Spēles "Jaunie Rīgas Sargi" koordinatore Sandra Galgāne apliecina, ka ir daudz patriotisku jauniešu – to pierāda ne tikai lielā interese par spēli, bet arī fantastikas mazākumtautību pārstāvju vēstules, kā piemēru citējot šādas vēstules rindas: "vārdi "Latvija" un "patriotisms" mums nav tikai vārdi. Mēs mīlam un cienām savu valsti, mēs lepojamies ar to, ka esam Latvijas pilsoņi." Arī kaprālis Sergejs Samarins, kuram tēvs ir cittautietis, ir gatavs nešaubīgi aizstāvēt Latviju pret jebkuru ienaidnieku: "Tā ir mana zeme un viss."
"Patriotisms prasa rūdījumu," izsakās Jaunsargu un rekrutēšanas centra rekrutēšanas nodaļas vadītājs Kaspars Timma, daļēji to pamatojot ar situāciju rekrutēšanas laukā. "Jaunieši ir mazliet izlaidušies," pieraduši pie datoriem un brīvības skolā, viņi neesot gatavi aizstāvēt dzimteni. Rezultātā jaunieši, kas pieraduši pilnā bruņojumā brīvi pārvietoties datorspēlē, tikai dienestā sāk saprast, cik tas ir sarežģīti. Samarins, kas kādreiz ir apmācījis kājiniekus, tam piekrīt – pat jaunieši ar labu fizisko formu, skrienot pilnā ekipējumā, jau ir pilnībā paguruši pēc puskilometra. "Tā nav spēle, tā ir realitāte," rezumē Samarins.
Tomēr nepadodoties, izpildot pirmos uzdevumus un tiekot pie šaušanas ar kaujas munīciju, kursanti no puišeļiem jau sāk pārvērsties par vīriem, stāsta NBS kaprālis. Galgāne piebilst, ka arī meitenes nepaliek malā, un daudzas, kuras ar grūtībām iepriekš tika pierunātas spēlei "Jaunie Rīgas Sargi", pašlaik ar sajūsmu pašas veido komandas un mēģina pierunā puišus. Dzimumam nav nozīme – attieksme starp puišiem un meitenēm ir ļoti līdzīga, jo viņi ir kā komanda, kas viens otru apmāca un viens otram palīdz. "Karavīram nav dzimuma, viņi visi ir karavīri," saka Samarins.
Pretēji vairākiem kritiskiem klausītāju viedokļiem raidījumā, kuros sūdzas gan par patriotisma trūkumu, gan nespēju aizstāvēt Latviju reāla kara gadījumā, spēles "Jaunie Rīgas Sargi" dalībnieks Kārlis Kristiāns Krinģelis uzskata – noteikti būs jaunieši, kas stāsies ierindā aizstāvēt Latviju. Timma norāda, ka Brīvības cīņas arī sākās tikai ar dažiem desmitiem karavīru, kas pamazām pieauga līdz tūkstošiem, "pietiek ar dažiem desmitiem, varbūt simtiem, karavīru, kas cīnīsies, un tālāk pārējie jau pievienosies." Galgāne piebilst, ka patriotiskums sākas ar ģimeni, un, ja vecāki bērnam ieliek šo svētku sajūtu, tad tas aiziet automātiski un tiek nodots nākamajās paaudzēs.
