saskaņojošajām institūcijām,” uzskata Krastiņš.

    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti