Jaunlaicenes muižas muzejā tapusi ekspozīcija par malēniešiem

Kas ir malēnietis? Tagad ir iespēja uzzināt, kādi īsti ir bijuši un arī ir malēnieši, jo Jaunlaicenes muižas muzejā tapusi pamatekspozīcija „Malēnieša pasaule”, kas stāsta par šo Vidzemes austrumu daļu un tās cilvēkiem.

Jaunlaicenes muižas muzejā tapusi ekspozīcija par malēniešiemGunta Matisone

“Kāpēc mēs veidojam šo ekspozīciju? Tāpēc, ka mēs gribam pastāstīt visiem Latvijas iedzīvotājiem par sevi, par malēniešiem,” saka Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja Sandra Jankovska, sākot iepazīstināt ar ekspozīciju.

Pirmkārt, ekspozīcija domāta pašiem malēniešiem, lai sevi apzinātos un nekaunētos, lai nepazustu atšķirīgā malēniešu izloksne.

“Pašreiz ir tā, ka liela daļa malēniešu negrib, ka viņus sauc par malēniešiem. Man gribētos, lai malēnieši lepotos ar to, ka viņi ir malēnieši. Kāpēc tas tā ir veidojies? Es iedomājos, ka tas ir tāds padomju laika iespaids. Es pati atceros, kā tas bija, ka aizbraucām uz Rīgu mācīties, bija meitenes, kuras gāja mācīties uz pedagoģisko skolu un tad viņas par to izrunu ļoti, ļoti, ļoti apcēla, ka tas nav smuki, nav labi, ir jārunā gramatiski pareizi. Bet mums ir tādas īpatnības, kuras ir ļoti grūti dabūt laukā, piemēram, laušana.

Jā, malēnieši iemācās maskēties, viņi iemācās runāt literāri pareizi, bet tad, kad viņi jūtās labi, tad viņiem tie lauzieni pasprūk. Un tad mēs dzirdam, jā, tie ir mūsējie,” stāsta Jankovska.

Nadīna Ladusa, kura ir šīs izstādes interjera un grafiskā dizainere, atzīst – lai gan arī viņa ir no šīs puses, veidojot ekspozīciju, uzzinājusi daudz jauna par malēniešiem.

“Viennozīmīgi es daudz uzzināju, jo katrs šāda veida darbs ir jauna pieredze, jaunas zināšanas. Šī izstāde ir labs, vērtīgs ieguvums jaunajai paaudzei apzināt, kāds tad ir tas malēnietis, kādas viņa īpašības, ar ko mēs atšķiramies, kādi esam,” stāsta Ladusa.

Par malēniešu citādīgumu ir daudz un dažādi nostāsti. Tos pierakstījusi arī rakstniece Māra Svīre. Piemēram, malēnietis negrib būt uzbāzīgs un pie galda sēdīsies tikai pēc trīskārtējas uzaicināšanas.

“Jo viņš baidās būt badastakle vai bada kāsis, nedrīkst izrādīt, nu viņš tak var pagaidīt, viņam tak nedeg. Tad atkal citi novērojumi, man liekas, ka arī šis ir no Māras Svīres. Malēnietis ļoti vēlas patikt citiem latviešiem, viņš ļoti pārdzīvo, ka par viņu saka ko sliktu. Tad savs un tuvāko izskats ārkārtīgi svarīgs ir,” zina stāstīt Jankovska.

Bet kas tad ir pamatā tam, ka šajā pusē ir veidojusies atšķirīga izruna, arī savdabīga dzīves uztvere un filozofija? Sandra Jankovska stāsta, ka vienu no versijām sniedzot igauņu vēsturnieki: “Igauņu zinātnieki no Tartu universitātes, Heiki Valka. Tās hipotēzes ir, ka mūsu senči ir ne tikai latgaļu ciltis, bet arī senas somugru ciltis, viņš uzskata, ka 12., varbūt pat līdz 14.gadsimtam šajā vietā ir runājuši somugru valodā. Un to viņš pamato ar to, ka slāvu hronikā tajā laikā tiek runāts par “Očelas čudiem”, tātad “čudi” bija tie, kuri runāja somugru valodā, tā uzskata Heiki Valks.

Malēniešu izloksne nekur nav oficiāli reģistrēta, klasificēta.

Mūs pieskaita pie dziļajām latgaliskajām izloksnēm. Ja malēnietim saka, ka viņš runā latgaliski, tad viņam spuras ir gaisā, jo mēs neesam latgalieši, mēs esam malēnieši. Bet ļoti izteikta ģērbšanās un ēku būvniecības kultūra kā latgaliešu kultūra, tātad runājam mēs somugriski, bet visu pārējo darām, kā latgalieši.”

Ekspozīcijā „Malēnieša pasaule” var uzzināt ne tikai dažādus, būtībā smieklīgus stāstus par malēniešu raksturu un īpašībām, bet var pārliecināties arī par viņu radošumu, izdomu. Bet pats galvenais, kā vērtē Sandra Jankovska, malēnietis ir nelabojams optimists.

“Ir brīži, kad malēnietis krīt uz nerviem tāpēc, ka viņš ir nelabojams optimists. Tad, kad ir kādi kreņķi, tad nevis jūt līdzi tam, kuram ir kreņķi, bet mēģina ar saviem jokiem uzlabot viņam garastāvokli, un ar to bieži vien krīt uz nerviem. Jo malēnieša dzīves galvenais uzdevums, kā es esmu noskaidrojusi, ir radīt prieku no nekā, jebkurā situācijā, radīt prieku, tas ir tas galvenais uzdevums malēnietim,” saka Jankovska.

Malēniešu valodu un vēsturi var iepazīt arī grāmatā „No Apukalna veroties”, kuru savai pusei veltījis Jaunlaicenes muižas muzejs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt