Uz pirmo jautājumu, cik daudzi no viņiem ir saskārušies ar viltus ziņām, pasākumā rokas pacēla gandrīz visi.
Informācijas, īpaši internetā un sociālajos tīklos, ir ļoti daudz, bet tās kvalitāte bieži vien ir apšaubāma. Kā to novērtēt? Un kā viltus ziņas atpazīt?
"Ja es redzu tādu nepatīkamu virsrakstu, kas varētu būt nepatiess, tad es to noteikti pārbaudu vairākos ziņu avotos. Vai, ja tur ir attēls, tad es veicu "google image" meklēšanu, un tur parasti parādās, ja attēls ir bijis fotošopēts vai neīsts.
Tēmas lielākoties ir kovids, Ukraina," stāstīja Latvijas Universitātes studente Beāte Kobiņeca.
Savā pieredzē diskusijas laikā dalījās daudzi. Tēmas, par kurām jaunieši visbiežāk pamanījuši dezinformāciju, saistītas ar kovida pandēmiju un karu Ukrainā.
"Man liekas, cilvēks tic dezinformācijai, tādēļ, ka viņš grib ticēt.
Viņš ņem ziņas, kuras viņam patīk, un viņš viņas grib izplatīt. Viņš grib pateikt, ka tā ir taisnība. Un, ja viņš redz kādas nepareizas ziņas, kuras diemžēl varētu būt arī patiesas, viņš teiks, ka tās nav pareizas. Un viņš dos savas pareizās, jo viņš grib pārliecināt cilvēkus. Egoistiski ļaunprātīgi, lielākoties. Viņi negrib ticēt citam viedoklim, tikai savam," norādīja Rīgas Kultūru vidusskolas 11. klases skolnieks Aleksis Ulmanis.
Lai prastu viltus ziņas atšķirt no patiesām, dezinformācija ir jāatpazīst, uzsvēra Valsts prezidents. No katra paša spējas izvērtēt informāciju jeb cilvēka medijpratības prasmēm atkarīga gan paša cilvēka rīcība un uzskati, gan sabiedrība kopumā.
"Informācija, ko mēs iegūstam, – vienalga, tā ir patiesa vai nepatiesa, ietekmē mūsu domāšanu un mūsu rīcību.
Un, lai mūsu sabiedrība rīkotos jēdzīgi, ir jāatšķir dezinformācija, kas nedrīkst ietekmēt mūsu rīcību. Es tiešām esmu optimistiski noskaņots pēc šīs diskusijas par to, ka šie jaunieši saprot problēmu un grib to risināt," komentēja Levits.
Medijpratību pašlaik aktīvi māca arī skolās, lai attīstītu jauniešu kritisko domāšanu.
