„Kad tur plānojās šis multifunkcionālais centrs – tirdzniecības, sporta un atpūtas komplekss - konkrētāk diemžēl nevaru neko izstāstīt. Mums ir investors, ar kuru lēnām vedam pārrunas, bet mums ir konfidencialitātes līgums. Tāpēc nevarēšu jums pateikt, kas tas ir,” tik aptuveni par nākotnes plāniem vairāk nekā sešus hektārus plašajā zemes gabalā starp Rīgas ielu un Lielupi stāsta pašreizējais SIA «Zemgales Tehnoloģiskais parks» valdes loceklis Valdis Šaplaks.
Valda Šaplaka vārds plašākai sabiedrībai zināms arī ar citiem lieliem investīciju projektiem. Viņš Andrejostas ielā Rīgā reģistrēto firmu «Zemgales Tehnoloģiskais parks» vada tikai no pērnā gada rudens. Valdi Šaplaku attīstīt zemes gabalu uzrunājusi akciju sabiedrība «Real Development», kam firma daļēji pieder pēdējos pāris gadus.
Par iepriekšējo īpašnieku apņemšanos tur izveidot zinātnes un tehnoloģiju parku Šaplaks runāt negrib: „Par tiem iepriekšējiem es maz ko zinu.” Bet viņš apliecina, ka sākotnēji iecerētais zinātnes un tehnoloģiskais parks tur nebūs.
SIA «Zemgales Tehnoloģiskais parks» zemes gabala nomas tiesības ieguva pirms desmit gadiem. Jelgavas pašvaldība ar tās mēru Andri Rāviņu (ZZS) vadībā 2004.gada sākumā no privātīpašniekiem par tiem laikiem ievērojamu summu – teju simt tūkstošiem latu – nopirka pusotru hektāru zemes. Savienojot tos ar pilsētai piederošajām platībām, tika izveidots vairāk nekā desmit hektāru zemes gabals. Vasarā Jelgavas dome pēkšņi nāca klajā ar paziņojumu, ka uz zemes jāveido zinātnes un tehnoloģiju parks ar laboratoriju ēkām un moderniem biznesa inkubatoriem.
Dome zemi ilgtermiņa nomā steigšus nodeva tikai pirms pāris nedēļām dibinātajai firmai «Zemgales Tehnoloģiskais parks». Toreiz firmu vadīja drīz pēc tam par Jelgavas vicemēru kļuvušais un arvien šajā krēslā sēdošais Aigars Rublis ("Vienotība"). Bet redzamākais īpašnieks bija vietējos medijos par oligarhu dēvētais Imants Kanaška, kas pamanījies privatizēt ievērojamas zemes platības pilsētā un nu vada arī uzņēmēju nevalstisko organizāciju.
Nomas nosacījumi bija firmai izdevīgi – pašvaldība prasīja divus santīmus par kvadrātmetru gadā, tādējādi līdz šim tā atguvusi tikai ceturto daļu no pašas ieguldītā.
Būdama īpaši pretimnākoša, pašvaldība tur par simt tūkstošiem latu izbūvēja ceļu un komunikācijas, kā arī par desmitiem tūkstošiem latu firmai uzsauca detālplānojumu un citu dokumentu sagatavošanu.
Toreiz par aizdomīgo darījumu interesējās gan Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, gan Valsts kontrole. Bet beigās tā laika pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis tikai Jelgavas virzienā pakratīja pirkstu.
Nu pagājuši desmit gadi, bet zinātnes un tehnoloģiju vārdā tur tā arī īsti nekas nav tapis. Dome to arī nav prasījusi.
Tā vietā, ņemot vērā nomas tiesības, firma nu varējusi bez izsoles rīkošanas daļu zemes privatizēt, par to samaksājot mazāk par pieciem eiro kvadrātmetrā. Pašvaldības makā ieskaitīti 314 tūkstoši eiro.
Nekustamā īpašuma tirgus eksperti lēš, ka tik labā vietā zeme maksā gandrīz divtik – nepilni desmit eiro kvadrātmetrā. Taču skaļi par to runāt negrib, jo ar domi jāuztur labas attiecības.
SIA «Latio» nekustamā īpašuma aģents Viktors Svirkovskis vien nosaka – teritorija atrodas unikālā vietā, par to interese būtu, tāpēc varētu prasīt vairāk.
Par pēdējās desmitgades aizdomīgajiem darījumiem negrib runāt nedz ilggadējais pilsētas mērs Andris Rāviņš, ne tikpat ilgus gadus viņa vietnieka amatā nosēdējušais «Vienotības» pārstāvis Aigars Rublis, kas vismaz sākumā pats bija klāt šaubīgajā lietā. Tā vietā skaidrot pašvaldības rīcību dome sūta mēra vietnieku Juriju Strodu (Nacionālā apvienība).
Kaut arī nupat viņš balsojis par zaļo gaismu zemes privatizācijai, Jurijs Strods atzīst, ka nav pat pārskatījis ilgtermiņa nomas līgumu. „Ja bija paredzēts un plānojās, tad atnāca slavenā krīze, kad nācās daudz ko apgriezt. Tai skaitā apgrieza iespējas uz attīstību un zinātni. Tad apstājās viss. Ja notiek krīze un nokauj visu, tad jautājums – kas svarīgāk: lai vispār kaut kas tomēr attīstās vai stāv 20 gadus teritorija un lēnām aizaug,” saka Strods.
Šī lieta Jelgavas pašvaldībai izmaksājusi par teju sviestmaizi atdotu zemi upes krastā, kā arī savulaik iztērētus vairāk par simt tūkstošiem latu.
