Juanna 10 gadus kopj gulošo māti un uzskata to par savu pienākumu, bet norāda uz informācijas trūkumu

ĪSUMĀ:

• Lauku iedzīvotāji nereti par atbalstu vecu cilvēku paliatīvajā aprūpē neinteresējas, uzskatot to par savu pienākumu;
• Nokļūšana pie ārstiem - sarežģīts process;
• Kopjot savus tuviniekus, ikdienā saskaras ar informācijas trūkumu;
• Sociālajā dienestā atzīst, ka cilvēkiem, kuri vēlas saņemt palīdzību, pašiem jāsper pirmais solis;
• Precīzi pateikt, cik daudz veco cilvēku saņem paliatīvo aprūpi mājās, nevar.

Ludzas novada Romandovas ciemā, nepilnus 5 kilometrus no Ludzas, ir vairākas viensētas, kur dzīvo gan turīgāki, gan mazāk turīgi cilvēki. Pussagruvušas neapdzīvotas ēkas un turpat blakus liela dzīvojamā māja, pie kuras aplokā ganās gan piena, gan gaļas lopi. Mājā ar malkas apkuri un vietējo ūdensvadu dzīvo ģimene, kuras pēdējo gadu galvenā rūpe ir 95 gadus vecās Zuzannas veselība.

“Es kopju savu mammu, viņai ir 95 gadi. Dzīvojam laukos, un viņa jau gandrīz desmit gadus nestaigā,” tā par savu mammu stāsta Juanna, kura ir tas cilvēks, kurš visvairāk laika un spēka velta sirmgalves kopšanai. Zuzannai mājā ir atvēlēta sava istabiņa, kur goda vietā atrodas svētbildes un fotogrāfijas. Visu dienu telpā skan "Latgales Radio".

“Vēl pirms 7 gadiem viņa varēja aiziet uz tualeti, bet tā kā mums tā tualete ir pa trepēm uz leju, tagad turpat pie gultas ir speciāli aprīkots krēsls. Tagad 95 gados, kad bija sabraukuši ciemiņi, viņai uzdāvināja jaunu tualeti. Ko viņa var? Var pati piecelties sēdus, un tas ir viss, ko viņa var. Tiesa, vēl rudens pusē viņa lobīja pupiņas. Viss pārējais ir manā ziņā," stāsta Juanna.

Vecu cilvēku kopšana - radinieku ziņā

Latgales laukos nereti par valsts un pašvaldības atbalstu vecu cilvēku paliatīvajā aprūpē tuvinieki pat neinteresējas, pieņemot, ka savi slimie un nespējnieki katrai ģimenei jāaprūpē pašai, lai arī ko tas maksātu. Pati Juanna vēl ir pirmspensijas vecuma sieviete, kura pirms trim gadiem atstājusi algotu darbu.

“Es esmu aizgājusi no darba un tagad dzīvoju mājās, un viss ir tikai mammai veltīts. Es esmu aizgājusi savas veselības dēļ, bet es saprotu - ja es tad nebūtu aizgājusi, tad tagad es tiešām būtu spiesta to darīt mammas dēļ.

Aiziešana no darba rada finansiālu spriedzi. Mamma ir visu laiku saņēmusi 230 eiro lielu pensiju, tad pakāpeniski jau bija 250, tagad jau 310 eiro. Es esmu uz arodgrupas. Lūk, tāda ir arī naudiņa,"

skaidro Juanna.

Juanna atzīstas, ka veca cilvēka kopšana ir gan fiziski, gan arī morāli smags darbs, taču novada Sociālajā dienestā nav vērsusies un varbūt tāpēc par iespējamo palīdzību no valsts puses viņai informācijas nav daudz. “Es laikam esmu ļoti, ļoti vecmodīga. Man ieteica cilvēki, ka varbūt būtu jānoformējas kā asistentam, bet mana mamma teica, ka viņa jau 40 gadus dzīvojot uz valsts rēķina un vēl kaut kādu papildu naudu vai vēl papildu cilvēkus, kuri nāktu pie viņas, viņa negribētu. Viņai esot meita, esot mazdēli, un mūsu ģimenē ir tā pieņemts, ka jaunākie uztur savus vecākus," saka Juanna.

