"Mani sauc Reinis Ziļevs, un pirms gada es esmu faktiski jau aizbildniecībā paņēmis puisi Artūru, kuram šobrīd ir 18 gadi, un šobrīd viņš ir uzsācis pats savas patstāvīgās ikdienas gaitas,"
stāsta Ziļevs.
Viņš atceras, ka sākumā tāda nodoma nav bijis. "Es biju iesaistījies mentoru programmā, kas mentora pakalpojuma atbalstu sniedz tiem bērniem, kas tūlīt nāks ārā no bērnunama. Tātad, 16-17-gadīgi pusaudži. Faktiski šīs programmas cilvēkiem tiek piesaistīts konkrēti kāds klāt no bērnunamu audzēkņiem," saka Ziļevs.
"Man tad tika piespēlēts Artūrs, kuram tajā brīdī bija 17 gadi. Tā es ar Artūru iepazinos, kļuvu par viņa mentoru. Mentoru programma paredz to, ka faktiski mentoram ar audzēkni ir jātiekas reizi mēnesī, ir jābūt tikšanās ][reizēm]," norāda Ziļevs. "Veselu vasaru biju projām pie Talsiem, un mēs vienojāmies ar bērnunamu par to, ka vasaras brīvlaikā Artūrs pārceļas pie mums. Viņš dzīvoja ģimenē. Viesu namā pavadīja arī visu laiku. Viņš redzēja, kā tiek pieņemti viesi. Viņš redzēja, kā notiek komunikācija ar cilvēkiem, ar svešiem," norāda Ziļevs.
Ziļevs uzsver, ka šie pusaudži nav gatavi dzīvei, jo pieraduši, ka bērnunamā viss ir pasniegts.
"Ēdiens ir galdā, gultas ir saklātas. Viņi nav pieraduši patstāvīgi sevi aprūpēt. Viņiem ir ļoti grūti saprast daudzas lietas, kas un kā dzīvē notiek," norāda aizbildnis.
"Tad rudenī mēs sapratām, ka nāk jau tā skola, viņam ir jāiet skolā. Viņam ir jāatgriežas atpakaļ bērnunamā, jo 18 gadi nav. Tad mēs ar sievu sēdējām un domājām, kā mēs tagad Artūru tā kā aizsūtīsim… būtībā visu vasaru esam bijuši kopā, un tagad mēs sūtīsim viņu projām.
Tad mēs sākām kārtot šos aizbildnības jautājumus, un tā mēs kļuvām par aizbildņiem Artūram. Nekas sarežģīts tas nebija," viņš atminas.
Aizbildnis gan neslēpj, ka ir bijušas arī grūtības. "Nebija jau tā, ka viņš uzreiz kaut kur aizgāja prom. Viņš sāka aizvien vairāk tā kā kaut kur atrauties, pateica, es gribu aizbraukt pie drauga, palikt pa nakti. Aizbrauca, palika trīs dienas. Kad tie 18 palika, tad kaut kāds psiholoģiskais lūzums. Varbūt, ka viņam draugi saskaloja smadzenes, un viņš sāka arvien retāk uzturēties mājās, mājās nāca ļoti vēlu vai aizgāja prom divas trīs dienas.
Tas ir to bērnunamu mīnuss, ka bērnunami kā institūcija šo atbildības sajūtu nerada viņos pašiem par savu dzīvi,"
atzīst Ziļevs.
"Viņš bija iekšā mūsu ģimenē pietiekami ilgu laiku, un, protams, ka viņš ir kaut kādā ziņā savējais. Viņš būs savējais. Tagad kā tajā pasakā „Pazudušais dēls”, kurš kaut kur dzīvojas. Es viņu tā redzu. Viņam tagad ir jāizmet riņķis pa dzīvi, tad jau viņš atkal meklēs kādus variantus un atcerēsies," paredz aizbildnis.
Ziļevs atzīst, ka liela loma kļūšanā par aizbildni bija viņa vecāku pieredzei. "Mani vecāki ģimenes bērnunamu izveidoja, ja es nemaldos, jau 1989.gadā. Viņi ir izaudzinājuši 15 bāreņus, kuri šobrīd ir pieauguši cilvēki, kuriem pašiem ir bērni un kuri brauc regulāri ciemos. Laikam droši vien, ka es pats esmu kaut kur redzējis to visu. Bieži vien jau neapzināti tu seko tam, ko tavi vecāki ir darījuši. Es ticu, ka Latvija var būt bez šādiem bērnunamiem, kādi viņi ir pašreiz".