Ar Mareku Marčuku Latvijas Radio tikās darbadienas vakarā Rīgā. Viņš ir dzimis Rēzeknē. Pašlaik viņa dzīve aizrit divās pilsētās – dzimtajā Rēzeknē, kur jaunais pediatrs strādā pilsētas slimnīcā, kā arī galvaspilsētā, kur viņš strādā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Savas krievu valodas zināšanas Mareks nesauc par izcilām, taču sazināties ar pacientiem problēmu neesot. Viņš atzīst – pilsētās, kurās viņš strādā, krievvalodīgu pacientu ir gana daudz. Arī Mareks ir pamanījis, ka jauno ārstu vidū krievu valodas zināšanas ir sliktākas.
"Salīdzinot vecākus kolēģus ar mums – jaunajiem rezidentiem, tās valodas zināšanas ir ne tik ļoti izplatītas. Atceroties arī savus pamatstudiju laikus, bija vairāki kolēģi, kuri krievu valodu patiešām nezināja.
Brīžos, kad mums bija jādodas slimnīcas vidē, praktiskajā darbā ar pacientiem, uzreiz jau pieteicās mērķtiecīgi pie latviešu pacientiem," stāstīja Mareks.
Viņš uzsvēra, ka Latvijā ir viena valsts valoda – latviešu, un tādēļ nevienam jaunajam ārstam zināt krievu valodu nevar uzlikt par pienākumu, lai strādātu ar pacientiem. Ārsts gan arī atzina – mediķa galvenais mērķis ir izprast pacienta sūdzības un viņam palīdzēt, tādēļ, nenoliedzami, šī brīža realitātē krievu valoda aizvien ir uzskatāma par priekšrocību.
Latvijas Radio saņēmis vēstuli, kurā stāstīts par situācijām, kurās ārsts operāciju laikā spiests runāt krieviski, jo operācijas māsas izvēlas nerunāt valsts valodā. Mareks, to komentējot, skaidroja – viņa pieredzē gan situācijas, ka darbinieku vidū būtu grūtības pildīt darba pienākumus valodas barjeras dēļ, līdz šim neesot bijušas.
"Man nav gadījies tā, ka man būtu jākomunicē ar kolēģi – vai tas ir ārsts, vai tā ir māsa – un mēs to nevarētu darīt valsts valodā. Jāpiemin tas, ka arvien ikdienā mēs saskaramies ar bēgļiem no Ukrainas, kas arī tiek integrēti pie mums un atrod darba vietas. Skaidrs, ka ar viņiem gan mēs nevaram latviski runāt. Viņi vēl nav apguvuši šīs iemaņas. Bet cenšas! Un tas ir ļoti apsveicami. Tādos gadījumos – jā, ja ir nepieciešams, mēs runājam krieviski," stāstīja Mareks.
Taču valodas jautājums mediķu darba vidē acīmredzot nav temats, par kuru jaunie ārsti runā brīvi. Atsevišķi Latvijas Radio uzrunātie jaunie mediķi no sarunas atteicās, jo bažījās par iespējamajām sekām darbavietā, ja kolēģi uzzinātu par jaunā speciālista iebildumiem saistībā ar krievu valodas lomu darba vidē. Kāds intervējamais sarunu atteica, izvērtējis riskus, kā arī saņēmis ieteikumus no vadības par šo tematu nerunāt. Tas liek secināt, ka ir jaunie ārsti, kuri neprot krievu valodu, tas darbā traucē, taču viņi nejūtas brīvi par to runāt, jo darba vidē tā netiek uztverta kā norma.
Taču valodas barjeras lomu, izvēloties darbavietu, nenoliedz Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) vadītāja Liene Cipule. Viņa uzsvēra – darbam dienestā krievu valodas zināšanas netiek prasītas.
Cipule skaidroja – piemēram, izpalīdzēt brigādēm Rīgā vislabprātāk atsaucas kolēģi no Latgales, jo gan Rīgā, gan Latgalē krieviski runājošu pacientu šim dienestam esot visvairāk.
