Pēteris
Pēteris Pauls Cielavs: Izdomāju nākt uz Jaunsardzi, kad man bija kādi deviņi vai desmit gadi. Man vienmēr ir interesējusi militārā karjera. Protams, tajā vecumā man vairāk interesēja tieši formastērps un šaušana. Pašlaik es diezgan droši zinu, ka es nākotnē iešu profesionālajā dienestā.
Svaigs gaiss, brīva daba, nav pie datora jāsēž – ir interesanti. Es sevi uzskatu par patriotu.
Latvijas Radio: Ko tev nozīmē patriotisms?
Pēteris: Tu esi gatavs aizsargāt savu valsti. Tu neapsmej savu valsti vai valdību, labi izturies pret karogu.
Latvijas Radio: Tu minēji, ka sešus gadus jau esi Jaunsardzē. Kas, tavuprāt, no visa, ko esi darījis, ir visspilgtāk palicis atmiņā?
Pēteris: Es teiktu, ka viena nometne, kas bija pagājušā gada rudenī. Mēs bijām tur nedēļu. Bija plānots, ka būs 40 bērni, bet beigās ieradās astoņi slikto laikapstākļu dēļ. Tā bija lauka kauju iemaņu nometne. Tur bija grūti. Man pirmo reizi nometnē bija sarežģīti. Es domāju, vai negribu braukt mājās, bet bija interesanti.
Dana
Jaunsardzē darbojas arī septiņpadsmitgadīgā Dana.
Dana: Mans tētis sākumā bija ļoti pret to, ka es iestājos Jaunsardzē. Teica, ka man īsti nav, ko tur darīt, un bija [viņam] apmēram tāds uzskats, ka, ja es iešu Jaunsardzē, tad es savu dzīvi saistīšu ar militāro karjeru. Bet beigās tā nav, jo man ir ideja studēt medicīnu.
Latvijas Radio: Vai Jaunsardzē ir daudz meiteņu?
Dana: Es esmu nometnēs novērojusi, ka ir meitenes; protams, vairāk ir zēnu. Tas nav tā, ka tur ir tikai dažas. Tas skaits varbūt nav vienlīdzīgs.
Latvijas Radio: Vai nav fiziski grūtāk?
Dana: Man personīgi nav.
Viņi visu cenšas padarīt vienlīdzīgu, piemēram, ja ir jātaisa pietupieni, tad visi to dara, un tur nav nekādu atvieglojumu.
Latvijas Radio: Ko tev nozīmē būt Jaunsardzē?
Dana: Tas ir mans veids, kā es izrādu cieņu un patriotisko sajūtu pret Latviju. Es vismaz cenšos būt viens no tiem cilvēkiem, kas nedomā, ka Latvijā viss ir slikti un vajag braukt projām. Nu nav tik traki, kā cilvēki saka.
Gints
Jaunsardzē darbojas 18 gadus vecais Gints.
Gints: Jaunsardze nu jau ir diezgan liela daļa no manas dzīves. Kā es tajā pieteicos? Mans draugs teica, – Gint, nāc uz Jaunsardzi! Es domāju – ko es tur darīšu, es taču māku visu ko. Man nebūs, ko tur darīt. Bet pēc laika es iestājos un sapratu, ka es tomēr nezinu visu. Es daudz ko jaunu iemācījos. Kad kļuvu par pašpārvaldes vadītāju, es sapratu, ka īstenībā labi, ka iestājos, jo es uzlaboju gan savas komunikācijas prasmes, gan prasmes vadīt kaut ko un organizēt.
Man visvairāk patīk tieši LKI jeb lauka kaujas iemaņas – darbības mežā. Tas, manuprāt, skatoties, kas šobrīd notiek pasaulē, varētu man dzīvē palīdzēt pie jebkādiem apstākļiem.
Obligātais militārais dienests
Ar jauniešiem apspriedām obligātā militārā dienesta nepieciešamību. Viņi uzskata, ka dienests ir vajadzīgs.
Dana: Nedaudz ir dīvaina sajūta, ka vīriešiem tas ir obligāti, bet tiklīdz ir meitenes, tad – ja tu gribi, nāc.
Manu draugu lokā ir meitenes, kuras tas ļoti aizskar, jo tas uzreiz liek domāt, ka tā ir dzimumu nevienlīdzība.
Tad vīrieši var vairāk, bet sievietes mazāk. Bet pats dienests – tā nav slikta ideja. Tas vienkārši padarītu tautu gudrāku un varbūt arī lauztu dažus stereotipus, ko lielākā daļa no Latvijas tautas domā par armiju. Tas cilvēkiem pavērtu daudz dažādu iespēju kaut ko jaunu iemācīties. Ja patiešām tāda situācija būtu, kad būtu kaut kāda krīze, tad nebūtu masu histērijas, jo cilvēki zinātu, ko darīt.
Interese par Jaunsardzi pieaug
Jaunsardzē katru gadu iesaistās aptuveni astoņi tūkstoši jauniešu vecumā no 10 līdz 21 gadam. Visvairāk ir jaunākās vecuma grupas bērnu.
Jaunsardzes centra direktors pulkvedis Aivis Mirbahs teic, ka šogad saistībā ar notikumiem Ukrainā interese par jaunsardzi pieaugusi: "Ja pirms diviem trim gadiem jaunsargu instruktoriem bija problemātiski nokomplektēt jaunsargu grupas, jo ne visi vēlējās, tad šogad tieši pretēji – mammas zvanīja vadītājiem un sūdzējās, ka nav vairs brīvu vietu tur, kur viņi gribētu Jaunsardzē. Tātad Latvijas sabiedrība beidzot ir sapratusi, ka aizsardzība tomēr ir valsts stūrakmens."
