5. klases skolnieks Aleks ar draugiem 1.janvāra dienā netālu no savas mājas Kauguros atrada maisiņu ar jau izšautu petaržu kastēm iekšā. Puikas kā jau puikas – ziņkārīgi, un nolēma padedzināt vēl. Aleks stāsta, ka petardas pat neaizdegās, bet uzreiz uzsprāga. Lai pārbaudītu, vai redze tiešām nav cietusi, gaidāma vēl acu ārstu konsultācija Stradiņa slimnīcā.
Savukārt mamma Veronika ar abām savām septiņpadsmit gadus vecajām dvīnēm no liela attāluma Salaspilī vēroja kaimiņu rīkotu uguņošanu. Viņām vienmēr no raķetēm bijis bail. Tāpēc parasti pat neiet laukā. Šoreiz nolēma paskatīties.
“Visas raķetes šāvās augstu gaisā, bet pēkšņi viena nāca mums taisni virsū. Meita ar telefonu stāvēja, apkārt troksnis. Es redzēju, ka nav labi, kliedzu, lai krīt gar zemi. Bet bija skaļi, un viņas aizņemtas ar sevi,” stāsta cietušās meitenes mamma.
Uguņošanā cietusī Roza atceras, ka kliegusi no sāpēm: “Ārsti nevarēja atvērt aci, un es pati arī nē. Tas bija tik šausmīgi sāpīgi. Cilvēki mīļie, nelaidiet petardes!”
Patlaban slimnīcā ārstējas trīs bērni, kuri no petardām cieta Jaungada naktī vai 1.janvārī. Vēl vairāku bērnu traumas nebija tik smagas, un viņi palaisti mājās.
Veronika stāsta, ka pirms gada viņas auto apturēts uz Vācijas robežas un pārbaudīts, vai viņa neved Polijā iegādātu pirotehniku. Citas valstis rūpīgāk seko līdzi privātai uguņošanai, to aizliedzot vispār vai kontrolējot petaržu kvalitāti. Latvijā tā ir atļauta, un piesardzība paliek katra paša ziņā.
Oftalmologs Māris Vīksniņš mudina turēt bērnus lielākā attālumā no šādām privātām uguņošanām. Ārstu pieredze liecina, ka katru gadu slimnīcā nonāk bērni, kas savainoti uguņošanas laikā. Taču šogad viņu ir īpaši daudz.