"Jāatzīst arī, ka Covid-19 laikā, kad mēs veicām brigāžu dislokācijas no dažādiem reģioniem uz Rīgu, tad, protams, kolēģi, kas brauca no Kurzemes, no Vidzemes, tieši valodas dēļ nevēlējās, lai viņus dislocētu – lai viņiem būtu jādodas uz Rīgu, kur faktiski katrs otrais izsaukums vai pat vairāk ir jāveic krievu valodā. Nu, tikām galā, bet reģionālo atšķirību nevar noliegt, līdz ar to mums ir jāsaka, ka, piemēram, Latgales reģions ļoti labprāt brauc uz Rīgu aizvietot kolēģus, jo viņiem šīs problēmas komunikācijā krievu valodā nav," stāstīja Cipule.
Arī Rīgas Stradiņa universitātes rezidents pediatrijā Mareks Marčuks atminējās, ka privātās sarunās ar kolēģiem, spriežot par nākotnes iespējamajām darbavietām, valodas aspekts mēdzis izskanēt. Vīrietis gan neatminējās nevienu gadījumu, kad tas būtu spēlējis izšķirošu lomu, pieņemot lēmumu par darba uzsākšanu vienā vai otrā reģionā un slimnīcā.
Viņš stāstīja: "Ir arī fakts, ka kolēģi, kuri absolūti neorientējas krievu valodā, domā par savu darbavietu un varbūt izvairās no došanās uz Rīgu, kur ir daudz komunikācijas krievu valodā. Bet man arī prātā nenāk tāds konkrēts kolēģis, kurš būtu tamdēļ piemeklējis sev darbu citā pilsētā vai pārcēlies uz dzīvi kaut kur vairāk latviski runājošā pilsētā, tikai baidoties no šī. Šis varbūt ir apsvērums, kad mēs savā starpā sarunājamies, bet man šķiet, ka kolēģi saprot, ka ir risinājums un viņi nav pilnīgi vieni. Mēs slimnīcā esam komandas darbs – kopā ar kolēģiem, kuri nepārvalda brīvi krievu valodu, mēs viens otru piesaistām: “Atnāc man līdzi! Man vajadzēs, lai tu man kaut ko iztulko.” Vai arī ienākt pie kolēģa ciemos kabinetā un kaut ko iečukstēt: “Ko nozīmē šī frāze? Tas ir svarīgi, lai es veiksmīgi komunicētu ar savu pacientu”."
To, ka valodas dēļ kāds būtu atteicies no darba salīdzinoši krievvalodīgajā Daugavpilī, neatminas pilsētas reģionālās slimnīcas vadītājs Grigorijs Semjonovs. Viņš skaidroja – Daugavpilī ir daudz krievvalodīgu iedzīvotāju. Pirms kara un sankcijām gana daudz bijuši arī tālbraucēji šoferi no austrumiem, kuriem bija jāsniedz palīdzība, tādēļ viņš atzina – Daugavpils slimnīcā krievu valoda ir viena no ikdienā lietotām darba valodām, bet līdz šim katru situāciju ir izdevies atrisināt. Arī jaunajiem kolēģiem, kuri tik labi neprot krievu valodu, problēmu nav bijis.
"Jā, mums ir tā specifika, neko nepadarīsi, ka mēs esam te blakus robežai, bet mēs esam pieraduši.
Un mums darba vidē ir diezgan “daudz tautu”. Reizēm mēdz būt tā, ka ja cilvēks tiešām nesaprot krievu valodu, bet viņam jāsastāda anamnēze, jāveido komunikācija ar pacientu, atskrien māsiņa vai feldšerītis, kas viņam palīdz, pārtulko," stāstīja Semjonovs.