Juanna atklāj, ka pēdējo 18 gadu laikā ne ģimenes ārsts, ne citi mediķi mājās vizītē pie Zuzannas nav bijuši. 2001. gadā viņai bija operācija, izņēma žultsakmeņus, un tad no 2001. gada, kā viņa pārradās mājās, vairāk ne pie viena daktera nav bijusi.

"Staigāšana pie ārstiem mums ir sarežģīts process - vajag celt ratiņos un tā tālāk. Pie tam es arī nepateiktu, ka viņai bija tāda liela vajadzība pēc medicīniskās palīdzības. Viņai radās problēmas ar kājām. Viņai ir ekzēma, un mēs ar to ekzēmu bez daktera kaut kā tiekam galā. Mana māsīca ir bijusī medmāsiņa, viņa ieteica mums tādu smēri, kuru mēs pērkam un kaut kā tās kājas sadziedējam. Bet pēc laiciņa atkal tas viss sākas no gala. Ja viņai sāp kājas, tad viņa izdzer zāles, un vairāk mums ar zālēm nekādas saskares nav bijis. Izgulējumu mums nav, mēs iztiekam arī bez pamperiem," klāsta Juanna.

Lai arī Zuzanna pati vairāk nespēj pārvietoties, invaliditāte viņai joprojām noformēta nav. Juanna skaidro, ka viens no iemesliem ir transportēšanas problēma. Lai gulošu cilvēku nepieciešamo izmeklējumu veikšanai nogādātu uz gandrīz 30 kilometrus attālo Rēzeknes slimnīcu, ir vajadzīgs speciāli aprīkots transports.

“Vienam uzprasi, otram uzprasi. Saka, jā, mana mamma bija slimnīcā, un tad pēc slimnīcas dodot to grupu. Es atkal domāju, ja manai mammai būs jābrauc uz slimnīcu, viņa to negribēs, viņai tas būs neērti. Viņai tas būs ļoti liels pārdzīvojums. Un kā tad viņu uz turieni aiztransportēt? Viņa teica, ka viņai neko nevajagot, viņa vienkārši gribot mierīgi dzīvot savās mājās," tā Juanna.

Stāstot par savu ikdienu, par grūtībām, ar kurām nākas sastapties cilvēkam, kurš nonāk līdzīgā situācijā, Juanna uzsver, ka viņa izjūt informācijas trūkumu.

Piemēram, to, kā kopt gulošu cilvēku, viņa ir mācījusies tikai no savas pieredzes. “Informācija nāk tikai no prakses. Skatos, kā labāk pagriezt, kā labāk pacelt. Ja tiktu organizēti kādi īsi kursi, kā kopt vecus cilvēkus, es to noteikti atbalstītu," norāda Juanna.

Bez komunikācijas starp dienestiem, mediķiem un radiniekiem neiztikt

“Ir cilvēki, kuri vēršas Sociālajā dienestā, interesējas par pieejamajiem pakalpojumiem, un viņiem tiek attiecīgi izskaidrots, un arī situācija tiek izvērtēta, bet ir arī cilvēki, kuriem kaut kas arī pienāktos, bet viņi neinteresējas”, saka Ludzas novada Sociālā dienesta vadītāja Lilita Gorbunova-Kozlova. Viņa atklāj, ka reālo mājās kopjamo veco cilvēku skaitu novadā nevar nosaukt, jo nereti par to nav informācijas ne Sociālajā dienestā, ne mediķiem. Iemesli tam esot dažādi. “Vai nav informācijas, vai arī neērti jūtas, nepatīk nākt uz iestādēm, nepatīk būt it kā lūdzēja lomā. Tādu iemeslu dēļ arī nevēršas pie mums," skaidro Gorbunova-Kozlova.

Sociālā dienesta vadītāja atzīst, ka dienestam nav speciāli aprīkota transporta un gulošu slimnieku transportēšanu uz medicīnas iestādi ir problēma, taču to iespējams risināt. “Protams, tā ir problēma, jo mūsu novadā ir transports, kas paredzēts ilgstošās sociālās aprūpes nodrošināšanai. Bet tas paredzēts ratiņnieku, nevis gulošo pacientu transportēšanai. Bija pārrunas ar vadību. Taču ikdienā šādi gadījumi mums nav katru dienu, bet tādas vajadzības nonoliedzami pastāv. Mēs izmantojam SIA “Ludzas medicīnas centrs” transportu. Protams, tas ir par maksu. Rēzeknē "Sarkanajā krustā" ir specializētais transports. Viņi to piedāvā kā maksas pakalpojumu, bet tas sanāk dārgi," pauž Ludzas novada Sociālā dienesta vadītāja.

