Tu esi jauns, studē joprojām savu arodu, bet, kur ir, tavuprāt, tā motivācija jaunietim, vēl esot pašam studenta kurpēs, kļūt par skolotāju?
Iesākumā jāsaka, ka studenta dzīve ir tas, kas prasa nodrošinājumu. Nav vairs tā, kā ir parastā skolā, vairs nedzīvo pie mammas, tevi nebaro, un jāsāk arī domāt par to, kā tu sevi patstāvīgi uzturēsi. Varianti, protams, ir visādi. Var mēģināt tikt kaut kur savā nozarē, bet īstenībā skolās gandrīz vienmēr kādas vakances atrodas. Pat ne tikai fizikā. Ja studē lingvistiku, var arī mēģināt kļūt par vācu valodas skolotāju paralēli, ir iespējas pastrādāt paralēli skolās. Bet kāpēc izvēlējos iet uz tīrām zinātnēm, nevis skološanu? Tas laikam ir saistīts ar to, ka gribējās pastudēt arī tādā tīrākā veidā. Jo tiem, kas studē matemātiku, interesē jau tā arī augstākā līmenī, un tas pats arī ar fiziku. Un matemātikas un fizikas pedagoģijā ļoti daudz no augstākā nav, tāpēc gribējās to nedaudz vairāk izbaudīt. Un, zinot, ka pastāv tāda programma „Iespējamā misija”, pieņēmu lēmumu, ka centīšos pedagoģijas mākslu kaut kā pastarpināti iegūt. Par darbu skolā: vasaras pēdējā nedēļā tiku pie skrejlapiņas, lūk, ir atbrīvojusies vakance fizikas skolotājam, mani ieteica, es aizgāju uz interviju, tiku paņemts un uzreiz sāku strādāt.
Tad var uzskatīt, ka tā bija pat nedaudz nejaušība?
Zināmā mērā, jā. Nejaušība tādēļ, ka es strādāju skolā, kur šobrīd esmu. Tā ir Jūrmalas alternatīvā skola. Tad es ceļos katru rītu sešos, braucu uz Bulduriem. Aizvadu ļoti jauku dienu ar skaļiem un atraktīviem skolēniem. Sākumā, jā, tas, protams, bija biedējoši. Vai es vispār saprotu, ko daru? Bet ar laiku tas viss normalizējās, un darbs ir ļoti iepaticies. Un tā ir īstenībā ļoti pilnveidojoša pieredze. Jo tieši tagad mēģinu izskaidrot astotajiem un devītajiem, kā strādā dabas likumi. Kad tu esi to mācījies caur Maksvela vai Ņūtona vienādojumiem, tas nedaudz pagriež to perspektīvu savādāk. Ir tāds Nobela prēmijas laureāts Ričards Fainmens, kurš ir sarakstījis ļoti daudz lekciju. Un viena no viņa slavenākajām frāzēm ir tāda: „Lai tu kaut ko iemācītu, iedomājies, ka tu to skaidro piecgadīgam bērnam”.
Un tā ir arī tava metode šobrīd mācot?
Principā, jā. Jāmēģina tās lietas skaidrot maksimāli vienkārši. Es tā, klusi ciešot, esmu pieņēmis tādu principu - skaidrot fizikas lietas tādos vienkāršos paplašinātos teikumos. Nepadarīt tās daudz sarežģītākas, lai nav daudz iestarpinājumu, vienkārši teikumi, ko skolēns varētu pierakstīt.
Visi jau zina to šā brīža situāciju ar fiziku. Trūkst gan fizikas skolotāju, gan arī bērnu interese, par ko liecina centralizēto eksāmenu rezultāti, nav tik augsti, cik gribētos. Tad varbūt problēma tieši tur ir, ka šobrīd ne visi skolotāji to skaidro vienkārši?