Viņš gan neizslēdz, ka, iespējams, ir tādi jaunie ārsti, kuri uz darbu Daugavpilī nemaz neskatās kā iespēju zemā krievu valodas zināšanu līmeņa dēļ. Taču tie, kuri līdz sarunai ar slimnīcas vadītāju nonāk, tiekot pārliecināti, ka ar valsts valodas zināšanām pietiek, lai sāktu strādāt Daugavpils slimnīcā. Galvenais, ko apliecina Semjonovs – nevarētu teikt, ka krievu valodas dēļ Latgales reģions nevarētu piesaistīt jaunus kvalitatīvas veselības aprūpes sniedzējus.
Tikmēr NMPD vadītāja Liene Cipule neslēpa – mazinoties to darbinieku skaitam, kuri prot krievu valodu, viņa aicina gatavoties tam, ka nākotnē dienests, iespējams, vienmēr komunikāciju ar pacientiem krievu valodā nenodrošinās.
"Tiešām, jauniešu zināšanas krievu valodā būtiski atšķiras no tā, kā vecie kolēģi agrāk lietoja šo valodu. Ņemot vērā to, ka mums katru gadu dodas izdienā pieredzējušie kolēģi, mums patiešām jāsāk rēķināties un gatavoties tam, ka kādā brīdī gan mūsu mediķi, kas strādā brigādēs, gan arī operatīvās vadības centrā strādājošie ne vienmēr varēs nodrošināt komunikāciju krievu valodā," stāstīja Cipule.
Pēc viņas domām, tas nav būtiskākais, jo galvenais, lai ārsts spēj diagnosticēt problēmu un sniegt palīdzību. Patiesi neatliekamās situācijās pacients nereti tāpat ir bezsamaņā un nerunā.
Līdzīgi kā citi, to, ka jauno ārstu vidū krievu valoda kļūst arvien nepopulārāka, novērojusi arī Rīgas Stradiņa universitātes Rezidentūras studiju fakultātes vadītāja, profesore Ilze Grope.
Viņa gan norādīja, ka medicīna ir specifiska nozare un, lai sasniegtu galveno mērķi – pacienta problēmas izprašanu un palīdzēšanu, krievu valodas zināšanas, īpaši ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, esošajā realitātē ārstiem tomēr lieti noderot un bez tām nevar.
"Šobrīd ideālā situācija saka, ka nevar. Es pieļauju, ka ir tādas specialitātes, kur nav īpaši daudz runājams ar pacientu, piemēram, radioloģija, bet, teiksim, ģimenes medicīna, internā medicīna, vesela virkne ar subspecialitātēm, kur ļoti būtiski ir ievākt anamnēzi vai slimības vēsturi. Kur cilvēks, ja viņš nevar izteikties latviešu valodā, pilnīgi nosaukt savu simptomātiku. Zaudētāji šajā brīdī ir abi – gan ārsts, gan pacients," stāstīja Grope.
Latvijas Jauno ārstu asociācijas vadītājs Artūrs Šilovs komentēja – gadījumos, kad jaunais ārsts krieviski nerunā, bet pacients nerunā latviski, situāciju risina, piesaistot kādu citu kolēģi nodaļā. Taču arī Šilovs aicina sabiedrību saprast reālo situāciju – pie ārstiem visbiežāk dodas gados vecāki cilvēki, un viņi nereti runā krievu valodā.
"Jāsaprot tā realitāte, ka veselības aprūpē mums ir pietiekami daudz cilvēku, kas nerunā latviešu valodā – šajā gadījumā runā krievu valodā. Un ar to ir jārēķinās. Bet visos šajos gadījumos kolēģi parasti ir ļoti atbalstoši. Viņi ir gatavi palīdzēt. Vienmēr tiek atrasta izeja un risinājums," stāstīja Šilovs.
Jauno ārstu asociācija katru gadu rīkojot aptaujas, kurās noskaidro 10 galvenās problēmas rezidentūras procesā, kuras, pēc jauno ārstu domām, būtu jārisina. Šilovs norādīja – valodas jautājums līdz šim šajā topā nav parādījies.