Ludzas medicīnas centrā par speciāla transporta izmantošanu ir jāmaksā 1 eiro 15 centi par vienu nobraukto kilometru. Piemēram, Juannai, lai nogādātu savu mammu uz Rēzekni un atvestu atpakaļ uz mājām, būs jāmaksā gandrīz 60 eiro un par pacienta ievietošanu mašīnā jārūpējas pašiem. Juanna saprot, ka ar katru gadu problēmu kļūs tikai vairāk, taču viņa nepieļauj domu, ka varētu māti atdod kādā aprūpes centrā vai pansionātā. Tajā pašā laikā viņa pieļauj iespēju, ka pienāks laiks, kad var kļūt nepieciešama mediķu palīdzība.

“Es uzskatu, ka vecam cilvēkam ir mūža nogalē jābūt tajā vietā, kurš visu savu mūžu ir pavadījis. Līdzko viņu sāc no tās vietas pārvietot kaut kur, tas mūžs tūlīt saīsinās.

Tā man ir bijis ar divām tantēm. Taču vecu cilvēku jau vienu nevar atstāt, it īpaši laukos. Bet gribētos, lai tie pansionāti būtu turpat pagastā, lai apkārt būtu savi cilvēki," saka Juanna.

Sociālajā dienestā atzīst, ka cilvēkiem, kuri vēlas saņemt palīdzību, pašiem jāsper pirmais solis, jo par vientuļiem veciem cilvēkiem medicīnas iestādēs ziņo mediķi, bet par pacientiem, par kuriem rūpējas tuvinieki, informācija ir jāsniedz viņiem pašiem. Lai saņemtu valsts noteikto medicīnisko aprūpi mājās, vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta pēc norīkojuma, kur būs konkrēti norādīts, kādas medicīniskas manipulācijas pacientam vajadzīgas. Starp pamatpakalpojumiem, kurus apmaksā valsts, ir arī izgulējumu aprūpe, fizioterapeita un citi pakalpojumi, tai skaitā arī pacienta un viņa tuvinieku izglītošana.

Laukos speciālistu ir pārāk maz

Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska uzsver, ka ģimenes ārstu darbs ietver sevī arī bezmaksas mājas vizītes pie slimniekiem ar daudzām konkrētām diagnozēm. “Biežākā diagnoze ir smaga sirds mazspēja, insults, kad cilvēks ir gulošs. No pagājušā gada Lauku ģimenes ārstu asociācija panāca vēl trīs diagnozes, kas ir saistītas ar garīgo veselību,” skaidro Kozlovska.

Savukārt invaliditātes noteikšanai ne vienmēr ir nepieciešamība vest slimu gulošu cilvēku uz slimnīcu. Pie noteiktām diagnozēm pēc detalizēta apraksta ģimenes ārsts ir tiesīgs vērsties darbspēju ekspertīzes komisijā par invaliditātes piešķiršanu pacientam. Medicīnisko palīdzību pēc ģimenes ārsta norīkojuma veic ārsta palīgs, feldšeris vai medmāsa. Kozlovska atklāj, ka laukos šo speciālistu ir pārāk maz.

“Mēs tikko bijām Vācijā, un tur uz četriem ģimenes ārstiem ir 40 palīgi, un man ir divi palīgi un viens reģistrators.

Un skaidrs, ka tas nav pietiekami. Mēs asociācijā tieši to arī vēlamies un aicinām Veselības ministriju, ka mūsu komandu uz 1500 reģistrētajiem pacientiem ir nepieciešams paplašināt," norāda Kozlovska.

Pagājušajā gadā stacionāro paliatīvo aprūpi saņēma 1892 pacienti. Precīzi pateikt, cik liels skaits vecu cilvēku saņem paliatīvo aprūpi mājās, nevar kaut vai tāpēc vien, ka nereti par mājās kopjamu sirmgalvi netiek ziņots ne Sociālajam dienestam, ne mediķiem.

Šādos gadījumos par to, kā labāk sev un savam tuviniekam, lemj paši aprūpējamie un aprūpētāji, kuriem ne vienmēr pietiek zināšanu, informācijas un prasmju, bet ir milzīga vēlēšanās būt ar saviem mīļajiem līdz galam.