Tas ir iespējamais risinājums. Bet problēmai vienmēr ir vairāki aspekti. Viens, protams, varbūt ir pašreizējie skolotāji. To trūkums un varbūt daži no tiem ir tādi neieinteresētāki. Tas, kas fiziku padara daudz sarežģītāku, ir tas, ka paralēli prasās pēc šīs matemātikas apguves. Tā ir atšķirība no 4. līdz 6. klašu dabaszinībām, kur māca dabas faktus un tad lūdz to kontroldarbā atkārtot. Tādā ziņā nav daudz atšķirības no ģeogrāfijas vai vēstures. Fizikā, protams, nāk klāt rēķināšanas uzdevumi. Tas ir elements, kas to padara mazlietiņ sarežģītāku daudziem, kam nav tās matemātiskās apdāvinātības. Un tas varbūt arī ir iemesls, kāpēc daudziem interese ir mazliet savādāka. Bieži gadās, ka skolēni saka, jā, man izpratne bija savādāka, es cerēju, ka mazāk rēķināšu.
Noteikti problēma ir arī kaut kādā valsts politikā, stimulācijā. Kā man viens kolēģis teica, viena no galvenajām problēmām, kas jārisina, ir skolotāja prestiža celšana.
Algu jautājums, protams. Un man liekas, ka te nav vietas strīdēties, ka pedagogiem vajag augstākas algas. Un, protams, audzināšana, kādas paradigmas vecāki ieliek savam bērnam, kā tas strādā. Un tad jau aiziet pilnais loks - kādu vidi rada skolotājs, klases audzinātājs, līdz ar to šai problēmai ir vairāki aspekti.
Fizika ir tas mācību priekšmets, kuru piemin daudz, jo mums tiešām vajag šos cilvēkus, mums ir inženieru vakances un citas profesijas, kur ir nepieciešama gan izglītība, gan šīs zināšanas. Bet jauniešiem tomēr ne pārāk interesē. Kur tā interese zūd?
Es joprojām uzskatu, ka tā ir matemātika. Matemātiskā domāšana, kas bieži vien tiek likta klāt. Es pats esmu liels matemātikas fanāts, kā jau noskaidrojām, bet kaut kā matemātika kā bubulis ir iezadzies daudzu skolēnu dzīvēs. Dati, par ko runā, ir, ka šobrīd apmēram tikai kādi 9 vai 10% ir tādi, kas interesējas par eksakto nozari. Tiek minēts, ka ideālais procents esot 30 pret 70. Tā kā mums vēl ir jātrīskāršo tas skaits. Līdz ar to es uzskatu, ka matemātika joprojām ir ļoti svarīga lieta, kas ir jāmāca, un kaut kā ir jāstimulē, lai arī fizikas skolotājam pēc tam ir vieglāk.
Bet kur tad, tavuprāt, pazūd šīs zināšanas vai šī interese par šo visu?
Jaunā laikmeta izaicinājumi arī spēlē savu lomu. Un arī tas, ka jaunieši ir jaunieši. Cik daudz mēs savā vecumā pazinām tos jauniešus, kas jau domāja par karjeru, par nākotni, visu pārējo? Lielākoties jau daudziem prioritāte bija sociālais statuss un labi pavadīt laiku. Tāpēc varētu arī nonākt pie vienas no atziņām, kā tās mācības padarīt interesantākas.
Visi zinām, ka arī šobrīd pedagogi cīnās par algas paaugstinājumu, katru gadu septembrī pedagogi ir neziņā par savu algu, jo nav skolēni saskaitīti un tur vēl šis tas. Bet tu tomēr nolēmi iet šādu ceļu. It kā stabilitāte, bet visu laiku ņemšanās ap to tematu ir. Tas tevi nebaidīja?
Tas vairāk baidīja nevis tādā veidā, kā es mācēšu izdzīvot, jo es domāju, ja es atrodu darbu, kuru es māku un kaut kā māku kāpt pa karjeras kāpnēm, es varētu mācēt sevi nodrošināt. Kas mani vairāk baidīja, kāds būs man apkārt esošo tuvinieku skatījums uz to, kā mana ģimene reaģēs uz to. Jo bieži vien, kad mani tuvinieki uzzina, ka es esmu skolotājs, bieži vien pirmais jautājums ir par tām algām. Un tas īstenība iet pie tā skolotāja prestiža un skatījuma uz skolotāju. Jo pieļauju, ka jaunībā ir daudzi cilvēki, kas vismaz apsver pamēģināt būt par skolotāju. Bet vai viņiem tā vēlme rodas pēc tam, kad uzreiz kāds runā par algām, vai tā vēlme netiek jau nosista.
