Kā lielu dārgumu Bilinski uzlūko trīsdesmitajos gados darināto Latvijas karogu, kas, vietām jau laika zoba dilināts, joprojām tiek rūpīgi glabāts. No Bilinsku mājām nav tālu arī Latvijas armijas pirmā komandiera Oskara Kalpaka dzimtās „Liepsalas”, un Andrejs ik reizi, piedaloties tur rīkotajos Karoga svētkos, valsts simbolu ņem līdzi. Apkārtnes vecākie iedzīvotāji vēl atceras Kalpaku ļaudis, pašam Andrejam kā pieredzējušam medniekam savulaik likts sargāt virsnieka atdusas vietu, lai Latvijas valsts svētkos vietējie nenāktu ziedus likt.
„Sargāja! Bet viņi nekā nesagaidīja, jo bija tie cilvēki tomēr noinformēti. Kaut kurš no medniekiem bija tik apzinīgs, zināja droši vien… Varbūt tie paši radinieki… Mums tepat netālu dzīvoja tāda Kalpaks Marta, radiniece, kas arī varbūt lika tos ziedus...” stāsta Andrejs Bilinskis.
Bilinski zina stāstīt, ka Barkavas un Degumnieku puses lauki un meži vēl ilgi pēc kara gadiem bijuši pilni ar steigā raktām kapavietām kaujās bojā gājušajiem. Nav zināma kapavieta arī Valentīnas tēva brālim Andrejam Ikauniekam, Lācplēša ordeņa kavalierim.
„Viņam iedeva jaunsētu tur aiz Barkavas, ka viņš bijis ordeņa kavalieris, tur bija iedota jaunsēta, un tur viņi dzīvoja. Un tad viņu čeka bija paņēmusi, un tad teica, ka Barkavas bedrēs, tur, kur autoosta tagad, viņš kaut kur ir apglabāts,” tā dzirdējusi Valentīna Bilinska.
Sirmais vīrs Andrejs Bilinskis uzskata, ka Oskars Kalpaks ir viena no lielākajām personībām Latvijas vēsturē un paraugs mūsdienu valstsvīriem: „Tā slavenība jau nāk ar to vienkāršību. Jo tādā drūmā situācijā, kad viss brūk un jūk, uzņemties tādu atbildību, cerēt, ka var kaut ko panākt - tur ir jābūt varonībai.”