Kā bija tev? Tevi atbalstīja šādā lēmumā?
Nu, šeit ir jābūt tādam mazliet, kā lai pasaka, arogantam. Manas matemātikas zināšanas, jāatzīst, ir virs vidējām. Ir olimpiādes rezultāti, ir diplomi, kas to apliecina.
Un līdz ar to arī bija prasība no tuviniekiem, lai eju tālāk zinātni bīdīt. Strādāt tieši ar tādām vērtībām un pelnīt tiešām lielo naudu. Bet tas nav dzīves ceļš, kas mani aizrauj, atzīšos godīgi. Skolotāja ikdiena vienkārši ir daudz, daudz interesantāka.
Tā es varu godīgi pateikt. Mani neinteresē astoņas stundas dienā sēdēt pie datora un priecāties par to, ka ir atsūtīts kaut kāds 80 lapu dokuments, kas jāizrevidē un tad jāaizsūta priekšniekam nedēļas laikā. Nē, man daudz patīkamāk ir atnākt uz skolu. Jā, tur mazliet paklaigāties ar četrklasniekiem, kaut ko pastāstīt viņiem, paspēlēt kaut kādu spēli un redzēt viņu dažādas reakcijas. Ja paskatāmies uz savām dzīvēm, arī skolēna dzīve bija viena no interesantākajām daļām. Un tā ir brīnišķīga iespēja to vēlreiz izbaudīt mazliet.
Šķiet, jau visi šie jaunie pedagogi ir tie, kas iedveš pilnīgi jaunu dzīvi šajos mācību priekšmetos.
Jā, jauniešiem patīk pārmaiņas. Tas ir novērots. Protams, varbūt ir tie skolotāji, kam pieķeras, bet, ja atnāk jauns skolotājs, jauns 20-gadīgs puisis vai meitene, vienalga, tas jau skolā daudz ko nozīmē. Un tas īpaši svarīgi ir tiem skolēniem, kuri ir tajā trauslajā vecumā no 13 līdz kādiem 17 gadiem, kuriem ir nepieciešams ar kaut asociēties, un jaunie skolotāji ir mazliet tuvāk tam. Un, ja viņi jūt, ka ar ierasto 30 vai 40 gadus veco skolotāju brīvi klasē justies nevar, ja viņi zina, ka tur būs sankcijas, disciplīna, direktora kabinets utt. Tad ar jauno skolotāju tur ir brīvāks. Tur, protams, ir savi plusi un savas pozitīvās un negatīvā sekas. Negatīvās, ka grūtāk ieviest disciplīnu, bet pozitīvās, ka ir skolā, kas uzticas un ir vieglāk veikt tādā ziņā darbu.
Vairākkārt šajā sarunā esi pieminējis pedagoga prestižu, ka tas arī ir ļoti nozīmīgs. Kā tu redzi pedagogu: vai ar gadiem augs, vai tā darba vēl tik daudz priekšā, ka mēs vēl to nesaredzēsim tik ātri?
Tikai jāaug. Šobrīd pedagogu prestižs - nu, mēs tikko bijām diskusijās, kur cilvēki uzskata, ka ar izglītību viss ir kārtībā. Bērni tikai tādi padevušies. Un bija laba replika: kas? mēs tagad bērnus sūtīsim prom un ņemsim vietā citus? Es uzskatu, ka pedagogu prestižam tik un tā ir jāaug un viņam jākļūst arī pamatotākam. Nav tā, ka tas, kas man derēja skolā pirms 20 gadiem, tagad der mūsdienu jaunietim. Ir jāsaprot, ka Latvijas skolotājam ir jābūt tādam tēlam, ka viņš ir gatavs arī pats mācīties, pats mazliet vairāk saprast skolēnu un ir pats gatavs kaut ko mazliet uzlabot. Jo skolotājs ir viens no pirmajiem inteliģences spoguļiem. Ko mēs saprotam ar inteliģenci modernā nozīmē? Prasmi pārdomāt kritiski gan to, ko saki tu, gan arī sabiedrību.
